Kultūrdeva

Ainars Mielavs par neatvairāmo vēlmi gleznot un… Alvja Hermaņa izgājieniem

Kultūrdeva

Kultūrrandiņš ar operdziedātāju Jāni Apeini

Melanholiskais valsis. Kultūras ABC

Kas tik īpašs «Melanholiskajā valsī»?

Tālajā 1904. gadā kādā vasaras vakarā Emīls Dārziņš ar rakstnieku Jāni Poruku sēdēja viņa zaļumotajā lapenē netālu no Cēsīm  un kā parasti – maz runāja. Kad Dārziņš palika viens, viņš nokrēslā ieraudzījis kādu dīvainu baltu tēlu – it kā sapni, it kā pašu Dievmāti. Šī vīzija kļuva par impulsu “Melanholiskā valša” radīšanai.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

Pirmoreiz “Melanholiskais valsis” simfoniskajam orķestrim tika atskaņots Majoros 1905. gada rudenī diriģenta Jurjānu Jura vadībā. Skaņdarbs ir reizē maigi aristokrātisks un smalki vienkāršs.

“Melanholiskais valsis” ir kā atbalss tam, ko jūt introvertais latvietis, kurš tikko ir notīrījis sēnes un paņēmis brīdi atelpas, lai saldsērīgi vērtos pa logu uz lēnām aizejošo augustu.

“La mažorā rakstītais septiņas minūtes garais valsis vien daļēji attaisno savu nosaukumu “melanholiskais”, jo kopējā noskaņa ir gaiši sapņaina. Mazliet trauksmaina nemiera iezogas fa diez minora epizodē,” raksta mūzikas zinātniece Gunda Vaivode. Rakstnieks Jānis Sudrabkalns teicis, ka vienkāršāka un kristālskaidrāka darba nevar būt. Un tieši tāpēc mūsos ir vēlme šo darbu dzirdēt atkal un atkal.

Vairākus gadus pēc “Melanholiskā valša” rašanās Pāvuls Jurjāns pārmet, ka cits Dārziņa darbs – “Vientuļā priede” –  ko pats reiz bija diriģējis, esot komponista Žana Sibēliusa darba “Tuonelas gulbis” plaģiāts. Simfonisko poēmu “Vientuļā priede” Dārziņš bija veltījis savam pāragri mūžībā aizgājušajam brālim. Šī kolēģu nodevība viņu tā pazemoja un sadusmoja, ka Dārziņš uz sava iemīļotā Kazarova kroga pavarda uguns sadedzināja visus savus simfoniskos darbus. Tāpēc līdz mūsdienām no Dārziņa simfoniskajiem darbiem saglabājies tikai toreiz jau nodrukātais instrumentālais opuss “Melanholiskais valsis”. Starp citu, “Melanholiskais valsis” varētu būt pats pirmais latviešu sacerētais orķestra skaņdarbs, kas spēlēts uz mehāniska mūzikas aparāta – biedrībai “Auseklis” piederošā mūzikas automāta, kurā bija pieejamas 11 melodijas.

Dārziņš tiek raksturots ar metaforu “vasaras pusdienas saules dzejnieks”.

Viņš mīlēja jaunību un visu, kas cēls un skaists. 14 gadu vecumā Dārziņu apbūra nejauši iegūtās Mocarta klaviersonātes, un viņš nolēma mūzikai veltīt visu savu dzīvi, kas gan diemžēl neizvērtās pārāk gara. Komponists mira uz vilciena sliedēm mīklainos apstākļos 34 gadu vecumā. Daudzi arī pašu Dārziņu salīdzinājuši ar Mocartu – abi bija naivi, bērnišķīgi un lieli skaistuma cienītāji. “Sapņotāja smaida pavadīta, tā atgādināja gaiša miera apstaroto Mocartu,” par Dārziņu izsakās rakstnieks Alfrēds Sausne. Dārziņš bija ne tikai komponists, bet arī dziedāšanas skolotājs un viens no pirmajiem latviešu mūzikas kritiķiem un recenzentiem. Garš, platiem pleciem, apolloniski veidotu galvu un izteiksmīgu seju. Tā kā viņš ļoti paticis sievietēm, draugi Dārziņam devuši iesauku Iemīlis.

1993. gadā LTV demonstrē seriālu “Emīls Dārziņš”, kurā galveno lomu atveido latviešu siržu lauzējs Ģirts Ķesteris. Rakstniece Inga Žolude, iedvesmojoties no “Melanholiskā valša” radīšanas, sarakstījusi garstāstu “1904. Melanholiskais valsis”. Šim darbam veltīta arī Latvijas Bankas kolekcijas monēta. Lai gan Emīla Dārziņa atstātais muzikālais mantojums nav liels, gandrīz visi viņa darbi ir pazīstami un vairāki no tiem – piemēram, “Lauztās priedes”, “Mūžam zili” un, protams, “Melanholiskais valsis” – kļuvuši par latviešu kultūrzīmēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti