Tieši šobrīd viņa vadībā izskanēs divas programmas Rīgas Sv. Jāņa baznīcā – “Avilas Terēzas lūgšana” 1. februārī un festivāla “Saksofonija” vakars – 28. februārī.
Jūs jau kopš agras bērnības esat saistīts ar kora mūziku. Vai jums nav bijusi sajūta, ka tā jau līdz nāvei apnikusi?
Tā, ka līdz nāvei, - tā nav bijis. Reizēm šķitis, ka viss notiek pārāk lēni. Dažreiz es aptveru, ka esmu noguris no kompromisiem, bet ideāls tāls un nesasniedzams. Un ienāk prātā, ka, iespējams, ir vērts nodarboties ar kaut ko citu. Bet tieši tādos brīžos pēkšņi rodas pamudinājumi no ārpuses, kas norāda, ka viss ir pareizi, vienkārši jāpārtrauc un jāvirzās tālāk.
Kāds ideāls? Tas, ko jūs gribējāt dabūt no kora? Repertuāra politika? Cilvēku attiecības?
Droši vien viss kopā. Par to, ko sabiedrībai dod muzikāla izpildījuma fenomens. Tur ir ļoti daudz dažādu elementu, sākot ar tehniskiem un beidzot ar mentāliem, garīgiem un mijiedarbības, kontakta,
komunikācijas jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, jo mūzika (vismaz man) ir metavaloda.
Mēs ar tās palīdzību varam dalīties savā starpā tādā dziļumā un objektīvā, ka cilvēka runa ir bezspēcīga. Tā ir vesels paralēlais Visums.
Vai mūzika padara cilvēkus labāku?
Es domāju, ka mūzika var padarīt cilvēkus arī sliktākus. Un stulbus. Mūzika pati par sevi nav absolūta. Bet tā var radīt ļoti daudz no visa, kas ir pasaulē. Pasaulē, kas mūs ieskauj, un mūsu iekšējā pasaulē. Indivīda pasaulē un sabiedrības pasaulē.
Pirms daudziem gadiem jūs stāvējāt pie kora “Balsis” šūpuļa. Kopš tā laika neesat vēlējies radīt kolektīvu pēc savas gaumes?
Nē. Es vienmēr esmu bijis priviliģēts. Cik atceros, man bija iespēja realizēt savas idejas ar Latvijas Radio kori. Tagad arī Igaunijā tas pats.
Vai atkarība no dziedātājiem nav grūta?
Jā un nē. Tas ir ļoti grūti, strādāt ar cilvēkiem vienmēr ir grūti, vai ne? Jo vairāk, ja šīs attiecības ir tik ciešas. Esam pastāvīgi kopā – mēģinām, koncertējam, braucam pa pasauli... mēs pavadām cits ar citu vairāk laika nekā ar saviem tuviniekiem, ar ģimeni. Un, protams, attiecības veidojas dažādi. No otras puses, tas, ko mēs darām, ir ansambļa muzicēšana, bet tajā viss nāk tieši no šīm attiecībām, no tā, kā mēs reaģējam uz otru, kādi impulsi tiek apmainīti. Un es tiešām esmu ļoti ieinteresēts šajā brīdī. Tas taču ir ļoti skumji un garlaicīgi, ja diriģents ir vienīgais iespējamais patiesības veids, ja viņš visu zina, bet visi pārējie tikai izpilda viņa gribu.
Nē. Bija ļoti daudz gadījumu, kad
manas attiecības ar muzikālo darbu mainījās, pateicoties tam, ka pieredzējuši un zinoši dziedātāji piedāvāja savu skaņu, raksturu, frāžu veidošanas veidu.
Es to ļoti novērtēju. Tas ir brīnums, ka pasaule pēkšņi kļūst lielāka un bagātāka, nekā šķita.
Visi simfonisko orķestru diriģenti runā par to, cik svarīgi ir ieturēt distanci ar orķestrantiem.
Tā ir, diemžēl.
Vai jums ir tāpat?
Jā. Jo diriģentam ir jāpieņem lēmumi, kas saistīti ar tā vai cita mūziķa lomu konkrētajā situācijā, konkrētajā skaņdarbā. Kam būs neliels duets, piemēram... un cilvēki, kuriem ar tevi ir draudzīgas attiecības, var tā reaģēt... ļoti, ļoti, ļoti grūti atrast līdzsvaru starp personīgo un profesionālo. Faktiski nav iespējams. Ar dziedātājiem, manuprāt, ir pat grūtāk nekā ar instrumentālistiem. Mēs taču identificējam sevi ar savu balsi, vai ne? Ja tev nepatīk mana balss, es tev nepatīku... Bet tas neatceļ ļoti labus kontaktus ar dziedātājiem, ļoti sirsnīgiem, atklātiem, pozitīviem, bagātinātiem, kas ļauj sazināties par jebkurām tēmām. Bet visādas robežas ir, jā.
Kad jūs diriģējat kori, vai varat nodziedāt no galvas jebkuru partiju?
No galvas ne. Diemžēl ne. Tas ir ļoti kaitīgi diriģentam. Repertuārs ir tik plašs, ka es jau sen esmu atmetis šo ideju, ka viss jāmācās no galvas. Paradoksāli, bet, jo labāk tu zini mūziku, jo lielāka iespēja kļūdīties. Nopietni! Tu vienkārši aizmirsti pāršķirt partitūru, un tā uzreiz atriebjas. Tu esi viņu par 98 procentiem nogalinājis. Un tad pēc 15 minūtēm tā ir vienīgā modulācija, kuru tev vajadzētu precīzi pa notīm... un tu nevari atrast šo vietu. Diemžēl tā mēdz gadīties.
