Orfeja auss

Marisa Jansona mēģinājumu ieskaņojumi

Orfeja auss

Grigoraša Diniku "Hora staccato" un Oskara Bēmes skaņdarbi trompetei

Fokusā – "Zelta mikrofons 2023": žūrijas darbs un skaņu ieraksti

Kas labs un ko mainīt «Zelta mikrofonā»? Diskutē žūrija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

18. februārī Ķīpsalas izstāžu centra hallē notiks Latvijas mūzikas gada balvas "Zelta mikrofons'23" pasniegšanas ceremonija, kurā par zelta statueti cīnīsies nominanti 21 kategorijā: šoreiz izvērtēšanai iesniegti 156 albumi, 111 dziesmas, 111 videoklipi, 45 debitanti un 7 koncertieraksti video formātā, kopskaitā 430 pieteikumi. Balva par mūža ieguldījumu gan jau zināma: to saņems Latvijas Radio leģendārais skaņu inženieris Augustīns Delle.

Vai iesniegto ierakstu kopums noklāj Latvijas aktuālo skaņu ierakstu lauku? Vai CD kā skaņas nesējs vēl ir aktuāls, un kā ar vinilplati un kaseti? Kāpēc mūžam nerimstošs ir jautājums par ierakstu sadalījumu pa kategorijām? Kā notiek žūrijas dalībnieku izvēle un kāpēc nepieciešams nominantu piecinieks? Kā ar radošas personas "status quo" populārās mūzikas jomu pārstāvjiem, toskait skaņu ieraksta producentam, un vai dažām specifiskākām kategorijām nevajadzētu piesaistīt jomas speciālistus no malas? Visbeidzot, kāpēc apsverama ir ideja atcelt "Gada dziesmas" izvēlēšanos, un kālab nepieciešams precīzāk definēt vērtēšanas kritērijus un debijas jēdzienu?

Par šiem jautājumiem Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Orfeja auss" diskutē "Zelta mikrofona'23" žūrijas dalībnieki: LAIPAs izpildproducente Liena Edvardsa, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, mūzikas kritiķis un "Zelta mikrofona" žūrijas priekšsēdētājs Jānis Žilde un mūzikas žurnālists, šajā gadījumā diskusijas vadītājs Orests Silabriedis.

Orests Silabriedis: Pirms vairākiem gadiem bija diskusijas par to, vai "Zelta mikrofonam" iesniegtie albumi noklāj visu laukumu. Varbūt šaubas gadu gaitā mazinājušās, bet kā tad īsti ir? Vai no "Zelta mikrofona" nominācijām varam redzēt to, kas ierakstu jomā notiek Latvijā, un vai tā ainava ir pilnīga?

nis Žilde: Manuprāt, par deviņdesmit pieciem procentiem noklāj. Varbūt pat vairāk, jo tik tiešām – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tie vērā ņemamie, zināmie populārās un ne tikai populārās mūzikas mākslinieki, kuri savus mūzikas ierakstu sarakstus neiesniedz. Neminēšu vārdus, bet arī šogad daži nav iesnieguši.

Tas ir principa jautājums?

nis Žilde: Jā, tas ir principa jautājums. Vai nu ir kāda vēsturiska sāpe, aizvainojums, vai arī kāda principiāla ideoloģiska nostāja pret mūzikas industriju kopumā, vai arī pret šo pasākumu vai tā formātu. Šobrīd minēšu tikai vienu, kas šogad nav pieteicis vai arī aizmirsis to pieteikt – varbūt viņam neviens neatgādināja, bet kas tiešām būtu viens no nopietniem pretendentiem uz Gada albuma titulu – Ingus Baušķenieks pērn izdevis brīnišķīgu ierakstu. Atceros, ka pirms pāris gadiem arī klasiskās mūzikas nominācijā mums iztrūka daudz ierakstu, un tad mēs paši uzrunājām skaņu ierakstu izdevniecību "Skani" ar aicinājumu piedalīties un iesniegt savus ierakstus. Tā arī rīkojamies: ja jūtam, ka mums kaut kā pietrūkst vai ir kādi baltie laukumi, paši rīkojamies proaktīvi un uzrunājam māksliniekus vai izdevniecības.

Liena Edvardsa: Jā, piekrītu Jānim. (..) Pirms kāda laika savus albumus mums neiesniedza hiphopa žanra pārstāvji – tā vairāk bija tāda pozīcijas parādīšana pret pašu pasākumu, bet šobrīd hiphopa žanrs ir ļoti aktīvs, arī pieteikumu skaits šajā žanrā audzis. Un ja ir kāds, kas aizmirsis pieteikt savus ierakstus, kā jau Jānis minēja, zvanām un aicinām iesniegt. Protams, ir mākslinieki, kuri vēl joprojām uztur savu pozīciju, ka šis pasākums nav domāts viņiem, un, iespējams, tur tiešām nepieciešama kāda individuāla saruna un skaidrojošie darbi, lai informētu, ko tas īsti nozīmē.

Valdis Muktupāvels: Būtībā – tikko albums ir radīts, tā mākslinieks jau pēc definīcijas piedalās mūzikas industrijā un līdz ar to pieteikums būtu jāiesniedz [automātiski]. Bet nu – dažiem lielajiem grandiem tā varbūt ir tāda koķetēšana – ka varu atļauties to nedarīt. Pēc definīcijas laikam vienīgā kategorija, kas tiešām varētu nebūt, ir "Indie". Jo tad viņi būtu konsekventi: ja "Indie" šeit parādās, viņi ir "zaudējuši nevainību". 

Ieraksts kā vizītkarte

Mazliet vēl par datu nesējiem. Aizkulisēs ik pa brīdim dzird runājam, ka nevajadzētu atbalstīt disku izdošanu, tai skaitā to dzird runājam arī kultūru atbalstošās iestādēs. Jo kurš tad vairs pērk un klausās diskus... Tajā pašā laikā disku izdevējs saka, ka ārzemēs nopietnas recenzijas tiek rakstītas tikai tad, ja tvarts ir fiziski sataustāms. Te vairāk runāju par klasiskās mūzikas ierakstu jomu. Kāds ir jūsu ieskats attiecībā uz disku kā mūzikas nesēju? 

nis Žilde: Šobrīd mūzikas industrijā nedominē viens noteikts fiziskais mūzikas nesējs. Vinilplašu pārdošana ir izlīdzinājusies ar kompaktdiskiem, bet kompaktdisks arī nekur nav pazudis. Ir atgriezušās kasetes un lentes. Tā kā būtībā līdzās var pastāvēt dažādi formāti, un domāju, ka tā tas arī turpmāk būs.

Kāpēc mūziķi tomēr izvēlas konkrētu un taustāmu formātu? Tāpēc, lai mūzikas ieraksts nebūtu bezpersonisks. Tas ir pats, pats galvenais.

Mēs to varam paturēt rokās, aplūkot vizuālo risinājumu, palasīt tekstus, izlasīt tehnisko informāciju – vienkārši sajust ierakstu kā mākslas darbu. (..) 

Liena Edvardsa: Turklāt jaunajiem māksliniekiem fiziskais nesējs ir kā vizītkarte: izdodot savu pirmo albumu, tu prezentē sevi, un, ja ieraksts ir taustāmā fiziskā formātā – nav obligāti jābūt kompaktdiskam, tas var būt vinils vai jebkas cits –, tas  reprezentē tevi kā mākslinieku. Tu parādi, kā izskaties kopā ar visu pārējo nozari.

Valdis Muktupāvels: Ļoti svarīgs aspekts albumā līdzās mūzikai ir arī informācija par to, kas spēlē, kas albumu ierakstījis, kādā veidā tapusi mūzika. Ja straumētajai informācijai līdzi varētu nākt šī papildinformācija, tas būtu risinājums, bet tādu iespēju neesmu redzējis. Arī tāpēc ir svarīgi, ka parādās fiziskais albums – ar  papildinformāciju.

, straumēšanas vietnes patiešām ir skopas attiecībā uz informāciju, un tas ir iemesls, kāpēc bieži vien negribas lietot to pašu "Spotify"

Valdis Muktupāvels:

Piemēram, mūsdienās ļoti labi var iztikt ar instrumentu sāmpļiem. Bet es tomēr gribu redzēt, vai mūziķi, kas ieskaņojuši albumu, izmanto īstus instrumentus vai sāmpļus. Tas tomēr ietekmē mūzikas kvalitāti.

Liena Edvardsa: Arī straumēšanas servisos ir iespēja redzēt detalizētu informāciju: tur ir iespēja uzklikšķināt uz katru atsevišķo albumu vai ierakstu un apskatīties dziļāk tā saucamos metadatus. Bet tas, protams, nav zināms visiem cilvēkiem, kas izmanto straumēšanas servisus. Mēs, kas strādājam industrijā, zinām, kur šo informāciju var atrast. Arī "Spotify" iespējams atrast informāciju. 

nis Žilde: Jāpiebilst gan, ka ne visi izpildītājmākslinieki ievieto informāciju: lielās mūzikas kompānijas, kurām visas sagataves ir pie rokas, to dara, bet alternatīvie un neatkarīgie mūziķi bieži vien ieliek tikai dziesmas, labākajā gadījumā pieliek bildi, un tas arī viss.

Jānis Žilde
Jānis Žilde

Vai mūžīgie strīdi par to, kurš albums iekļaujas konkrētajā kategorijā, vispār ir izšķirami? Vai arī tas sākas katru gadu no jauna? Vai daudzos gadījumos vispār ir iespējams definēt, kas pie kā pieder? 

nis Žilde: Katru gadu tas nāk no jauna, jo kategoriju skaits ir ierobežots. Nav arī iespējams sarīkot ceremoniju desmit stundu garumā, kur detalizēti analizējam un izceļam šaurākas nišas žanru ierakstus, tāpēc arī tiek kaut kas savienots.

Pirms pāris gadiem tika ieviests ļoti labs risinājums – kategorija "Starpžanru mūzikas albums": ierakstus, kas kombinē dažādus mūzikas žanrus, mēs droši varam likt tur, un nevienam lieku jautājumu nav.

Jārēķinās arī ar to, ka Latvijā mūziķu un mūzikas ierakstu ir tik, cik ir, un ne vienmēr katrs žanrs tiek noklāts: bieži vien katru gadu vēlreiz ejam cauri un vērojam, vai ir vismaz pieci seši dziesminieki, piemēram, vai ir pieci seši deju mūzikas albumi un tamlīdzīgi. Un ja nav, tad skaidrs – nākas kombinēt.

Liena Edvardsa: Arī žanri jākombinē. Līdzīgi bija ar roku un metālu: vienu gadu bija maz pieteikumu, tāpēc kategorija bija viena. Jo tad jau

zūd jēga, ja ir tikai pieci pieteikumi: sanāk, ka visi pieci automātiski arī tiek nominēti, neskatoties uz to, vai kvalitāte atbilst noteiktajiem kritērijiem. Mums par to ir diezgan spraigas diskusijas katru gadu.

Bet tas ir labi, jo šādās diskusijās varam nonākt pie labākā risinājuma.

Sīmanis pret "Tautumeitām"

Man visu laiku acs šogad aizķeras pie tā, ka Haralds Sīmanis sacentīsies ar "Tautumeitām" un "Auļiem". 

Valdis Muktupāvels: Šī problēma būs visu laiku, jo šeit saskaras divi aspekti. Pirmais – kā pati nozare, paši mūziķi nosaka savu žanru. Tur kritērijus definē vai nu tradīcija, vai intonatīvās lietas, vai mūzikas instrumentu spēles paņēmieni. Paši mūziķi to visu labi zina. Otrs aspekts – var mēģināt uzlikt vairāk vai mazāk pārbaudāmus kritērijus žanra noteikšanai arī no malas. It kā tā vajadzētu darīt, bet tas praktiski nav iespējams. Līdz ar to vienmēr iznāk meklēt līdzsvaru starp iekšienes piedāvāto dalījumu un skatu no ārpuses. Un katrā mūzikas veidā tas ir savādāks. Piemēram, Orest, tevis tikko pieminētā kategorija "Tautas vai pasaules mūzikas albums".

