Albuma ierakstā piedalījās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Vasīlija Sinaiska vadībā, kurš ir arī bijis pirmatskaņotājs vairākiem albumā iekļautajiem darbiem 80. gados. Kā norāda “Skani” izpildproducents Egīls Šēfers, albums ar Plakida skaņdarbiem bija jau sena iecere, kas prasīja lielu darbu un nāca ļoti lēni. Ideja par šāda albuma nepieciešamību radusies jau pašos “Skani” pirmsākumos – 2014. gadā.
Albuma anotācijā muzikoloģe Ināra Jakubone raksta: “Deviņdesmitie. Latvija ir atguvusi neatkarību, un visa valsts dzīve, arī kultūras jomas nu jāpārkārto atbilstoši kapitālisma un brīvā tirgus likumiem. Valsts vairs nespēj atbalstīt līdz tam spēcīgi subsidētās mākslas vienības un aktivitātes. Brūk līdzšinējās struktūras, pazūd orķestri, kameransambļi. Brīžam biedējoši tukši ir deviņdesmitie.
Biedējoši ir arī tas, ka apklust Pēteris Plakidis. Vairs neraksta. Nē, vispār jau raksta, bet tas vairs nav tas Plakidis, kādu pazinām agrāk. Kad katrs viņa opusa pirmatskaņojums bija notikums ar patiesuma svaru. Vienalga, vai tā solo vai kora dziesma, kamermūzika vai simfonisks opuss.
Nu viņš savā mūzikā – arī simfoniskajā – vairs gandrīz tikai joko. Asprātīgi, izsmalcināti parodē savus mīļos Brāmsu, Vēberu, Rosīni. Protams, tas joprojām ir profesionāli spoži, asprātīgi uzrakstīts. Bet nez kāpēc šķiet – vairs ne līdzvērtīgi tam agrākajam Plakidim, kura mūzika tapa, līdz mielēm izjūtot komponista atbildību savu līdzcilvēku un savas tautas priekšā. Tam Plakidim, kurš skaņās paustajām patiesībām lika izskanēt kā liecinājumam, kā atklāsmei un mierinājumam. Pat tad, kad mūzika rit teju sēru gājiena solī, kā apzvanot. Tā, kā “Atskatīšanās”.
Vai tiešām Pēteris Plakidis apklusa un pēc tam krasi mainīja savu tik iezīmīgo stilu un daiļrades patosu tikai ārēju apstākļu dēļ? Domāju, ka nē.
Manuprāt, šī neatgriezeniskā stilistiskā metamorfoze notika Plakida profesionālā godīguma dēļ. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados dominējošās Plakida mūzikas estētikas un stilistikas ādere bija pati Latvija, viņa dzimtās zemes, viņa paša tautas tēls. Nu šī estētikas un stilistikas aka bija izsmelta. Izsapņotais ideāls – tautas brīvība – bija sasniegts. Bet tiražēt sevi Plakidis nedz gribēja, nedz spēja. Lai šo apgalvojumu pierādītu, būs vien jāturpina atskatīties.”