Jūs jau piekto sezonu vadāt Igaunijas filharmonijas kamerkori. Kā jūsu ģimene izturējās pret šo pārmaiņu?
Zināt, tehniski sakot, es mājās pavadu apmēram tikpat daudz laika, cik agrāk. Man vienkārši ir mazāk projektu citās valstīs.
Vai jūsu 1/16 daļa igauņu asiņu liek par sevi manīt?
Ak… Es nezinu, kā tas ietekmē mani, ko nozīmē būt latvietim vai igaunim pēc asinīm… Bet tas, ka Igaunijas kultūra man patiesi patīk, ir patiesība. Kaut kādi estētiskie jēdzieni man ir ļoti tuvi un saprotami bez jebkāda tulkojuma. Un attiecības starp cilvēkiem.
Ko jūs darāt Tallinā, kad jums ir laiks neko nedarīt?
Patiesībā tas notiek ļoti reti. Jo būt par šāda kolektīva vadītāju ir tikpat kā kalpot dārzniekam milzīgā muižā. Tev ir palīgi, bet tev ir jāpievērš uzmanība katrai puķei. Puķēm ir vajadzīga uzmanība, un, ja to nesaņem, tad pēc nedēļas vai divām sāk vīst... tas pats ar lieliem muzikāliem projektiem. Tie prasa ļoti smalku darbu, tie ir saistīti ar daudziem cilvēkiem, ar kuriem jārunā personiski, turklāt ne tikai pa telefonu vai pa pastu - nekas neaizstāj dzīvu sarunu. Tāpēc mana diena no rīta līdz vakaram ir pilna ar mēģinājumiem, tikšanās reizēm, koncertiem un izrādēm, un ne tikai ar savām, protams. Es cenšos sekot līdzi visiem jaunajiem, kas Tallinā parādās. Man tas ir nepieciešams un tīri cilvēciski interesanti.
Jūs dzīvojat divās valstīs, izpildāt visdažādāko komponistu mūziku, iegūstat balvas Latvijā un Lielbritānijā, pasniedzat Jēlā, strādājat ar Rietumu un Austrumu mūziķiem, sniedzat man interviju... Vai starp cilvēkiem un valsts sistēmām ir lielas atšķirības, kā patīk runāt politiķiem?
Nu, es esmu liberālis (smejas)... kaut gan drīzāk liberālis klasiskajā nozīmē, bez mūsdienu konotācijām. Par ļoti vērtīgu uzskatu apvienotās Eiropas ideju un labā nozīmē – kosmopolītismu. Manuprāt, tas ir vienīgais virziens, kurā cilvēce var attīstīties un kas vispār garantē mūsu nākotni. Man ļoti patīk latviešu kultūra, es ar to elpoju, es ar to uzaugu, man tas ir vairāk nekā asinssaites (Dievs zina, kas viss asinīs ir; galu galā visu mūsu saknes ir no Āfrikas), un tomēr …atcerieties šo padomju lozungu – “mākslai jābūt nacionālai pēc formas un universālai pēc satura”? Izklausās banāli, bet jēgpilni. Tev jāapzinās, kas tu esi, un iedomājies, kā tu redzi pasauli. Tas nav tik vienkārši, īpaši tagad, ar visām šīm rotaļlietām, telefoniem, planšetdatoriem un tamlīdzīgi.
Mēs pavadām ārpus mūsu iekšējās telpas vairāk laika nekā jebkad vēsturē. Un tas ir viens no mūsu civilizācijas izaicinājumiem.
Es nekritizēju jaunās tehnoloģijas. Cīnīties ar kopīgu evolūcijas plūsmu, kurā mēs esam iesaistīti, ir pilnīgi bezjēdzīgi, mēs to nespējam kontrolēt. Atliek tikai mācīties peldēt. Teiksim, man patiešām ir svarīgi, ka mūsu bērni var mācīties jebkurā valstī un ņemt no pasaules visu to vērtīgo, kas vien pastāv. Tā nekad nav bijis, un mēs to vēl neesam sapratuši. Mēs vienkārši nezinām. Mums principā pirmām kārtām ir tikai slikta pieredze. Tas arī ir izskaidrojams.
Mēs, cilvēk esam attīstījušies stingras konkurences apstākļos, mēs esam spiesti koncentrēties uz negatīvo un agresiju – pretējā gadījumā mūs noslaucīs no zemes, apēdīs un iznīcinās.
Bet tagad šis paradums ir kļuvis par nopietnu draudu pašai cilvēcei. Tas strādā pret mums. Tas var mūs pat iznīcināt.
Ziniet, es tikko dzirdēju brīnišķīgu psihologa, speciālista evolucionārajā bioloģijā, izteikumu. Viņš teica to, ko visi zina: katrs cilvēks, burtiski katrs, bagāts un nabags, alkoholiķis un prezidents, katrs ir panākumu vēsture. Bez pārtraukuma un nekļūdīgiem panākumiem, kas ilgst trīsarpus miljardus gadu. Kā to nenovērtēt?! Jo vairāk es dzīvoju, jo skaidrāk saprotu, cik skaista un neiespējama dāvana ir dzīvot.