Apzīmējums "pasaules mūzika" pats par sevi ir kritizējams, jo pasaules mūzika būtībā ir komerciāls termins, kurā var ielikt visu – arī vjetnamiešu roks, piemēram, ir pasaules mūzika.

Pasaules mūzika ir prakse, kā mūzikas pārdevēji kur ko klasificē. Šī nominācija – tautas vai mūsdienu tautas mūzika – tiek veidota, izejot no tā, vai tur parādās tautasdziesmu teksts. Tas var būt džezs, tas var būt folkroks, tas var būt kaut kas uz klasikas pusi, tie var būt autentiski ieraksti. Viss tur ir kopā, līdz ar to nav liels pārsteigums, ka Sīmanis ir kopā ar "Tautumeitām". Piesaiste pie tautas mūzikas tur ir ļoti, ļoti pastarpināta.

, un ļoti žēl arī, ka tā saucamie autentiskie ieraksti gandrīz vienmēr zaudē iepretim tiem, kas ritmiskāki.

Valdis Muktupāvels: Tas ir cits jautājums. Tas ir par vērtēšanu katrā kategorijā: acīmredzot tai katrai veidojas citādāki kritēriji. 

Tagad mēs esam pienākuši pie diezgan bīstama sliekšņa… 

Valdis Muktupāvels: Tas nav bīstams, tas vienkārši ir liels un sarežģīts.

Bet žūrijas dalībnieku sarakstē tas izskanēja – vai paplašināt vērtētāju loku katrā kategorijā un, otrkārt, vai tām "piestiprināt" konkrēta žanra virziena lietpratējus. Vai tas maz iespējams?

Liena Edvardsa: Teikšu godīgi:

man šogad tika uzrakstīts – izvēlies vērtēt četras kategorijas! Es tā arī īsti nesapratu, kāpēc tieši četras, ja parasti varēju vērtēt vismaz piecas vai sešas. Bet šogad man bija jāvērtē četras, kas mani pārsteidza un lika aizdomāties. 

Gribēju veikt personīgu aptauju un saprast, cik tad daudzi žūrijas pārstāvji konkrēto nomināciju ir vērtējuši. Tad nu es arī Jānim un pārējiem liku manīt, ka nākotnē kaut kas ir jāpamaina.

Liena Edvardsa un Jānis Žilde
Liena Edvardsa un Jānis Žilde

Vai vēl kāds ir sastapies ar šādu ierobežojumu? Man, piemēram,  teica – ņem, ko gribi! 

nis Žilde: Trīs kategorijas ir minimālais skaits. Pieļauju, ka ir arī tādi žūrijas locekļi, kas šauri specializējas vienā, divos žanros, tāpēc tieši trīs kategorijas viņi arī varētu objektīvi izvērtēt. Bet ir mūzikas žurnālisti, kuri ikdienā seko dažādu žanru mūzikai un var izvērtēt desmit kategorijas! Tā kā tas ir atkarīgs no žūrijas sastāva. Domāju, ka žūrijas sastāvam noteikti ir jāmainās, ir jānāk klāt jauniem cilvēkiem. Šobrīd esmu identificējis problēmu ar mūzikas videoklipu vērtēšanu – tur pietrūkst speciālistu, kas nāk no kino industrijas – režisoru, operatoru un tamlīdzīgi, kurus vajadzētu piesaistīt tieši uz videoklipu vērtēšanu. Tas bija mans ieteikums, uzzinot, kādas kategorijas šogad izvirzītas.

Vēl viens mans ieteikums bija par Gada dziesmas kategoriju "Dziesma". Arī tas ir tik ļoti netverams lielums, jo dziesmu ir daudz un tās ir tik dažādas!

 

Pēc kādiem kritērijiem mēs to vērtējam? Jo man bija liels pārsteigums, ka šajā kategorijā tika izvirzīta arī tāda izteikti komerciāla joku dziesma kā "Lieka štuka". Jautājums, ko mēs vērtējam – vai dziesmas popularitāti, mākslinieka atpazīstamību?

Ar ko, piemēram, Haralda Sīmaņa vai grupas "Sigma" dziesma ir ar kaut ko sliktāka par "Lieku štuku"?

Tad nu mans ierosinājums bija vispār atteikties no šādas kategorijas. Jo tas nav iespējams – izvirzīt kritērijus gada labākajai dziesmai. Drīzāk to varētu aizstāt kategorija "Straumētākā dziesma", "Radio hits" un tamlīdzīgi.

Valdis Muktpāvels: Gribētu arī piebilst par žūrijas dalībnieku skaitu, vērtējot konkrētu kategoriju. Te saduras divi aspekti: subkultūras novērtējums un konkrētās jomas eksperti. Žūrija ir ekspertu kopums, tāpēc vairāk par septiņiem žūrijas locekļiem vienai kategorijai nevajadzētu. Ja vērtētāju vairāk, tas iegūst popularitātes dimensiju. Favorītu var noteikt arī ar aptauju palīdzību. 

Liena Edvardsa: Aptaujas ir ļoti labs ierosinājums – iespējams, varbūt kaut kā to var kombinēt kopā. 

Vai varētu precizēt nolikumu? Cik vērtētāju ir vienai kategorijai, un cik kategoriju drīkst paņemt viens vērtētājs?

nis Žilde: "Zelta mikrofona" nolikumā ir skaidri rakstīts: vienas kategorijas vērtējošās komisijas sastāvā nedrīkst būt mazāk kā septiņi žūrijas locekļi. Tātad jebkuru kategoriju – vai tā būtu metāls, roks, tautas mūzika vai klasiskā mūzika, vērtē vismaz septiņi žūrijas locekļi. Var būt arī vairāk. Un katrs žūrijas loceklis, atkarībā no savām kompetencēm, var vērtēt trīs līdz septiņas kategorijas. Tātad katras kategorijas vērtēšanā iesaistās vismaz septiņi žūrijas locekļi.

Kas strādā žūrijā?

Kā tiek izraudzīti žūrijas dalībnieki? 

Liena Edvardsa: Zinu, ka Latvijas Mūzikas Producentu apvienībā LaMPA, kas organizē "Zelta mikrofonu", pirms tiek apstiprināts jaunais žūrijas pārstāvis, notiek balsojums, vai šo personu var apstiprināt žūrijā. Tas tā ļoti smalki.

Tālāk laikam viss atkarīgs no paša žūrijas dalībnieka uzskatiem par savu kompetenci, jo būtībā jau neviens to nepārbauda. Ja žūrijas dalībniekam ar pašapziņu viss ir kārtībā, tad viņš vērtē to, ko uzskata par pareizu. 

Valdis Muktpāvels: Tieši tā. Un man liekas, ka vienu brīdi būtu tomēr interesanti tādā varbūt ne ļoti formālā gaisotnē parunāties ar pārējiem žūrijas locekļiem, kādi katram no viņiem ir kritēriji, un tad apskatīties, kas ir dominējošais. Vai tie ir tīri muzikālas kvalitātes kritēriji, vai tas ir kaut kāds viendabīgums, vai – tieši otrādi – pārsteigums. 

Liena Edvardsa: Būtu interesanti arī saprast, kas tad ir tie, kas vērtē konkrēto kategoriju, jo mēs jau paši žūrijā nezinām, kas ko vērtē.

Jāni, vai tu zini visus cilvēkus, kas ir žūrijā? Kas viņi ir?

nis Žilde: Jā un nē.

Protams, ir žūrijas locekļi, kas pazīstami gan kā dažādu žanru atzīti un cienīti speciālisti, gan mūzikas žurnālisti, kas ir visobjektīvākie vērtētāji.

Neliela atkāpe par žūrijas locekļu mainīgumu: protams, ik pa laikam kāds no žūrijas locekļiem izkrīt, jo var veidoties interešu konflikts – varbūt žūrijas loceklis pats ir mūziķis un konkrētajā gadā kaut ko izdevis. Tad ir skaidrs, ka viņš nevar piedalīties žūrijas darbā. Bet – jā, varu atkārtot tikai to, ka žūrijas sastāvs ik pa laikam ir jāatjauno, jāpapildina. Manuprāt, pēdējos gados arvien retāk ir kādas izteiktas nepareizības nominantu izziņošanā. Varbūt varētu ierosināt tādu mehānismu, ka pirms izziņošanas tieši žūrijas priekšsēdētājs ir tiesīgs uzmest aci kategoriju un nominantu saraksta gala variantam un, ja ierauga kādu dīvainību, vēlreiz liek to galdā un pārrunā ar pārējiem žūrijas locekļiem. 

Piemēram, dīvainība varētu būt tad, ja kāds ļoti labs albums palicis ārpus piecinieka?

nis Žilde: Jā. Vai arī kāds pilnīgi neiederīgs nominants vai skaņdarbs pēkšņi iekļuvis tur, kur tam nav jābūt.

No kreisās: Jānis Žilde, Liena Edvardsa, Orests Silabriedis un Valdis Muktupāvels
No kreisās: Jānis Žilde, Liena Edvardsa, Orests Silabriedis un Valdis Muktupāvels

"Zelta mikrofonam" šogad bija 42 žūrijas dalībnieki. Attiecībā uz katrā kategorijā izvirzīto piecinieku izskanēja jautājumi, vai šis piecinieks vispār ir nepieciešams. Manas personiskās domas, ka tas ir ļoti liels pagodinājums iekļūt šajā piecniekā. Kādas ir jūsu domas?

Liena Edvardsa: Piecinieks noteikti ir svarīgs lielums pašiem māksliniekiem: ja esi nominantu pieciniekā konkrētajā žanrā, tas jau ir liels pagodinājums un rosina uz vēlmi darīt vairāk, radīt vairāk. 

Kad vēl šī piecinieka nebija – un tas nemaz nav tik ļoti sen –, bija tā, ka katrs, kurš iesniedza albumu, pēc tam savā CV varēja rakstīt, ka viņš ticis nominēts "Zelta mikrofona" balvai. Un tā nu bija acīmredzama greizība. 

Valdis Muktupāvels: Pilnīgi piekrītu, ka pieciniekam jābūt! Faktiski būtu labi ieviest vēl smalkāku gradāciju, tā sakot, pirmais, otrais, trešais. Tas varbūt ir sarežģīti, bet nominēšana pieciniekā daļēji atrisina šo lietu. Jo tas, ka esi iesniedzis savu albumu, vēl neko nenozīmē.

Top populārās mūzikas stratēģija

nis Žilde: Man ir papildinājums plašākā kultūrpolitikas kontekstā. Kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš pats savulaik bijis aktīvs mūziķis, šobrīd cenšas iejūtīgi iedziļināties populārās mūzikas jautājumos, un skaidrs, ka viņam kā ministram ir daudz jautājumu, ko nozīmē profesionāls mūziķis. Līdz ar to mans ierosinājums būtu tāds, ka varbūt nākotnē šīs prestižās balvas nominantiem, kurus vērtē vairāk nekā 40 nopietni mūzikas kritiķi un žurnālisti, varētu piemērot zināmus kritērijus: ka konkrētais mākslinieks ir kvalificējies radošam statusam. Tas ir vēl papildu līmenis, kurā populārās mūzikas mākslinieks var ieiet.

Tas nozīmē, ka, kvalificējoties "Zelta mikrofona" pieciniekam, šis mākslinieks ir respektējams un atzīstams kā profesionālis.

nis Žilde: Formāli viņš, protams, var būt arī nebeidzis Mūzikas akadēmiju.

Liena Edvardsa: Šobrīd kopā ar Agnesi Cimušku-Rekki (Latvijas Mūzikas attīstības biedrības / Latvijas Mūzikas eksporta biroja izpilddirektore – red.) vienā komandā vairāku cilvēku sastāvā strādājam pie populārās mūzikas stratēģijas nākamajiem pieciem gadiem. Šobrīd tā ir nobeiguma fāzē. Esam pieaicinājuši Daigu Mazvērsīti, lai viņa ar savu pieredzi iziet tai cauri. Stratēģijai ir saistība gan ar "Zelta mikrofonu", nomināciju atpazīstamību un citiem jautājumiem, kas saistās ar to, kā tad varam nodefinēt populāro mūziku vai – kā citi mūs dēvē – mūsdienu ritmisko mūziku. Definējums šobrīd tiek meklēts. Ļoti ceru, ka šogad to noregulēsim un tad attiecīgi varēsim to virzīt tālāk politikas jomā – gan likumos, gan citos iespējamos definējumos, kur nepieciešams formulēt arī to, ka populārās mūzikas pārstāvis ir radoša un profesionāla persona, neskatoties uz to, ka varbūt nav pabeigta nepieciešamā augstskola vai iegūti vajadzīgie grādi. Būtiskāks ir viņa pienesums kultūrai – tā mēs varētu uz to skatīties.

Bet šaubu par radošas personas statusu jau laikam gan vairs nav. Piemēram, par radošas personas statusa piemērošanu "Bermudu divstūrim".

Liena Edvardsa: Joprojām vēl jānoregulē tā daļa, kas saistās tieši ar mūzikas ierakstu producentu kā fizisku personu. Ir jāizvērtē, vai šī persona arī ir saistīta ar jaunradi, kas ir pats būtiskākais autortiesību un intelektuālā īpašuma jomā. Ja skatāmies uz radošu darbu, tad ir jaunrade un radošums, un jautājums, cik konkrētā persona pienes, radot vienu vai otru autordarbu vai šajā gadījumā – mūzikas ierakstu.

Valdis Muktupāvels: Mūsdienās šīs koncepcijas mainās, un ne velti ir vesela nozare – radošās industrijas, kur radošais aspekts nav tikai profesionālu mākslinieku ziņā, bet radošuma aspekts tiek attiecināts uz daudz plašākām nozarēm kā nozīmīgs, ilgtspējīgu attīstību veicinošs apstāklis. 

Jēdziena paplašināšana vieš cerības?

Liena Edvardsa: Jā, un es domāju, ka ar šo populārās mūzikas stratēģiju, kad tā būs saskaņota un apstiprināta arī Kultūras ministrijā, varēsim pamainīt ļoti daudzas lietas par labu mūsu nozarei un tās pārstāvjiem.

Valdis Muktupāvels: Vienīgi šajā ziņā esmu drusku skeptisks pret ideju, ka nominēšana – iekļūšana pieciniekā – jau rezultētos ar kaut kādu statusu. Jo faktiski tad mēs atgriežamies pie tā, kas konkrētajā nominācijā tiek vērtēts, kādi kritēriji bijuši. Popularitāti izraisošie kritēriji var būt arī laba humora izjūta. Tas būtu jautājums – ko īsti vērtējam. Pie tā vajadzētu atgriezties un diskutēt.

nis Žilde: Tas bija viens no potenciālajiem kritērijiem. Piemēram, publikācija nopietnā ārvalstu mūzikas žurnālā varētu būt viens no kritērijiem, kā izvērtējam mākslinieka profesionalitāti. Un tomēr, Valdi, es gribētu tev nedaudz oponēt: ja esi iekļuvis "Zelta mikrofona" pieciniekā, skaidrs, ka tu kaut ko māki spēlēt, dziedāt, izpildīt, radīt. Kā piemērs ir "Lieka štuka" – jā, tas tiešām ir joku gabals, bet tas ir profesionāli ierakstīts, profesionāli izpildīts, tur spēlē profesionāli mūziķi.

Straumētākie mūzikas ieraksti šokē 

Neilgi pirms raidījuma ieraksta jums, kolēģi, bija diskusija par viena atbalstītāja reakciju pret viņa atbalstāmajiem mūziķiem. Lūdzu, paskaidrojiet, par kādu situāciju ir runa.

nis Žilde: Jā, situācija ir interesanta, jo šogad "Zelta mikrofonā" pirmo reizi ir ieviesta kategorija "Straumētākais mūzikas ieraksts", kas atspoguļo tās dziesmas, kuras dažādos straumēšanas mūzikas servisos cilvēki klausās visvairāk. Tā ir kombinācija – "Spotify", "YouTube", "Apple" un tamlīdzīgi. Tātad veidojas ļoti objektīvs priekšstats par to, ko klausās cilvēki – tāds sabiedrības spogulis.

Daudziem par pārsteigumu, publicējot pirmo nedēļu rezultātus, dati ir tiešām nedaudz šokējoši, jo tur parādās plašākai sabiedrībai mazāk zināmi mākslinieki ar dažādiem interesantiem nosaukumiem,

piemēram, Jelgavas reperis ar nosaukumu "Kastrācija", viņš ir ar divām dziesmām pārstāvēts, tad ir tāds joku projekts "M*** sencis". Es šo rupjo vārdu nelietošu, bet – tātad dažādu "jocīgu" mākslinieku izpausmes. Šim atbalstītājam, kas iesaistījies ceremonijas atbalstīšanā, radušies jautājumi, kas tas īsti ir! Bet, no otras puses – rezultāts ir sabiedrības spogulis: tas ir globālais tīmeklis, tas ir internets, tie ir galvenokārt jaunieši. Un internets, kā mēs zinām, ir milzīgs, liels, melns caurums. Mēs nezinām, kas tur notiek, ko jaunieši tur dara. Un patiesībā tas ir pat ļoti labi, ka kaut kam šādam ir atbalstītājs – mēs uzzinām to, kas notiek tīmeklī, ko cilvēki klausās. Un ir skaidrs, ka neklausās jau kaut kādus pilnīgus amatierus. Bet nu – acīmredzot tur ir kas tāds, kas cilvēkiem patīk. Tātad caur šo nomināciju mēs uzzinām kaut ko jaunu paši par savu industriju. 

