Zigfrīds Muktupāvels: Pirms dažām dienām Latvijas Nacionālajā operā un baletā notika koncerts "Slava Ukrainai!". Atsauksmes pēc koncerta ir jūsmīgas, ļoti cildinošas gan morālā, gan profesionālā ziņā. Inga, kāds jūsu skatījumā bija šis koncerts?
Inga Kalna: Manuprāt, koncerts bija izcils. Dziedāja ārkārtīgi labi dziedātāji, dejoja ļoti pieredzējušie baletnieki, kuri aizrauj sirdi ar savu sniegumu. Bija trīs ukraiņu baletmeitenes, kuras tagad strādā Latvijas Nacionālajā operā. [..] Koncertā es dziedāju fragmentu no "Karmelīšu dialogiem". Repertuāra izvēle nebija nejauša. Kad sākās karš Ukrainā, es biju Cīrihē un tieši dziedāju "Karmelīšu dialogus". Tur mums bija divi ukraiņu kolēģi. Kolēģu, gudri domājošu cilvēku saliedētība viņu nostājā, viņu situācijas izpratnē, mani ir fascinējusi. Kad Latvijas Nacionālā opera piedāvāja man piedalīties šajā koncertā, es teicu, ka obligāti izmantošu iespēju, jo mēs mūziķi, mākslinieki… Karot es pati nevaru, šaut es nevaru. Es vienīgi varu paust savu nostāju un sniegt gan mierinājumu, gan varbūt arī iedvesmu tiem, kuri ir kara otrā pusē. Mūsdienās karš kā līdzeklis, kā politisko konfliktu atrisināšanas līdzeklis šķiet ne tikai absurds, bet arī absolūti necilvēcisks, jo ir citi līdzekļi kā panākt kompromisu, konsensu un tamlīdzīgi.
Man interesē, kas notiek mākslinieka psiholoģijā. Šajā reizē jums bija jāsadala savas domas ļoti daudzos plānos. Vai to vispār var aptvert? Kā jūs morāli jutāties uz skatuves?
Redziet, "Karmelīšu dialogi" vai "Karmelītu dialogi" (divus variantus esmu sastapusi latviešu transkripcijā) nav tas jautrākais skaņdarbs, tas beidzas ar galveno varoņu giljotinēšanu, nāves sodu, pie tam, laikā izvērstu nāves sodu. Šī opera ir sirdi plosoša, manuprāt. Arī dialogi, kas notiek, tas, ko mūķenes pārrunā, ir no vienas puses vienkārši temati, no otras – dziļi filozofiski un sadzīviskā ziņā ļoti svarīgi. Viņas runā par dzīvi un nāvi, viņas runā par to, kas ir gods, kas padara cilvēku godīgu, kam ir jākalpo. Gan šis temats, gan tas, ka ir sācies karš un ka mūsu vidū ir ukraiņu kolēģi, uzveļ mums vēl papildus slogu. Teikšu, kā ir – nebija viegli, jo tas krusts, ko tu nes šajā ziņā un ar šo tematiku, kaut kā kļuva ļoti smags. Un ne tikai man – mēs to pārrunājām ar ļoti daudziem kolēģiem, mēs tur esam tiešām daudz. Šajā situācijā tie temati, kas tiek iztirzāti operā, kļūst tik ļoti aktuāli – ko nozīmē godīgi uzvesties; kam tu kalpo; kam tu tici; kā tu dzīvo un ko tu atstāj pēc sevis?
Es pirms kādā laika runāju ar savu meitu un viņai teicu – tu vari dzīvot, kā tur gribi, tikai skaties, lai tu neatstāj pēc sevis gružus, miskasti; atstāj pēc sevis gaišas pēdas, ko cilvēki var atcerēties un kas cilvēkiem palīdz. Dzīve ir, kāda ir.
Katram ir savs darbs darāms, katram ir savi sliekšņi, pār kuriem ir jāsper kāja. Bet jāskatās, ko tu atstāj pēc sevis. Es visu laiku domāju, ja tūlīt uz mums visiem uzkritīs atombumba (tas dotajā brīdi visai makabri izklausās), kas tad paliks? Dažas gleznas, dažas grāmatas, pāris statujas, varbūt kādi arhitektūras pieminekļi un kaudze ar gružiem.
Izklausās diezgan traki. Jums šodien, 11. maijā, ir saruna Rakstniecības un mūzikas muzejā, nāks cilvēki. Ko jūs sagaidāt? Vai jums vispār patīk runāt par šādām dzīves lietām, vai tomēr patīkamāk par mūziku? Jums nav bail, ka pēkšņi sāks uzdot politiskos jautājumus?
Nē, man nav bail. Es visu savu mūžu esmu bijusi visai apolitiska, nekad neesmu tā aktīvi atbalstījusi nevienu partiju un politiskajās aizkulisēs nekad neesmu ne iedziļinājusies, ne arī mani tas ir īpaši interesējis. Bet pienāk brīdis, kad tev tiešām ir vienkārši jādomā, ko tu pēc sevis atstāj, kādus soļus tu sper, kam tu tici un kamdēļ tu dzīvo. No visādiem jautājumiem un tematiem man nav bail. Varbūt politiskajās zināšanās mans dziļums nebūs ļoti vērā ņemams. Bet, es nedomāju, ka ir daudz šajā cilvēku pasaulē, kas ar mani nāks runāt par politiku.
Nu tad es parunāšu par smagajiem ieročiem, kas ir jūsu rokās – tā ir mūzika. Kas notiek jūsu daiļradē. Daudziem māksliniekiem, īpaši vokālistiem, pandēmijas laiks atstāj neizdzēšamas sekas. Inga, jums ir fenomenālā tehnika. Kā jūs to šajā laikā kopāt? Kā tikāt galā?
Pandēmija, lokdauni un tamlīdzīgi tehnikai jau nekā netraucē. Tu sēdi mājās un vingrinies, un krīt uz nerviem saviem…
Atradāt motivāciju to darīt?
Šeit nav jāatrod motivācija, jo tas ir tas, kas tu esi. Redziet, mūzicēšana, dziedāšana ir tā valoda, ar kuras palīdzību es komunicēju ar pasauli. Tā ir valoda, ar kuras palīdzību komunikācija, manā skatījumā, man notiek visveiklāk, man tā ir visvienkāršāk komunicēt. Tāpēc tāds jautājums pat vispār nepaceļas – vai jāvingrinās vai nē.
Tu to dari, tāpēc, ka tas pieder tavai būtībai, tavai personībai, tas izsaka tevi, un tas, kas tu esi, tev ir jākopj. Tā es vingrinājos un kritu uz nerviem saviem kaimiņiem.
Paldies Dievam, mums apakšā ir jaunie mūziķi – viens spēlē fagotu, viens ir čellists, viens spēlē sitaminstrumentus (es reizēm dzirdu viņu vingrināmies ļoti vēlu vakarā [..]).
Inga, atklājiet, jūs sēžat pie klavierēm un dziedat? Kā notiek jūsu individuālā vingrināšanās?
Klavieres, protams, man ir vajadzīgas.
Un ko jūs dziedat? Hendeli?
Arī Hendeli. 2020. gadā, kad mēs aizgājām pirmajā lokdaunā, man atkrita ļoti daudz Hendeļa koncertu, kas man bija jādzied ar vienu no maniem vismīļākajiem baroka orķestriem "Il Pomo d'Oro". Labā ziņā ir tā, ka viņi koncertus pārcēla par diviem gadiem un tie notiks tagad, jūnijā Hallē un Drēzdenē Hendeļa festivāla ietvaros. Lūk, jāvingrinās tā vai tā.
Dīvainā kārtā šajos divos juku gados man bija salīdzinoši daudz darba – gan lomu debijas, gan jauni skaņdarbi, ar kuriem sastapos –
Skarlati "Il Primo omicidio" (ārkārtīgi skaists darbs, ļoti programmatisks; man pat atgādināja Haidna "Pasaules radīšanu", varēja saprast, no kurienes viņš ir iedvesmu smēlies), Hendeļa pastičo opera "Oreste" (arī ar "Il Pomo d'Oro"). Man nupat kā bija divas ļoti nopietnas lomu debijas. Es jau runāju par "Karmelīšu dialogiem", ko dziedāju Cīrihē, bet pagājušogad septembrī Dortmundē nodziedāju savu pirmo Tosku. Tāpēc ar to vingrināšanos… Repertuārs ir ārkārtīgi dažāds, ne visai viegls. Strādāju.
Vai viegli pielāgoties – Hendelis, Pučīni, Maskats?
Nav. Zinu, ka Kallasa savulaik teica – mana balss nav lifts, tā nevar braukt no viena stāva uz otru vienkārši ar pogas piespiešanu. Nevar piespiest podziņu un tad es uzreiz nobraukšu. Te, protams, ir vajadzīgs laiks. Tev ir sevi savādāk jākondicionē, jo
katrs muzikālais stils, katrs skaņdarbs pieprasa kaut kādas īpatnības, kas ir jāpiekopj, jāattīsta vai tieši jāmet uzmanīgā acs un vēl uzmanīgāka auss. Tam, protams, ir vajadzīgs laiks. To nevar padarīt no vienas dienas uz otru. Pa vienu nakti tas noteikti nenotiek.
Bet jūs labprāt piekrītat šādai dažādībai?
Jā. Es esmu profesionālis. Esmu pavadījusi šajā cirkā 28 gadus. Daudz kas ir iemācīts, daudz kas ir saprasts. Kā es to redzu – mēs tam kalpojam, tā ir tā valoda, kā jau es teicu, ar kuras palīdzību es komunicēju ar pasauli. Tu kalpo tam, ko uzskati par svarīgu. Šajā ziņā tā ir mūzika.
Kur mēs jūs varēsim dzirdēt Latvijā?
Man ir divi ļoti nozīmīgi pieturpunkti. Pirmkārt, tas ir mans solo koncerts Latvijas Nacionālajā operā ar orķestri (ar mūziķiem, ar kuriem ilgi neesmu kopā muzicējusi, jau trīs gadi pagājuši). Programmā būs Verdi. Un vēl Mežotnes pilī 3. septembrī man būs kamermūzikas koncerts ar Diānu Ketleri, ar manu ilggadējo draudzeni. Tur būs latviešu mūzika un vēl kas cits, visai autobiogrāfisks – es gribu atskatīties uz to, kas ir paveikts (arī kopā ar Diānu), no kurienes mēs esam nākušas. Gluži neatklāšu visus noslēpumus. Visi ir mīļi gaidīti!
Kamermūzika tāpēc, ka draudzene?
Nē, tāpēc, ka iet pie sirds.
Kamermūzika [patīk] vairāk?
Grūti teikt. Es tomēr esmu teātra cilvēks, es piederu teātrim. Arī kamermūzikā man visvairāk patīk teatrālie gabali.
