Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Dziesmas pantu 1807. gadā pirmoreiz publicē Rūjienas mācītājs Gustavs fon Bergmanis, bet pirmo melodiju šiem vārdiem sacer komponists Jānis Cimze 1872. gadā. Mūsdienās gan kulta un tautas dziesmas statusu iemantojusi Jurjānu Andreja 1884. gadā komponētā dziesmas apdare četrbalsīgam a cappella jauktajam korim Si bemol mažorā.
Dziesma tiek pirmatskaņota Piektajos Vispārējos dziesmu svētkos 1910. gadā paša komponista virsvadībā, ātri iemantojot milzīgu tautas mīlestību. “Pūt, vējiņi!” tiek dziedāti vēl daudzos Dziesmu svētkos, koru saietos un privātās mājas ballītēs, PSRS okupācijas laikā kļūstot par neoficiālo Latvijas himnu, kas tiek dziedāta arī laikā, kad ir aizliegta “Dievs, svētī Latviju!” un citas patriotiska rakstura dziesmas.
Vienkāršā, vieglā dziesmas melodija un tradicionālā apdare sava dabiskā skanējuma dēļ kļuvusi par latviešu tautas nacionālo simbolu.
Tiesa, ne visi par to ir vienisprātis, ņemot vērā, ka dziesmas tekstā var atrast motīvus, kas nav viennozīmīgi glaimojoši latviešu tautas paradumiem un mentalitātei.
Tomēr komponists Jurjānu Andrejs nav viena hita brīnums, bet uzskatāms par latviešu klasiskās mūzikas pamatlicēju, kurš sekmīgi absolvējis uzreiz trīs Pēterburgas konservatorijas klases kā ērģelnieks, komponists un mežradznieks un sarakstījis vēl ap 30 kora dziesmu. Vēlāk “Pūt, vējiņi!” apdari veidojis arī Kanādas latviešu komponists Imants Ramiņš, tā arī pirmoreiz izskanējusi Dziesmu svētkos paša autora vadībā.
Kad dziesma 1910. gadā tiek pirmoreiz atskaņota Dziesmu svētkos, Rainis trimdā Kastaņolā, Šveicē, ilgās pēc dzimtenes sāk rakstīt lugu “Pūt, vējiņi”, kuras sākotnējais nosaukums gan esot bijis “Laivenieks”. Lugas žanru pats autors nosaucis par “tautas dziesmu” piecos cēlienos, kas sižetiski balstīta senajās latviešu precību tradīcijās. Lugas darbības ilgums ir viena diena – Uldis ar laivu ierodas precēt saimnieces meitu Zani, bet maltuvē satiek un iemīl bārenīti Baibu. Trakulīgā daugavieša Ulda degsme aug, bet “biklā sedzacīte” Baiba izturas noraidoši. Lugas beigās viņa nespēj ne nodarīt pāri citiem, ne arī atteikties no Ulda, tāpēc metas Daugavas dzelmē. Abi ir divi pretstati, kas realitātē izrādās pārāk krasi, lai spētu savienoties. Vēlāk Raiņa luga interpretēta teātrī, kino un mūzikā, Uldim un Baibai kļūstot par vieniem no vislabāk pazīstamajiem latviešu literatūras tēliem.
Viena no populārākajām lugas interpretācijām ir 1973. gadā tapusī Gunāra Pieša spēlfilma, kuras dialogi tāpat kā lugas teksts veidoti ritmizētas dzejas formā. Komponista Imanta Kalniņa speciāli filmai rakstītā mūzika vēlāk sāk dzīvot arī ārpus filmas un kļūst par autonomu mākslas darbu. Filmas scenāriju palīdzējis rakstīt Imants Ziedonis, kuram gan bijis krasi atšķirīgs redzējums, kas eskalējies abu personību konfliktā, kura rezultātā viņš pat gribējis izņemt savu vārdu no filmas titriem. Filmu Latvijā noskatījās 650 tūkstoši skatītāju.
Tikmēr liepājniekiem “Pūt, vējiņi!” vispirms asociējas ar 1964. gadā celto arhitekta Pētera Milzarāja projektēto koncertzāli, kas līdz ar Dzintaru koncertzāli bija vienīgās brīvdabas estrādes Latvijā, kurām bija jumts. Agrāk estrādē notika leģendārais festivāls “Liepājas dzintars”, kurā savas profesionālās gaitas uzsākuši daudzi slaveni Latvijas mūziķi. Šobrīd joprojām notiek koncertdārza “Pūt, vējiņi!” pārbūve – kaut arī gaidāmas būtiskas pārmaiņas, plānots saglabāt leģendārās estrādes pamatlīnijas un noskaņu.
Kultūras ABC