Un arī par sabiedrību. Bet tagad pasakiet, lūdzu: vai "Kastrācija" un "M**** sencis" ir vērā ņemami mūziķi?

nis Žilde: Tā ir subkultūra. Ja jūs pajautāsiet, vai Kurts Kobeins 1987. gadā bija vērā ņemams mūziķis, kurš dauza ģitāras un nezina notis, kāds varbūt atbildēs, ka nav vērā ņemams, bet viņš izmainīja mūzikas pasauli. Laiki mainās, izteiksmes formāti mainās, daudzi savās mājās ir ierīkojuši savu ierakstu studiju datorā, viņam ir mikrofons, skaņas karte. Viss! Un, ja cilvēks to patērē, ja sabiedrība to klausās, nu, acīmredzot kaut kas tajā visā ir. Un nevaram teikt – kas tas tāds par ārprātu...

Vai jums ir nojausma, cik daudz šādu mājas produktu nonāk "Zelta mikrofonā" vērtējamo albumu lokā?

Jānis Žilde: Domāju, ka arvien vairāk un vairāk, īpaši urbānās mūzikas žanrā, tātad hiphopā. Ir, protams, arī nosacīti profesionālas studijas hiphopa vidē, bet tas pats minētais "M**** sencis" un citi marginālāki, mazāk zināmi reperi, domāju, raksta savās guļamistabās. Tāpat kā arī kādi "indie" popa mākslinieki. (..)

Viens no pēdējiem gadījumiem, protams, bija stāsts par Kazahstānas deju mūzikas producentu Imanbek, kurš ikdienā strādā Kazahstānas dzelzceļā, pārbauda riteņus un sastāvus, atnāk mājās, datorā kaut ko iesemplē un palaiž deju mūzikas gabalu, kurš beigās tiek nominēts "Grammy".

Lūdzu! Robežas izplūst.

Valdis Muktupāvels: Jebkurā gadījumā straumēšanas daudzums ir objektīvs kritērijs, kuru nedrīkst neņemt vērā. 

To neapšaubot, tikai jautāšu: vai ir izmērāms, vai tas ir tikai klikšķis, vai tomēr cilvēki konkrēto ierakstu noklausās pilnā garumā?

Liena Edvardsa: Kompānija, kas nodrošina šo datu apkopojumu, var nodrošināt arī apjoma mērījumus. Šobrīd aprēķini tiek veikti pēc klikšķiem. Ja runājam par straumēm, svarīgi saprast, ka maksas un bezmaksas straumēm ir pielāgots starptautiskās mūzikas industrijas koeficients. Viena maksas straume atbilst 6,5 bezmaksas straumēm – lai attiecīgi izrēķinātu mūzikas vērtību. Kāpēc šis koeficients ir pielāgots? Tas ir stāsts par "YouTube" atlīdzības samaksu māksliniekiem: lai veicinātu, ka šī samaksa izlīdzinās, Starptautiskā mūzikas ierakstu federācija pieņēma šādu lēmumu, ka, aprēķinot mūzikas un tās izmantošanas vērtību tieši internetā, tiks attiecināti šādi koeficienti. Šādi koeficienti ir katrā valstī, mēs neesam vienīgie. Plus Polijā šis koeficients ir nedaudz zemāks. Bet mūsu gadījumā – ja mums būtu zemāks koeficients, vai šīm bezmaksas straumēm mainītos topa izskats? Domāju, ka noteikti nē. Tendence būtu redzama. Arī ja mēs saliktu viens pret vienu, tātad maksas straumes pret bezmaksas straumēm, tur būtu sastopami vēl interesantāki subkultūras mākslinieki.

Par paša albuma definēšanu. Vienā brīdī šī problēma viegli ieskanējās žūrijas dalībnieku sarakstē, un muzikoloģe Dace Bluķe norādīja uz to pašu "Grammy", uz ko mēs bieži atsaucamies kā līdzību: tur kā minimums ir pieci celiņi un 15 minūtes, vai arī 30 minūtes, ja celiņu skaits ir lielāks. Vai albuma definēšana mūsu vidē ir problēma?

nis Žilde: Šogad tā izrādījās neliela problēma, jo vairāki mākslinieki bija iesnieguši tā saucamos EP jeb mazos albumus, kas hronometrāžas ziņā ir īsāki par 20 minūtēm, kas bija iepriekš nolikumā noteiktā robeža. Žūrijas sapulcē pieņēmām lēmumu doties līdzi industrijas tendencēm un paspert solīti pretī šiem mūziķiem, kas iesnieguši nedaudz īsākus ierakstus. Paskatījāmies arī "Grammy" piemēru un veicām nelielus labojumus nolikumā. Tātad – jā, šobrīd albums jeb EP skaitās vismaz 15 minūšu garš ieraksts un ar pieciem celiņiem.

s esam pasaules standartā!

Liena Edvardsa: Jā, esam. Mēs arī skatījāmies igauņu piemēru: arī viņiem nolikumā minētas 15 minūtes, turklāt igauņiem ir atšķirīgs definējums klasiskās mūzikas albumam.

Te man uzreiz ienāca prātā Juris Griņevičs, kurš ir mūzikas ierakstu eksperts tieši klasiskajā mūzikā. Viņš joprojām, rakstot recenzijas un redzot, ka kāds klasiskais mūziķis ieskaņojis 44 minūtes, raksta, ka tas nu ir par maz vienam albumam, vismaz stundai jau nu būtu jābūt – vislabāk, ja būtu 65 minūtes. 

Valdis Muktupāvels: Ja palūkojamies uz albuma ideju un to, kā tas veidojās: 60. gadu beigās to faktiski definēja bigbīta grupas. Albums, atšķirībā no vienkāršu dziesmu apkopojuma, ir konceptuāli saistīts veselums. Mākslinieciska iecere. Un jautājums, cik daudz skanošajam materiālam tajā jābūt, lai šo koncepciju atklātu. Tas ir svarīgākais. Bet tas nevar būt mehānisks rādītājs. Protams, kad mēs definējam kritērijus, lai vērtētu, mums vajag pateikt precīzu skaitli, teiksim, tās pašas piecpadsmit minūtes. Bet pēc būtības – vērtējot mums būtu jāskatās, vai tiešām iesniegtajā materiālā atklāta ideja: vai iesniegtajās trīs dziesmās atklājas vienota ideja. 

Valdis Muktupāvels
Valdis Muktupāvels

Liena Edvardsa: Jāņem vērā arī tas, ka dziesmas garums ļoti bieži saistīts ar to, cik garu dziesmu atskaņo radio, tāpēc mākslinieks, radot albumu, jau īpaši piedomā par dziesmu garumu. Radio formāts šobrīd paredz dziesmu trīs minūšu garumā. Un attiecīgi ir tikai loģiski, ka dziesmas albumā kļūst īsākas. Un lēmums mainīt šo gradāciju minūšu ziņā bija ļoti pareizs. (..) Bet man ļoti patīk tas, ko tu, Valdi, saki par kritērijiem. Par tiem žūrijā runājam jau gadus piecus, bet sanāca, kā sanāca, ar to pašu pandēmijas laiku: nebija iespēju ne satikties, ne arī pārrunāt un apmainīties viedokļiem. Divi gadi aizgāja pašplūsmā, un, manuprāt, šogad žūrija sākusi diezgan labi strādāt gan pie albuma definējuma izmaiņām, gan citiem jautājumiem, ko risināsim nākotnē. Piemēram, debijas jautājums ir ļoti sāpīgs.

Lielākā problēma – "Debija"

das ir problēmas ar debitantiem? 

nis Žilde: Vairāk tas ir komunikācijas jautājums. Ja katra kategorija parasti definē to, ka šis, piemēram, ir labākais popmūzikas albums, labākais rokmūzikas albums un tamlīdzīgi, tad kategorija "Debija" šobrīd ir viens vārds. Ja aplūkojam "Zelta mikrofona" nolikumu, varam izlasīt, ka vēlamies akcentēt jaunos mūziķus, jaunos talantus un tā tālāk. Bet šis viena vārda signāls visai mūziķu saimei ir mulsinošs. Un bieži vien, neizlasot nolikumu, šai kategorijai sevi piesaka arī jau ļoti pieredzējuši mākslinieki, kas varbūt sākuši darboties jaunā ampluā un izdevuši ierakstu – un tad ir apvainojušies, ka netiek izvirzīti. Tāpēc viens no diskusiju objektiem bija kategorijas nosaukuma vai vispār vērtēšanas kritēriju maiņa: piemēram, akcentējam, ka tas ir debijas ieraksts. Jo – ja tas ir tikai viens vārds – "Debija", var rasties iespaids, ka vērtējam kādu darbību kopumu, piemēram, veiksmīgu piedalīšanos šovos, veiksmīgu atrādīšanos radio vai tamlīdzīgi. Bet ja vērtējam ierakstu, būtu ierosinājums to pārdēvēt par "Debijas ierakstu". Ja tomēr vērtējam debiju kā darbību kopumu, mans ierosinājums to būtu pārdēvēt par kategoriju "Labākais jaunais mākslinieks", līdzīgi kā tas ir "Grammy". Šī diskusija šobrīd ir aktuāla, jautājums vēl nav atrisināts, bet ceru, ka uz nākamo gadu tas tiks izdarīts.

Tagad atceramies to žūrijas saraksti, kurā kāds jautāja, "vai 45 gadus vecs onkulītis arī var debitēt"... Ja nu patiesi kāds debitants uzrodas, piemēram, 50 gadu vecumā? 

nis Žilde: Mēs nekādā veidā nolikumā neiestrādāsim vecuma cenzu, jo tas, protams, būtu nekorekti. Piemēram, piemērs no pasaules: "dziedošā mājsaimniece" Sūzena Boila ar mūziku nebija saistīta, bet savu pirmo albumu izdeva jau cienījamā vecumā. Un tad ir jautājums: vai tā ir debija, vai nav? Vai tas ir jaunais mākslinieks, vai tomēr nav? 

Valdis Muktupāvels: Ja paskatāmies, kā radies pats vārds "debija", franču valodā tas nozīmē – iesākt ko tādu, kam ir turpinājums. Un tas nav saistīts ar vecumu. 

Liena Edvardsa: Piekrītu Jānim: ka mums uz nākamo gadu ir jāsaprot – vai nu ir kategorija "Labākais jaunais mākslinieks", vai arī "Debijas ieraksts", pretējā gadījumā haoss, iesniedzot pieteikumus šai kategorijai, ir vērā ņemams. Mēs parasti žūrijā stundu divas ejam cauri katram debijas pieteikumam, dažādās datu bāzēs pārbaudām, vai iepriekš kaut kas jau nav bijis izdots un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti, ļoti nesaprotami, neskaidri, un tāpēc gan sociālajos tīklos, gan pašā nozarē ir neizpratne, apvainošanās un dusmas – un tas ir tikai tāpēc, ka nav skaidrs, ko tas nozīmē. Ja mēs, žūrija, paši konkrētajā gadā izdomājam, ka šogad vairāk pievēršam uzmanību tieši debijai kā debijas ierakstam, tad mums tas arī nozarei skaidri jānokomunicē. Tieši tas, ko Jānis saka – jābūt komunikācijai. 

Kuri ir spēcīgākie komunikācijas kanāli?

Liena Edvardsa: Ja runājam par "Zelta mikrofona" pasākumu, informācijai par to, ko žūrija konkrētajā gadā izdomājusi par katru kategoriju, būtu jānāk no pasākuma organizētājiem, jo parasti ir preses relīzes pēc kategoriju sadalīšanas, pēc pirmās sapulces. 

Bet relīzēs nav komentāru.

nis Žilde: Šeit prasītos atsevišķa relīze par debijas tēmu: ja pieņemts lēmums, ka tas būs debijas ieraksts, tad tiek izsūtīta relīze, kur skaidri un gaiši paskaidrots ar atsaucēm uz nolikumiem vai izmaiņām nolikumā, kas tas turpmāk būs. Domāju, ka tie, kas saistīti ar mūzikas pasauli, seko visam līdzi un interesējas – informācija līdz viņiem nonāks.

Valdis Muktupāvels: Bet ideja par labāko jauno mākslinieku ir laba. 

Liena Edvardsa: Tas atrisinātu daudz ko. Es arī redzu, kas notiek ārpus Latvijas, un tas ir veids, ko arī mēs varētu aizsākt. Žūrijai par to jāturpina runāt un jāizdara līdz galam.

Un ja kāds klasiskās mūzikas pārstāvis, piemēram, kāds ļoti jauns pianists, iesniegtu savu debijas albumu – arī viņš atbilstu šai kategorijai?

nis Žilde: Šādi gadījumi jau ir bijuši. Ik pa laikam parādās arī kāds klasiskās mūzikas jaunais talants.

No kreisās: Orests Silabriedis, Valdis Muktupāvels, Jānis Žilde un Liena Edvardsa
No kreisās: Orests Silabriedis, Valdis Muktupāvels, Jānis Žilde un Liena Edvardsa

No žūrijas sarakstes atceros aktīvās runas par to, ka bēdubrāļi ir indie un roks. Kā tad galu galā palika?

nis Žilde: Šīs ir tādas žūrijas locekļu mazās viltības, lai labie ieraksti tiktu pieciniekos. Ja viens no labākajiem alternatīvā roka ierakstiem iederas gan indie kategorijā, gan roka un metāla kategorijā, tad žūrija, lai izceltu pieciniekos labāko, piekrīt kādam kompromisam – ka viens vai otrs mākslinieks nonāk vienā vai otrā kategorijā. Līdzīgi kā tas noticis ar estrādes ansambli "Vintāža", kurš, visticamāk, popmūzikas kategorijā būtu pazudis, bet, ja to pārliek uz šlāgermūzikas kategoriju, tas tiek pelnīti ievērots un izcelts. 

Kaut gan "Vintāžas" vietā es laikam par apzīmējumu "šlāgeris" apvainotos. Bet es saprotu arī taktiku – tātad jautājums, kas ir svarīgāk: pašapziņa vai taktiskie gājieni.

nis Žilde: Tādā veidā mēs ceļam arī katras kategorijas prestižu. Nevar jau noliegt, ka "Vintāža" spēlē tā saucamo padomju laika estrādes mūziku, kas estētikas ziņā nav tālu no šlāgermūzikas. Jā, tur ir arī džeza elementi, kāpēc varētu šo albumu ievietot arī džeza mūzikas kategorijā, bet maz izredžu, ka tas tiktu pamanīts. Tā kā šīs ir tās žūrijas mazās viltības, kā ierakstus saliekam pa kastītēm, lai izceltu labāko katrā nominācijā.

Liena Edvardsa: Ļoti svarīgi būtu nozarēm saprast, ka strīdīgu situāciju gadījumā žūrija lēmumu pieņem, demokrātiski balsojot. Ja vairums ir par, tad attiecīgi tiek lemts par viena vai otra ieraksta ielikšanu vai pārcelšanu kādā kategorijā. Nav tā, ka mēs uz savu galvu izdomājam: mēs tiešām demokrātiski par to nobalsojam un vienojamies par izmaiņām.

Rezumējums: ko mainīt "Zelta mikrofonā"

Sarunas noslēgumā rezumēsim: kas ir svarīgākie jautājumi, kas līdz nākošajam konkursam būtu jāprecizē, jādefinē, jāpārskata?

nis Žilde: Mēs jau tiem pieskārāmies raidījuma gaitā. Žūrijas kontekstā būtu svarīgi definēt debijas jēdzienu. Vēlreiz iziet cauri žūrijas sastāvam un varbūt uzaicināt jaunus ekspertus, tajā skaitā videoklipu vērtēšanā. Atrisināt jautājumu par labāko dziesmu – varbūt tomēr no šādas definīcijas atbrīvoties, jo nomināciju jau tā ir daudz: piemēram, sanāk, ka tiek nominētas desmit "Bermudu divstūra" dziesmas. Visu cieņu "Bermudu divstūrim", tā ir tiešām populāra, iecienīta grupa, bet tas mazliet izkropļo kopējo priekšstatu par industriju. Un vēl tas, ko minēja Liena: varbūt katrā kategorijā palielināt minimālo vērtētāju skaitu no septiņi uz desmit vai divpadsmit.  

Atrastos tik daudz ekspertu mazajā Latvijā?

Liena Edvardsa: Jāskatās arī uz jauniešiem – piemēram, Toms Grēviņš vai vēl citas personības, kas ar mūziku strādā ikdienā, kas pārvalda un zina visus šīs jomas jaunumus. Domāju, ka potenciāls vēl ir.

Valdis Muktupāvels: Tur ir zināma problēma – ja gribam obligāti palielināt  minimālo vērtētāju skaitu: to aspektu jau pieminējām – cilvēks, kura mūzika parādās nominantu sarakstā, nevar piedalīties vērtēšanā. Ņemot vērā Latvijas kopējo iedzīvotāju skaitu un cilvēkus, kas darbojas mūzikā, agri vai vēlu būs problēmsituācijas.

Liena Edvardsa: Tad varbūt jādomā par konkrētiem kritērijiem, kurus tu minēji.

Valdis Muktupāvels: No manas puses šī ir ļoti svarīga saruna, uz ko drīz pēc lielās apbalvošanas ceremonijas žūrijai jāsanāk kopā. Ir jārunā par kritērijiem. Pieņemu, ka katrā kategorijā tie var atšķirties, un tiem būtu jābūt publiskotiem. 

nis Žilde: Šis, protams, ir sarežģīts jautājums, jo kritēriji, ko izvirzām labākajam hiphopa albumam, un kritēriji, ko izvirzām labākajam klasiskās mūzikas albumam, noteikti nav vieni un tie paši. Tas ir sarežģīts darbs, bet novēlu mums to uz nākamo gadu sakārtot. Bet domāju, ka tas nav tik vienkārši.

Ja tik vienkārši nav, tad varbūt jādomā par žūrijas dalībnieku atalgošanu? Jo īstenībā te vietā būtu pateikt, ka mēs, žūrijas dalībnieki, šajā darbā ieguldām ļoti daudz laika gluži par velti.

nis Žilde: Tieši tā. Un tas viss rezultātā cels "Zelta mikrofona" un populārās mūzikas industrijas prestižu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti