Kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj Georgijs Osokins, viņam šī ir pirmā reize, kad koncertprogrammas tapšanā iesaistīta horeogrāfija. Balets gan viņam vienmēr bijis tuvs sirdij. Nu pašam iesaistoties, viņa divas mīļākās mākslas būtnes – mūzika un balets – savienosies.
"Projekts ir diezgan eksperimentāls no vienas puses, jo radies pilnīgi spontāni. Mans draugs, kurš ir skaņu ierakstu producents, skaņu režisors, aicināja mani uz studiju paeksperimentēt ar skaņu, ar dažādiem mikrofoniem, vienkārši paspēlēt priekš viņa. Beigu beigās
mums sanāca astoņu stundu gara sesija, pilna ar improvizācijām. Vēlāk es sapratu, ka no tā var izņemt koncentrētu materiālu un to pēc tam kaut kā veidot ar horeogrāfiju. Jo mūzikas materiālā es saskatīju dejas estētiku.
Tur bija tā saikne. Vēlāk Milanai nolēmu to materiālu nodot. Pēc tam jau viss bija viņas rokās, un tas, ko mēs redzēsim – tas ir viņas darbs, viņas viencēliena balets "Lauskas". Manuprāt, tas diezgan organiski saistās ar koncerta pirmo daļu, kur es spēlēšu Skrjabina un Šopēna mūziku," stāsta pianists.
Vaicāta, vai viņai piedāvāja visu garo improvizāciju vai arī pašu esenci, Milana Komarova atbild, ka varēja klausīties gan vienu, gan otru mūzikas materiālu: "Man liekas, ja mēs ķeramies klāt pie tāda darba, tad ir ļoti būtiski un svarīgi piedalīties ne tikai beigu rezultātā, bet arī pašā procesā." Viņa projektā iesaistījusi starptautisku dejotāju komandu – vadošā soliste būs no Latvijas Nacionālā baleta – Baiba Kokina, viņai līdzās bijusī Honkongas baleta māksliniece Lauma Berga un divi dejotāji no Vācijas baleta skatuvēm.
Osokins spriež, ka kopradītais koncerts kā stilistiski, tā saturiski sabalsojas arī to, kas notiek šodien. Kaut gribējuši to izrādīt jau krietnu laiku iepriekš (pandēmijas dēļ nevarēja), viņam tomēr prieks, ka tas notiks tagad. Viņš turpina: "Protams, stāsts ir mazliet par citu – par mākslinieci, kura pārdzīvo dvēseles krīzi un savas profesionālās dzīves krīzi.
Bet tīri estētiski, tīri muzikāli un tīri noskaņojuma ziņā, manuprāt, kad cilvēki klausīsies (it īpaši pirmo koncerta daļu), viņi sapratīs, ka mēs to veidojām, domājot par to, kas šobrīd notiek.
Tas kaut kā ir organiski priekš mūsu projekta, ka tas notiek tieši, tieši tagad, šajos ļoti, ļoti traģiskajos notikumos."
Taisni kā nonākuši pie nosaukuma "Lauskas", horeogrāfe neatceras. To izdomājuši kopā, piebilst pianists. "Arī pats sižets veda mūs pie nosaukuma, jo te pamatā ir par novecošanas izraisīto bezspēcību. Man liekas, ka tas ir ļoti aktuāli manai profesijai. Ikkatram [ir] sapratne, ka ar katru gadu mēs diemžēl nepaliekam jaunāki, bet baletā, kur tas mūžs tā jau ir tik īss un trausls… Būtībā tavs ķermenis ir tavs instruments un, kad tu saproti, ka tu noveco un viņš tevi vairs neklausa – tas laikam ir vistraģiskākais," pārdomās dalās Komarova.
