Baiba Santa Vanaga: Vai šī ir pirmā reize, kad Latvijas Radio bigbends uzstāsies Cēsu Mākslas festivālā? Vai tev jau ir radies kāds priekšstats par šo festivālu?
Kārlis Vanags: Jā, šī ir pirmā reize. Festivāls šķiet ļoti simpātisks un – kā jebkurš plašāka spektra kultūras notikums – priecē un piesaista cilvēku uzmanību. Pirmā pieredze muzicēt Cēsu Pils parka estrādē mums bija jau pirms daudziem gadiem, kad ar "Sinfonietta Rīga" spēlējām Bernsteina mūziku. Tas varētu būt aptuveni 2009. gads. Būs ļoti patīkami tur vēlreiz atgriezties.
Vai brīvdabas koncerti bigbendiem ir iemīļoti?
Īpaši vasarā uzstājamies arī brīvdabā. Pirms atvaļinājuma mums bija foršs notikums Minhauzena muižā. Protams, no skaņas viedokļa tas vienmēr ir izaicinājums, bet, no otras puses – ir ļoti patīkama noskaņa.
Ko festivālā ienesīs tieši jūsu koncerts kopā ar Daumantu Kalniņu un maestro Raimondu Paulu?
Cik noprotu, tas ir arī festivāla pēdējais koncerts. Tie būs mūzikas svētki, maestro daiļrades svinības. Programmā ir iekļauta gan stilistiski plaša krāsu palete, gan ieskatīšanās dažādos Raimonda Paula mūzikas daiļrades periodos. Esam sagatavojuši un ierakstījuši platē komponista 60. gadu instrumentālo mūziku, kas bija īsts atradums un interesants notikums pagājušā gada sākumā. Koncertā būs atsauce no šī ieraksta. Instrumentāli kopā izpildīsim arī kādu mūziklu tēmu un šo to no kino mūzikas. Arī ar Daumantu Kalniņu ir izveidojusies ilglaicīga sadarbība, īpaši iestudējot Raimonda Paula mūziku. Mums ir vairākas programmas, no kurām šajā koncertā būs dzirdami dažādi fragmenti. No jaunākās komponista mūzikas koncertā varēs dzirdēt skaņdarbus ar Ineses Zanderes dzeju. Pagājušajā gadā veidojām programmu ar maestro mūziku un Imanta Ziedoņa dzeju, kas radīta tālajos septiņdesmitajos. Varbūt pat nedaudz netipiska mūzika, kas šķietami veidojusies 70. gadu artroka ietekmē, un skan diezgan negaidīti. Protams, būs arī kas tautā iemīļots. Visi varēs svinēt ar mums kopā.
Tad droši var apgalvot, ka maestro, Daumants Kalniņš un Latvijas Radio bigbends ir kļuvis par ciešu tandēmu?
Tas ir tandēms, ar ko ilgu laiku esam strādājuši kopā, un katru reizi ir patiess prieks. Domāju, ka gan muzikāli, gan profesionāli šī savienība ir savstarpēji apbružājusies. Zinām, ko vienam no otra sagaidīt, kurā virzienā vairāk patīk iet. Tas noteikti ir tandēms, ar ko labprāt atrodamies uz vienas skatuves.
Vai jums dabiski ir "pa ceļam"?
Jā, šķiet, ka diezgan organiski laika gaitā viss ir izveidojies. Domāju, ka mūsu muzikālās ietekmes ir bijušas kopumā līdzīgas.
Bigbends – tā ir pārpārēm džeza mūzikas tradīcija, un arī maestro savu radošo darbību uzsāka laikā, kad tā bija populārā mūzika. Viņš ir daudz spēlējis, zina drēbi un vēsturi.
Arī Daumants savā izglītībā ir džeza dziedātājs. Saknes mums ir vienas, kā arī ļoti līdzīga pieeja, tāpat arī mērķi un ideāli, uz kuriem tiecamies.
Protams, Raimonda Paula mūzika ir ļoti daudzveidīga, tādējādi to nav viegli aprakstīt. Kā no sava skatupunkta to raksturotu tu?
Pirmkārt, tā ir milzīga privilēģija, ka ikdienā varam strādāt ar šādu mūziķi un komponistu. Vienmēr esmu viņu apbrīnojis tieši šajā daudzveidībā – kā Pauls spēj darboties teju visos mūzikas žanros. Un katrā no tiem – ļoti veiksmīgi. Kā jau iepriekš minēju, mūsu saknes ir džeza mūzika, un tas ir stils, kurā ar maestro satiekamies. Diezgan bieži paņemam kādu tēmu no, tā teikt, populārās sadaļas, tautā iemīļotas mūzikas. Bet arī šajās situācijās vienmēr cenšamies skanējumu pagriezt tā, lai arī bigbends var parādīt savu krāsu gammu. Šoreiz koncertā Cēsīs ar mums kopā būs arī "Sinfonietta Rīga" stīginstrumentu grupa. Sastāvs diezgan vērienīgs.
Varbūt atceries savu pirmo sadarbību ar maestro?
Ar maestro mani iepazīstināja vēl viens Raimonds – Raimonds Macats, ar ko tajā laikā sadarbojāmies dažādos sastāvos. Toreiz viņš bija mani uzaicinājis muzicēt savā kvintetā. Tieši Macatam ir ļoti bieži uzticēts pavadīt maestro mazā sastāvā dažādos projektos. Kaut kā arī es tur nokļuvu. Puslīdz regulāri tas aizsākās aptuveni pirms 15 gadiem.
Un kāda bija tikšanās ar Daumantu?
Šķiet, ka pirmās reizes, kad viņu dzirdēju un iepazinu, bija tad, kad viņš vēl mācījās Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā. Pēcāk arī Mūzikas akadēmijā, kur pasniedzu dažus studiju kursus. Daumants ļoti ātri sevi parādīja kā stabilu solistu, kā līderi uz skatuves, kas spēj nodot muzikālo vēstījumu, kā arī komunicēt ar publiku, kas ir ne mazāk svarīgi.
Kas ir tavas muzikālās un nemuzikālās ietekmes? Koncertā izskanēs arī tavi aranžējumi. Arī tajos savs rokraksts ieliekams.
Protams.
Var spriest daudz un dikti par muzikālo rokrakstu, bet, manuprāt, tas ir kaut kas, ko ar laiku pats konstatē.
Tad, kad uzrakstīti nevis divi vai pat divdesmit darbi, bet kādi divi simti. Un, atskatoties uz to visu, ir skaidrs, kas ir tās lietas, pie kā visu laiku atgriezies – apzināti vai neapzināti. Kaut kādas saskaņas, principi, kas rezonē ar būtību un skanējums, kurā vislabāk jūties. Tas noteikti parādās vienlīdz kā kompozīcijās, tā arī aranžējumos.
Par ko piedomāju aranžējot – lai ar savu lietu neaizēnoju pirmavotu. To paturēt kā primāro uzmanības centru. Skanējumu paplašināt ar savu ideju, nevis nomākt.
Protams, labi zinu, ka mūzika ir salikta vienība, bet vai tev ir kāds izteiksmes līdzeklis, kas izvirzās priekšplānā?
Domāju, ka princips nekad nebūs viens. Katrs skaņdarbs diktē savus noteikumus. Vienam galvenais fokuss būs uz ritmisko modeli, citam – uz salikumu vai harmoniskajām krāsām. Noteikti ir kaut kādi principi, kas rezonē ar to, kā es izjūtu mūziku, un tas vienmēr parādīsies. Vai tas būtu akordu salikums – cik blīvs kādā mirklī tas būs, vai kā ritmiski tiks veidotas frāzes un kā tās attīstīsies. Man pašam bieži vien ir pārsteigums, ka neapzināti atgriežos pie kādām līdzīgām lietām. Tie arī ir elementi, kas veido muzikālo rokrakstu.
Kāda šobrīd ir Latvijas Radio bigbenda identitāte? Kādu mantojumu tu gribi atstāt savā bigbenda vadīšanas laikā? Šķiet, jūs parādāties pat visneiedomājamākās sadarbībās.
Mans redzējums – bigbendam ir jābūt maksimāli daudzveidīgam un jāspēj akumulēt sevī visas daudzās stilistiskās ietekmes.
Katrs projekts, kas bigbendam šķiet netipisks, dod mums jaunu pieredzi un jaunas krāsas, ar ko kļūstam bagātāki.
Profesionālas vienības darbības lauks ir maksimāli parādīt to, kas mums ir un ko mēs varam. Varbūt pat nacionālā izteiksmē: kādi mums ir mākslinieki, kādu enerģiju viņi dod klausītājam un kā tas var būt sasaistīts ar bigbendu. Mēs varam darboties teju jebkurā stilā un žanrā. Protams, ir arī tradīcijas – bigbends klasiskā izpratnē –, ko mēs turpinām izkopt. Tāpat saglabāt mūsu pašu mantojumu un atgādināt klausītājiem, ka arī vēsturiski šī kultūras daļa – bigbends, tā komponisti un aranžētāji – mums ir bijuši ļoti interesanti un labi. Ar dažādiem projektiem šo mantojumu cenšamies gan saglabāt, gan nodot plašākai auditorijai. Kā viens piemērs noteikti varētu būt paša maestro 60. gadu mūzikas ieskaņojums, kur mēs gājām šādu ceļu. Arī es kā aranžētājs centos pielāgot savu rakstību vai nedaudz imitēt, kā tas varētu būt darīts tajā laikā. Diezgan daudz klausījos aranžētājus – Kvinsiju Džounsu un viņa laika biedrus. Nesenākais studijas veikums mums savukārt ir Gunāra Rozenberga kompozīciju ieskaņojums, kas iznāks nākamajā gadā.
Šogad Rozenbergam apritētu 75. Man ir sajūta, un tā tas noteikti arī ir, ka klausītāji pat nenojauš, cik bagāta bija viņa mūzika, kāds ir atstātais mantojums, jo lielākā daļa viņa darbu nav ieskaņoti.
Un, ja ir, tie glabājas Latvijas Radio arhīvos un nav publiski pieejami. Ne tikai Rozenbergam, bet arī citiem komponistiem laika gaitā veidosim vēsturiskos ierakstus, lai šo mantojumu saglabātu un to nodotu plašākai auditorijai.
Par priekštečiem runājot – kas, tavuprāt, ir neaizvietojams džeza pārstāvis Latvijā? Tāds, bez kura džezs Latvijā būtu citāds.
Pirmais, kas jāmin, protams, atkal ir maestro Raimonds Pauls. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir populārs un aktīvs mūziķis vēl šobaltdien. Džezā viņš ir izdarījis ārkārtīgi daudz, aktualizējis šo mūziku arī laikā, kad džezs vairs nebija pirmā patēriņa populārā vai deju mūzika, kā tas bija līdz sešdesmitajiem gadiem. Pēc tam nāca rokenrols un citi. Maestro dažādos laika periodos vienmēr ir atgriezies pie sava iemīļotā trio sastāva, kā arī spējis noturēt interesi, darbojoties ar lielajiem sastāviem, bigbendu. Noteikti jāpiemin arī Džeks Mihaļickis – ebreju izcelsmes pianists, kas bija viens no pirmajiem, kas šo [džeza – aut. piez.] tradīciju kvalitatīvā līmenī sāka ieviest Latvijā gan muzicējot orķestros, gan mazajos sastāvos. Tajos laikos tā bija mūzika, kas tika spēlēta visos restorānos un deju vakaros. Tā bija sava laika mainstream popmūzika.
Un ar ko mūsdienās džezs Latvijā atšķiras no džeza citur?
Kādi mēs esam, tā mēs skanam (smejas). Ar to arī atšķiramies – kā veidojusies mūsu muzikālā pieredze. To ietekmē gan politiski, gan vēsturiski, gan iepriekšējās izglītības faktori, kas visiem ir unikāli un atšķirīgi.
Latvieši noteikti var lepoties ar to, kas mums ir, varbūt atliek vien novēlēt lielāku cīņassparu iekarot lielāku tirgu ar savu daiļradi un izpildījumu. Bet domāju, ka tas ir vienlīdz kvalitatīvs un profesionāls materiāls, kas pieminētajos parametros ne ar ko neatšķiras no tā, kas notiek Eiropā vai Amerikā. Tāpat arī tautas mūzika ir neatņemama jau no bērnības – vai tā ir Dziesmu svētku tradīcija, vai deju kolektīvs, vai tautas ansamblis, kurā kāds bērnībā piedalījies.
Kādi plāni gaidāmi bigbendam tuvākā nākotnē?
Šī ir pēdējā atvaļinājuma nedēļa. Būsim atpūtušies un atgriežamies nākamajā nedēļā ar lielu sparu. No lielākiem plāniem –
rudenī plānojam doties uz Zviedriju un ieskaņot zviedru aranžētu brazīliešu mūziku ar pieaicinātiem brazīliešu izpildītājiem solistiem, kas noteikti varētu izvērsties par ļoti interesentu starptautiska mēroga projektu.
Augusts ir maestro zīmē – pirms Cēsu koncerta būsim Liepājā, augusta vidū būsim Saulkrastos ar Daumantu Kalniņu un Anci Krauzi, savukārt mēneša beigās dosimies uz Daugavpili un Jelgavu. Gada otrajā pusē jau trešo reizi tradicionāli norisināsies bigbenda kompozīciju konkurss, kas notiek sadarbībā ar Mūzikas akadēmiju. Ir daudz ieceru, piemēram, jau pieminēto brazīliešu mūzikas projektu atvest uz Latviju. Kā ierasts – gan jau kāds vērienīgāks gada noslēguma koncerts. Protams, gribētos, lai lielas dižķibeles vairs mums netraucē un varētu plānot arī nākamo sezonu ar pilnu atdevi, bet tas varbūt izklausās nedaudz naivi. Plānu ir daudz, iestrāžu arī, atliek vien cerētu uz labvēlīgām apstākļu sakritībām, lai izdotos tās realizēt.
