Kultūras rondo

Ideja, kas attēlota vārdos. Izstāde "ES_TEXT"

Kultūras rondo

Pārskatīs radošās personas statusa piešķiršanas kritērijus

Lielās mūzikas balvas mūža balvas laureāts - diriģents Imants Resnis

Kas spēlēs latviešu mūziku, ja ne latvieši paši. Diriģents Imants Resnis stāsta par savu ceļu mūzikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

8. martā vakarā "Lielās mūzikas balvas 2021" ceremonijā diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Imants Resnis saņems balvu par mūža ieguldījumu. Viņam tuva latviešu mūzika. Diriģents to sajūt un interpretē, jo kurš gan cits to darīs, ja ne latvieši paši. 

To, ka "Lielās mūzikas balvas 2021" svētkos godinās viņa radošo mūžu, Imants Resnis vispirms uzzināja no žurnālistes, muzikoloģes Ineses Lūsiņas. Viņa steidzīgi vēlējusies sarunāt interviju. "Aizrakstīju, vai viņa dzen jokus. Man pat vismazāko aizdomu nebija un nevarēja būt," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" pārsteiguma brīdi jautri atceras diriģents. "Pirmajā brīdī domāju – pag, pag, varbūt, ka es tomēr vēl kaut ko varētu izdarīt. Un jau par mūžu? Vai tad tiešām jau viss ir galā? Pie sevis nodomāju – nu, labi, būtu pusmūža, pāri pusmūžam… Bet tāda nosaukuma nav. Pēc tam es nodomāju – jā, galu galā balvas jau ir jādod tiem, kas vēl ir dzīvi."

Imantu Resni zinām kā atdevīgu latviešu mūzikas interpretu. "Tas ir cieši saistīts ar manu latvietisko pārliecību. Es esmu visu mūžu bijis, ja tā var teikt, karsts latvietis, un tas arī no tā izriet. Galu galā, kas tad spēlēs latviešu mūziku, ja ne latvieši paši," teic maestro. Latviešu mūziku viņš vienmēr spēj atpazīt jeb paša vārdiem – sajust: "Es nepretendēju uz to, ka zinu pilnīgi visu latviešu mūziku. Diezgan daudz zinu, bet ne jau visu.

Un tik un tā, ja skan kādā brīdī, teiksim, ieslēdzot radio, kāda mūzika, kuru es pirmajā mirklī neatpazīstu, tad mazliet ieklausoties, es dzirdu – o, tā ir latviešu mūzika. 

[..] Es domāju, mūzika jau arī iedarbojas sajūtu līmenī. Tie cilvēki, kas to klausās, uztver ar sajūtām, nevis muzikoloģisku informāciju."

Par to, vai ikreiz bijis saprasts, diriģents galvu nelauza. Viņam ir sava pārliecība, un ar to arī viņš dzīvo, uzsvērdams, ka mūsdienu liberālajā laikmetā katram ir tiesības kaut ko pieņemt no tā, ko viņš domā, vai noraidīt. Atrodas arī pa kādām analizētājam, kas maestro ceļu sauc par stūrgalvīgu, bet viņam pašam par to sākams: 

"Ja es nebūtu bijis stūrgalvīgs, tad šodien nebūtu gana profesionāls orķestris Liepājā un galvenais – nebūtu koncertzāles. 

[..] Es paskatos uz to māju un pie sevis domāju – jā, bija vērts dzīvot, vismaz kaut ko būšu izdarījis, ja neskaita ierakstus diskos un radiofonā un tā tālāk (tas tik un tā vienmēr ir kaut kas pilnīgi cits nekā tas, kas notiek koncertā)." Savā ziņā Imants Resnis radīja sniega bumbas efektu: viņš sāk velt, un tā pika ķēra klāt vēl un vēl, proti, viena pēc otras tapa reģionālās koncertzāles. Vaicāts par koncertzāli galvaspilsētā, diriģents tic un cer, ka tādi laiki reiz pienāks. Cik tā būs laba un kādā vietā – par to gan šobrīd nav pārliecības. 

Uzlūkojot Imanta Rešņa mūžu mūzikā, nevar nepieminēt arī viņa pirmo karjeras izvēli, saistītu ar čella spēli. Vai kādreiz nav bijusi doma, ka vajadzēja turpināt šo ceļu? Še maestro atvainodamies pārtrauc pusvārdā un saka: "Skaidrs, ka, nē. To ceļu es jau biju nogājis. [Tik], cik varēju, kā man pašam šķita, biju izdarījis. Bez tam mana dzīve bija orķestris, es baidījos tai skaitā, ka mani varētu pārņemt profesionālais kretīnisms. Galu galā es pilnus 20 gadus spēlēju orķestrī un pēc tam ar to pašu vēl biju saistīts. Bija pienācis laiks mainīt profesiju." Čellu pret diriģenta zizli Imants Resnis nomainīja pagājušā gadsimta 80. gados.

Par savu lielāko skolotāju viņš vienmēr uzskatījis Genādiju Roždestvenski, pie kura savulaik skolojies Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā. 

Uz jautājumu, vai diriģentam ir svarīgi, lai ir ļoti labs zizlis, mūža balvas saņēmējs reaģē šādi: "Katram ir savādāks. Galu galā var arī ar zīmuli diriģēt. [..] Pietiekoši daudz ir bijuši gadījumi, kad man tie ir salūzuši un ir jāņem kāds cits rokā. Pirmajā brīdī mazs diskomforts, pēc dienas jau roka ir pieradusi un viss kārtībā." Toties futrālis gan viņam pavisam īpašs. "Tas ceļ manu apziņu," ar smaidu piebilst maestro. Tomēr ne viens, ne otrs negarantē, ka orķestris diriģentu sapratīs. Ja reiz mūziķi ar diriģentu skanējumā nesatiekas, Imanta Rešņa pirmā domā – ko viņš nepareizi izdarījis, un tikai tad vēršas pie orķestrantiem.  

Visbeidzot, aicināts dalīties pārdomās par interpretācijas jautājumu, viņš uzsver, ka diriģenta vadošais dzinulis nevar būt apziņa, ka kādam tagad kaut kas ir jāparāda. Neapšaubāmi, ka interprets mūziku spēj parādīt tikai tādā rakursā, kādā pats to saprot.

"Te var strīdēties un runāt par interpretācijām vai kalpošanu autoram un pienākumu nospēlēt to, kas ir uzrakstīts un neko vairāk, bet tas jau neiet cauri. Jebkas, kam mēs pieskaramies, jau ir mūsu interpretācija. 

[..] Pat tad, ja mēs to negribam vai apzināti nedarām, tāpat tā būs." 

No runas, ko teiks, saņemot Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu, Imantam Resnim pirmais teikums jau ir prātā, proti, "Es nerunāšu gari...".  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti