Kad mirklis vienkārši notiek. Saruna ar mūziķi Ivaru Arutjunjanu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Bundzinieks, komponists Ivars Arutjunjans ir viens no mūsdienu džeza trio “Čudars – Auziņš – Arutyunyan”, viņš darbojas arī dažādos laikmetīgās mākslas projektos un ir dalībnieks dažādu pasaulslavenu džeza līderu grupās, kā arī šad un tad sper sānsoļus citu žanru mūzikā.

2020. gads mūziķim ir aktīvs: Arutjunjans izdevis džeza albumu “Prism”, kurā spēlē kopā ar pianistu Kārstenu Dālu (Carsten Dahl) un kontrabasistu Oli Mortenu Vaganu (Ole Morten Vågan). Izdevniecības “Jersika Records” paspārnē klajā nācis trio “Čudars – Auziņš – Arutyunyan” ieraksts “The Maze”, un trio izdošanai gatavo jau nākamo ierakstu. “Čudars – Auziņš – Arutyunyan” vēl līdz gada beigām būs dzirdami Liepājas teātrī Viestura Meikšāna izrādē “Dēmōns”. Savukārt trešdien, 14. oktobrī, K. K. fon Stricka villā klausītājiem būs iespēja koncertā dzirdēt, kā trio izpilda komponista Krista Auznieka īpaši šim trio sakomponēto darbu “Sirds katedrāle”. Tā pirmatskaņojums notika pērn festivālā “Arēna” un ļāva novērtēt, cik ļoti trio ir viens organisms – elpo vienā elpā. Darbs “Sirds katedrāle” būs pieejams arī ieraksta formātā.

Šis nebūs raksts par aktuālo šajā gadā. Šis būs raksts par to fundamentālo, kas Ivaram Arutjunjanam ir ļāvis realizēties mūzikā. Par viņam raksturīgo, kas padara Arutjunjana spēli atmiņā paliekošu. Par pieturas punktiem, kurus var plānot, un nejaušības lielo lomu. Ivars Arutjunjans izceļas ar lielu zinātkāri, erudīciju un prasīgumu, vienlaikus spēj šīs zināšanas transformēt tik apbrīnojami vieglā un ķermeniski dzīvā priekšnesumā, atklājot skaņdarbu kā pašsaprotamu daļu no sevis un aizraujot sev līdzi. Viņam ir svarīgi radīt daudzslāņainu pieredzi, lai interesanti būtu gan pašam, gan klausītājiem ar atšķirīgām vēlmēm. Un vēl mūziķim ir svarīgi būt kustībā, neapaugt ar lieko – gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē.

Aiga Leitholde: Parunāsim par tavu ķermenisko ekspresiju, uz skatuves spēlējot!

Ivars Arutjunjans: Šī ekspresija laika gaitā ir mainījusies. Es no malas sevi neredzu, bet zinu, kā tajā brīdī jūtos. Kādreiz, man šķiet, es biju vēl ekspresīvāks. Spēlējot mūziku, es sevi atbrīvoju. Tajā brīdī man pazūd domas, kā es izskatos un tamlīdzīgi.

Daži saka, ka tajā brīdī esmu medijs.

Es nezinu. Manuprāt, tā ir spēcīga enerģija, spēcīga muzikālā pieredze. Es vairs neesmu kontrolē, tas mirklis vienkārši notiek. Kad jūtos labi par mūziku, ko spēlēju, tas noteikti ir redzams manā ekspresijā.

Ikdienā tu sevi vairāk kontrolē?

Es esmu ekspresīvs, bet ar dzīves pieredzi es arvien mazāk ekspresiju paužu caur runāšanu un vairāk to ielieku mūzikā. Man šķiet, es palieku arvien introvertāks, nekā kādreiz biju. Tā, iespējams, ir cilvēciska brieduma pazīme. Desmit ekspresīvu lietu vietā es pasaku vienu.

Turpinot par koncerta ekspresiju, tur liela teikšana ir arī klausītājiem. Ne velti ģenerālmēģinājums notiek, zālē esot klausītājiem, jo viņu klātbūtne daudz var mainīt!

Cilvēki ir liela daļa no pieredzes. Tu viņiem spēlē, tu viņiem dod un saņem pretī. Tas, ko tu spēlē, ietekmē cilvēku reakciju. Kaut vai to, kā viņi aplaudē! Tas ir ļoti svarīgi, kā tu jūti enerģiju, kāda vispār telpā ir enerģija un kā tā maina skaņu. Līdz ar to cilvēki mūzikai iedod vēl vienu dzīvīgu elementu, kura attīstība ir atkarīga no situācijas un telpas. Cilvēki, šis nezināmais faktors, ir ļoti interesanti.

Vēl interesants faktors ir iepriekšējā pieredze. Piemēram, ideja par mūsdienās tik svarīgo svītrkodu tā izgudrotājam Normenam Džozefam Vudlendam (Norman Joseph Woodland) radās pludmalē. Viņš plaukstu izvilka cauri smiltīm un smiltīs palika līnijas. Ideju viņš papildināja ar savām zināšanām par Morzes kodu. Šis mirklis jūras malā bija savienojis divus šķietami nesaistītus iedvesmas avotus un radījis ko unikālu. Kas ir tavi pārsteidzošākie savienojumi agrīnajā dzīves pieredzē, kuri vēlāk kaut ko devuši tavai mūzikai?

Šis ir sarežģīts jautājums. Atskatoties uz savu dzīvi pirms džeza mūzikas un bungu spēlēšanas, nozīmīga pieredze, kas vēlāk atsaucas arī mūzikā, ir mana sporta deju pieredze. Ar dejošanu nodarbojos astoņus gadus, un man tas labi padevās. Tikai vēlāk varēju izvērtēt, cik daudz sporta dejas man ir iemācījušas par ritmu, dejas elementu kā tādu, kas ir ļoti svarīgs arī džeza mūzikā. Arī par formu un kustību. Sporta deja – tā ir kustība un ritms kopā. Kustība gan kā fiziska darbība, gan laikā un telpā. Ritmiska mūzika – samba, ča-ča-ča, kviksteps un daudzas citas dejas. Es spēlēju basketbolu. Šī ir komandas spēle, kurā ir jājūt laukums, saspēle un pārējie biedri, un, protams, tā ir arī fiziskais darbs (tas pats attiecas arī uz sporta deju) tev tam ir jāvelta pilns fokuss. Arī basketbols man saistās ar džeza mūziku, un tad vēl ir matemātika, kas man patika un padevās.

Tā mīlestība pret skaitļiem ir arī manā mūzikā.

Man patīk izdomāt visādas kombinācijas ar skaitļiem, salikt dažādus neordinārus taktsmērus, skaitļus izmantot komponējot. Visas šīs pieredzes man ir noderējušas gan tolaik, kad tās praktizēju, gan šajā brīdī – mūzikā. Kad es bērnībā apguvu klavieres, man bija fantastiska skolotāja Jelena Agofonova, kas man daudz iemācīja par mūziku – par iztēli, pieskārienu un muzikālu piesitienu, par frāzējumu – par daudz ko. Ļoti labi, ka šīs pieredzes tagad varu novērtēt no šādas puses. Tās man ir ļoti palīdzējušas, es apzinos to devumu un cenšos to pielietot. Var jau būt, ka ir vēl kaut kas, taču mūzikas kontekstā nenāk prātā. Par šo visu man ir jāsaka vislielākais paldies manai mammai, kas mani veda uz šīm nodarbēm – dejošanu un basketbolu – un vienmēr atbalstīja.

Viss ir saistīts un vienots. Ja vien vispārizglītojošā skola šo likumsakarību iemācītu. Tu esi no Balviem?

Jā, es piedzimu Rīgā, bet uzaugu Balvos. Tad atgriezos Rīgā, lai vidusskolā mācītos Rīgas Doma kora skolā. Mans krusttēvs ir mūzikas skolotājs. Mans vectēvs, kuru es neesmu saticis un kurš mācīja manu krusttēvu, bija mūziķis. Man joprojām ir viņa saksofons. Arī viņu sauca Ivars.

Piecās paaudzēs mūsu ģimenes vīrieši ir spēlējuši dažādus instrumentus, lielākoties vijoles.

Es nāku no muzikālas ģimenes.

Pirms kāda laika redzēju uz plakāta, ka pūtēju ansamblis izpildīs Arutynyan kompozīcijas. Nodomāju, redz, ko esi paspējis! Diemžēl tas bija cits Arutjunjans. Vai tavs uzvārds Armēnijā ir izplatīts?

Jā, ir slavens komponists Arutyunyan (Aleksands Grigorijs Arutjunjans). Mans uzvārds armēņu valodā nozīmē "augšāmcelšanās". Būtībā vārda izcelsme nāk no Grieķijas. Jā, Armēnijā šis ir diezgan populārs uzvārds.

Latvijā ar savu uzvārdu esi unikāls, maini valstis un jūsu ir daudz – līdzīgi kā Latvijā ar Jāņiem Kalniņiem, kurus uz papīra var atšķir personas kods.

Es varētu būt, ka esmu vienīgais Ivars Arutjunjans šajā pasaulē, Latvijā – noteikti.

Tu esi pārliecināts, par to prieks. Ir mākslinieki, kas meklē pseidonīmus, bet turpinām ar Rīgas Doma kora skolu!

Tā ir fantastiska skola, kurā satiku savus draugus – Matīsu Čudaru, Kārli Auziņu. Mēs esam ļoti labi draugi un tagad ļoti bieži spēlējam kopā. Krists Auznieks, kas man ir tuvs draugs, arī bija mūsu gadā, un citi mūziķi un fantastiski skolotāji. Es ļoti daudz šajā skolā iemācījos! Tajā laikā bija ļoti esenciāli tur būt.

Jā, mēs ar Kārli Auziņu arī esam runājuši par Rīgas Doma kora skolas devumu. No jūsu gada tu pirmais aizbrauci mācīties uz ārzemēm?

Kārlis pirmais aizbrauca. Viņš ir vecāks par mani un iepriekš bija pabeidzis vidusskolu, tādēļ Doma kora skolā mācījās tikai divus gadus. Es mācījos visus četrus. Matīss skolā mācījās pāris gadus, lai ātrāk pabeigtu vidusskolu, iestājās vakarskolā, un tad aizbrauca studēt uz Amsterdamu. Es vēlāk devos uz Kopenhāgenu, viņi abi studēja Amsterdamā. Un vēlāk Kārlis arī atbrauca uz Kopenhāgenu. Mēs ceļā izmainījāmies.

Tu spēlēji Kārlim iestājeksāmenā.

Jā, spēlēju. Kopš es studēju Kopenhāgenas Ritmiskās mūzikas konservatorijā, šurp sāka braukt arvien vairāk mūziķu.

Jā, esmu no vairākiem dzirdējusi, ka viņi šīs izvēles kontekstā piemin arī tevi.

Jā, tā tas viss nāk pēc tam. Savukārt mani izvēlēties studēt Kopenhāgenas Ritmiskās mūzikas konservatorijā pamudināja Rihards Fedotovs un Raivis Zandovskis. Viņi man izstāstīja par skolu, kad tur jau kādu laiku bija mācījušies. Es aizsāku Kopenhāgenas latviešu mūziķu otro vilni. Tobrīd skolas programma jau bija mainījusies, bet joprojām deva neatsverami daudz. Esmu ļoti pateicīgs visiem saviem skolotājiem. Esmu mācījies ļoti labās skolās, tajā skaitā arī Balvu mūzikas skolā. Toreiz es spēlēju pūtēju orķestrī, kam vienmēr bija pirmā vieta. Es orķestrī daudz iemācījos, piemēram, spēlēt bungas, kad esmu kopā ar vēl 60 citiem mūziķiem. Šāda situācija no tevis prasa fizisko spēku un tādas vienkāršas lietas, kā noturēt tempu. Arī pie savas klavieru skolotājas es iemācījos ļoti daudz.

Rīgas Doma kora skolā bija ļoti daudz labu skolotāju, bet pirmais man prātā nāk Niks Gothams, viens no labākajiem skolotājiem Latvijas džeza skatuvē, un Nika man pietrūkst.

Viņš bija no tiem skolotājiem, kas atsvaidzināja mācību sistēmu ar jaunu pieredzi – kritisku, bet vienmēr pamatotu viedokli. Bez viņa tas viss būtu bijis daudz sliktāk, un tagad bez Nika šī sistēma izskatās daudz bēdīgāk. Es ar viņu neesmu spēlējis, tāpēc varu runāt tikai par Gothama personību, inteliģenci un viedumu, kā arī starptautisko redzējumu. Pie Indriķa Veitnera es iemācījos mīlestību pret džeza vēsturi. Viņš mani tā ieintriģēja, ka es kļuvu par džeza vēstures fanātu. Vēl joprojām katru dienu kaut nedaudz izzinu džeza vēsturi.

Katra skola bija jauns līmenis uz priekšu. Skolotāji kļuva arvien labāki un labāki. Kopenhāgenā man bija labākie skolotāji, kādus es varēju iedomāties. Skola nodrošināja arī to, ka es varēju mācīties pie jebkura cita pasaules meistara, ja vien tas tobrīd bija iespējams. Man bija iespēja mācīties pie Bilija Hārta (Billy Hart), Gregorija Hačinsona (Gregory Hutchinson), Džona Holanbeka (John Hollenbeck) un citiem fantastiskiem mūziķiem. Pianists, gleznotājs un filozofs Karstens Dāls līdz šim ir mans labākais skolotājs. Es viņu varētu saukt par savu mentoru.

Kā tu noformulētu to īpašo, ko Karstens Dāls tev ir devis?

Viņš man palīdzēja atrast saikni atpakaļ uz manu bērnību, parādīja, cik tas ir skaisti. Viņš ļāva noticēt garīgākām vērtībām mūzikā. Palīdzēja atvērt savas spējas un vairs nedomāt taisnvirzienā. Jau pirmajā mūsu tikšanās reizē viņš par mani pateica tādas lietas, kuras viņš iepriekš nevarēja būt zinājis. Ne vien aptuvenas, bet faktiskas lietas. Manuprāt, tas bija veids, kādā viņš ieguva manu uzmanību un pēc tam arī uzticību. Mēs daudz kopā spēlējām, kas pirmā kursa mūzikas studentam Dānijā ir liels notikums. Karstens Dāls ir viens no izcilākajiem Skandināvijas džeza mūziķiem. Tas, ka viņš man noticēja, man daudz ko deva – mani ievēroja citi mūziķi, bet man pati par sevi nozīmē daudz tā viņa ticība man.

Man ir bijuši lieliski skolotāji, un es kaut kādā ziņā esmu viņu visu produkts.

Un vēlāk – tagad arī tu pats sarunās tiec minēts kā atbalstītājs un iedvesmotājs. Tā par visiem nesaka.

Jā, tas ir mūzikas mīlestības dēļ. Es vienmēr esmu gatavs runāt par mūziku, mūziķiem – vēsturi un jaunumiem. Tas viss ir manī iekšā – šādu enerģiju apkārtējie no manis iegūst. Viņus iedvesmo mana aizrautība, kurai viņi notic. Man ir svarīgi palīdzēt, un mūzika vispār ir tāda sociālā lieta. Tās nav manas zināšanas, tas ir kaut kas, ko es uzzināju no citiem. Esmu tikai maza daļa no lielās cilvēces vēstures. Ja es varu iedvesmot citus, tas, manuprāt, kaut kādā ziņā ved tuvāk mērķim. Man tas daudz nozīmē.

Es, vienīgais, esmu ļoti kritisks, ko citi no malas varētu sajaukt ar egoismu, bet es vienkārši esmu ļoti prasīgs.

Man šis nozīmē tik ļoti daudz, ka tā latiņa par lietu kārtību un atdošanos procesam ir uzstādīta ļoti augstu. Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki izmanto savu potenciālu. Es apzinos, ka pats varētu darīt vēl vairāk un vēl labāk. Zinu, ka esmu strādīgs.

Jā, šo prasīgumu esmu jutusi arī mūsu iepriekšējā komunikācijā. Tavs prasīgums palīdzēja man nešaubīties par sevis sacīto, neatteikties no tā.

Jā, bieži vien tas ir forši, ka tu pasaki kaut ko un dzirdi vai vēlāk – ieraugi to, kas varbūt vēlāk izrādās savādāk. Bet tā izteiktā doma ir laba mācīšanās. Tāpēc ir svarīgi izteikt domu, lai mācītos procesa gaitā. Varbūt mans maksimālisms šad un tad ir par daudz, jo es visu gribu uzreiz.

Tevī ir spēks iekustināt procesus, droši vien tas ir daļa no ticības

Es vienkārši to kādu laiku jau daru, bet, jā, es ticu tam, ko es daru. Tas ir tas, kas man pieder. Man nav mantu. Man ir drēbes un bungu šķīvji, vecs “Nokia” telefons – tas arī viss.

Minimālists?

Neesmu es minimālists. Mana bagātība ir tas, kas ir manī.

Vai šī filozofija tev ir bijusi tuva jau no sākta gala?

Jā, es vienkārši nepērku mantas. Man, protams, ir telefons un vēl kādas lietas, bet nekā lieka. Tas viss ir mana dzīvesveida dēļ. Es daudz ceļoju un koncertēju. Lai gan dažādās vietās – Parīzē, Berlīnē, Kopenhāgenā – esmu dzīvojis vairākus gadus, neesmu nekur bijis nobāzējies, lai varētu kaut ko krāt. Tas viss ir manī iekšā. Tas ir tas spēks. Ja citi krāj mantas, es krāju pieredzi, emocijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti