Raidījumā skanēs gan nesen klajā nākuši un plašākas publikas vēl nepamanīti ieraksti, gan klausītāju iemīļoti un kritiķu atzīti darbi, gan arī līdz šim nepublicētas mūzikas pirmatskaņojumi.
Pārraides "Tāda mūzika" mērķis – turpināt informēt tos "Klasikas" klausītājus, kuru skaņas meklējumi ir izsmalcināti, drosmīgi, meinstrīmam nepakļauti. Arī raidījuma nosaukums aicina mūzikas avangardu uzlūkot kā pašpietiekamu, nevis saprotamu tikai salīdzinājumā ar plašam klausītāju lokam pašsaprotamām mūzikas vērtībām.
Raidījumu "Tāda mūzika" veidos un vadīs viens no eksperimentālās mūzikas festivāla "Skaņu mežs" programmu veidotājiem – mūzikas žurnālists Rihards Endriksons. "Tāda mūzika" dalīs raidlaiku ar raidījumu "Tīrkultūra" un ēterā skanēs mēneša pēdējā trešdienā plkst. 22.30. Pēc raidījuma izskanēšanas tas būs pieejams "Klasikas" mājaslapas arhīvā.
Vaicāts, kāpēc šāda veida raidījumu ir gatavs veidot un vadīt tieši "Klasikā", Endriksons neslēpj, ka līdz šādai pārliecībai nonācis vairāku gadu garumā, reizi gadā vairākos piegājienos nākot uz radio un stāstot par festivāla "Skaņu mežs" koncertiem. "Pērn atkārtojās klasiskais manas dzīves scenārijs, ka visu gadu nevienam neesmu vajadzīgs, bet reizi gadā man ir stresa pilna nedēļa vai divas, kurās tieku pakļauts aptuveni divpadsmit, trīspadsmit intervijām.
Ir acīmredzams, ka žurnālisti un raidstacijas, kuras tie pārstāv, ir tik ļoti atšķirīgi.
Latvijas Radio 3 salīdzinājumā ar citām radiostacijām ir vienīgā raidstacija, kurā varu atnākt un bez īpaši liekiem paskaidrojumiem visu pastāstīt – šeit strādā žurnālisti, kuriem nav nepieciešami papildus paskaidrojumi tam, par ko es runāju.
Komunikācija ir viegla, turklāt jūtu, ka aiz žurnālista stāv auditorija, kas pie viņa pieradusi – žurnālists augsni ir sagatavojis, publiku iesildījis. Nākot uz Latvijas Radio 3, varu rēķināties, ka cilvēki, kuri klausās mūziku, ir domājoši – jo
paskaidrot "Skaņu meža" repertuāru varu tikai tam, kurš klausās mūziku. Cilvēkam, kuram mūzikas klausīšanās paraduma nav, paskaidrot "Skaņu mežu" ir gluži neiespējami.
Latvijas Radio 3 gluži vienkārši man piedāvā tādu klausītāju un kontekstu, kurā tās mūzikas formas, par kurām es gribētu runāt, ir adekvāti piedāvājamas un saprotamas,” stāstīja Endriksons.
Lai gan festivāla "Skaņu mežs" radošās komandas veidotā tāda paša nosaukuma pārraide jau vairākus gadus klausāma radiostacijā "Naba", Riharda Endriksona veidotais raidījums "Klasikā" būs pilnībā atšķirīgs: "Ja es vadītu raidījumu, kuru arī sauc "Skaņu mežs" un kas tematiski būtu saistīts ar festivālu, savās ikmēneša aktivitātēs šajā raidījumā būtu spiests dzīvot līdzi tai žanriskajai daudzveidībai, kuru nosaka "Skaņu meža" formāts.
Taču manas subjektīvās intereses par mūziku ir nedaudz šaurākas. Kā pats smejos – ja "Skaņu mežs" būtu festivāls, kuru rīkotu pats pēc savas gaumes, tajā būtu divi akadēmiskās mūzikas koncerti, četri trokšņu mūzikas koncerti, griezīga brīvā improvizācija, un publikā sēdētu pārdesmit cilvēku – es, Boriss Avramecs un vēl daži...
Respektīvi, uzskatu, ka šāda festivāla komerciālais potenciāls uzreiz būtu daudz šaurāks. Tāpēc raidījumā „Tāda mūzika” gribētu fokusēties uz brīvo improvizāciju, dažām akadēmiskā avangarda izpausmēm un eksperimentālās elektroniskās mūzikas formām.”
Endriksons novērojis, ka "Skaņu meža" apmeklētājs ir cilvēks, kurš nevis par katru cenu sīki un smalki seko līdzi avangarda mūzikas aktualitātēm, bet gan gluži vienkārši ir sapratis, ka reizi gadā šis festivāls mudina to pamēģināt nobaudīt.
"Pēc biļešu tirdzniecības atskaites ir diezgan grūti saprast, cik dziļa ir klausītāju izpratne par avangarda mūziku Latvijā – un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kas man lika domāt, ka nepieciešami vairāki patstāvīgi notikumi kultūras telpā – koncerti, radio raidījumi, kuros šādas lietas notiktu pastāvīgi, kuros paralēli kultūras tradīcijām un izvēlēm, kuras mēs veicam pēc inerces, būtu vienmēr skaidri pieejamas arī šādas – mazliet citādākas izvēles. Tajā pašā laikā ļaunprātīgi izmantot avangarda mūzikas žanrisko pluralitāti, kā arī gatavību un atvērtību visiem žanriem būtu tas pats kā inteliģenta cilvēka laipnību uztvert kā vājuma pazīmi… Tāpēc nepieciešams tieši šāda veida raidījums, kas atgādinātu gan par esošo situāciju, gan par to nelielo robu starp dažāda veida klausītājiem dažādos ģeogrāfiskajos reģionos, spēlējot avangarda mūziku, kas savulaik skaitījās hrestomātiska – proti, avangarda džezu vai brīvo improvizāciju, neskaitāmas akadēmiskā avangarda izpausmes un ar popkultūras nepārņemto abstrakto elektronisko mūziku, kuras patiesībā ir diezgan daudz. (..)
Mūsu uztvere ar mums izspēlē dažādus brīnumus – dažkārt mūzika iemanto papildus burvību tad, ja mēs to neklausāmies tik apzināti, kā to darām koncertā,” stāstīja Endriksons.
