Albums “Willful Blindness” stāsta par katra cilvēka atbildību pret sevi un apkārtējo pasauli, par ticību saviem spēkiem. Idejai atbilstoši, daļa finansējuma albuma izdošanai tikta savākta kopējiem spēkiem – ar draugu, mūzikas cienītāju atbalstu “Projektu bankā”. Lai arī albums sevī nes idejas pārdomām vienatnē, muzikāli tas ir enerģisks, straujš un izdejojams.
“Willful Blindness” ierakstā piedalījušies ne vien grupas dalībnieki Rihards Lībietis (akustiskā, elektriskā ģitāra), Gints Smukais (akustiskā ģitāra), Matīss Repsis (sitaminstrumenti), Erna Daugaviete (čells) un Jānis Polis (bass), bet arī viesmākslinieki Valters Šmits (saksofons), Mārtiņš Miļevskis (sitaminstrumenti), Reinis Klatenbergs (mežrags) un Laura Rozenberga (trombons).
Aiga Leitholde: Albums “Willful Blindness” ir pieejams jau mēnesi. Droši vien šis mēnesis ir iedevis laiku, lai atskatītos un novērtētu padarīto darbu. Kāda ir sajūta?
Rihards Lībietis: Jā, sajūta ar katru dienu paliek arvien labāka. Parasti iekrīt tā, ka uz albuma izdošanas laiku ir jāpaveic pēdējie darbi, – tas ir saspringts skrējiens. Tādēļ prieks un padarītā darba sajūta tikai tagad sāk parādīties. Albuma izdošanas dienā – 31. maijā – uztaisījām tiešraides koncertu, un pagaidām jūnijā mums citu koncertu nav bijis. Jūlijā ar klausītājiem tiksimies gan kā trio – Siguldā 16. jūlijā, gan pilnā sastāvā 18. jūlijā Lūznavas muižas mākslas piknikā kopā ar Mārtiņu Miļevski kā īpašo viesi.
Albums ir ar folkmūzikas ietekmi, dejojams, vai tā ir apzināta izvēle?
Jā, albums sanācis aktīvs, salīdzinoši ātros tempos. Grūti spriest, cik apzināta bijusi šī izvēle. Mūsu galvenais ietekmes avots šim albumam pašos pamatos ir Rietumāfrikas folkmūzika, kurai raksturīgi ātri tempi. Ar šo albumu tematiski vēlējāmies skart nopietnākas tēmas, kas radušās šajā pandēmijas un pašizolēšanās laikā, – vientulība, cīņa ar sevi, gaišās un tumšās puses draudzība.
Lai gan tēmas ir nopietnas un, varētu teikt, radušās šādā drūmā laikā, ar šo albumu vēlamies nodot klausītājiem vēsti, ka viss ir iespējams!
Mēs varam pacelties tam visam pāri, gūt prieku un realizēt savu radošo potenciālu.
Runājot par "Riharda Lībieša Orchestra" mūziku, šķiet, žanriski tai plašāka auditorija būs ārvalstīs.
Tas ir labs jautājums. Mēs cenšamies virzīties uz ārzemēm, un iepriekš mums ir bijusi laba sadarbība ar festivālu Igaunijā "iDEEJazz". Tur mēs esam uzstājušies jau divas reizes, un gan jau nākotnē sadarbība turpināsies. Manuprāt, Latvijā sāk mazināties vēlme pēc žanru robežām.
Man liekas, jau labu laiku žanru jēdziens mūzikā ir kļuvis nevajadzīgs, jo galu galā visi ietekmējas no visiem.
Tik daudz ietekmju saplūst vienuviet, ka tāds strikts dalījums žanros mūsdienās nemaz nav iespējams. Bet, protams, mēs gribētu Latvijā skanēt vairāk. Esam novērojuši, ka cilvēki mazliet baidās no tā, ka tā ir tikai instrumentālā mūzika. Un redzi, es arī pats neapzināti pateicu – tikai instrumentālā mūzika. (“Kas jums tur dziedās?”) Bet tas ir lielais darbiņš uz mūsu pleciem – pārliecināt publiku, ka ir arī situācijas un brīži, kad vokālu nemaz nevajag, ka instrumentālā mūzika ir pietiekami piepildoša un interesanta, lai to klausītos arī koncertā.
Šķiet, instrumentālā mūzika plašākai publikai galvenokārt saistās ar kino. Savukārt man pirmā asociācija ir ar Maika Oldfīlda instrumentālo mūziku. Ko tu vari ieteikt, kā sākt klausīties instrumentālo mūziku, lauzt tos stereotipus?
Es arī sāku ar to pašu Maiku Oldfīldu, kuru manā bērnībā ļoti daudz klausījās mans tētis. Kad apzinātā vecumā sāku spēlēt ģitāru un izpildīt instrumentālo mūziku, šo visu uztvēru kā vienu no mūzikas izpausmes veidiem. Lai sāktu savu instrumentālās mūzikas pieredzi, varu ieteikt paklausīties solo instrumentu spēlētājus, teiksim, akustiskos ģitāristus, kas šobrīd ir populāri arī tepat Latvijā, – Kaspars Zemītis un Mārcis Auziņš dara ļoti labu un skaistu darbu. No ārzemju virtuoziem jāpiemin Tomijs Emanuels un Endijs Makīns. Šie mūziķi var dot labu starta punktu, lai saprastu, ka instrumentālā mūzikā, ģitārmūzikā, ir tās pašas emocijas un jauda, kas dziesmā. Kā vispār mainīt kopējo priekšstatu? Būtu forši, ja Latvijā būtu radio stacija, kas dotu vairāk iespējas ēterā skanēt tieši neakadēmiskajai instrumentālajai mūzikai – tādai, kas nav džezs un nav arī akadēmiskā mūzika. No personīgās pieredzes bieži sanāk tā, ja saku “instrumentālā mūzika”, kuru piedevām izpilda orķestris, tad jāskaidro, ka tas nav pūtēju orķestris un neizpildām akadēmisko mūziku. Bet kopsummā jāsaka, ka izpratne mūsu darbības piecos sešos gados ir uzlabojusies.
Paralēli tu esi arī popmūzikas projektos. Kā tevi iedvesmo un kāda loma ir popmūzikai tavā dzīvē?
Zini, es nedalu mūziku popmūzikā un, piemēram, intelektuālajā mūzikā.
Šajā jautājumā piekrītu Kīta Ričardsa sacītajam, ka ir tikai laba un slikta mūzika.
Kā labu mūziku tu vari definēt kaut ko tādu, kas tevi uzrunā, kurā ir vēstījums, kas tevi iedvesmo. Savukārt slikta mūzika droši vien varētu būt kaut kas tāds, ko tu noklausies un paliec pilnīgi vienaldzīgs. Ja tā skatās, tad īsti nav atdalāms tas, ko es daru ar orķestri, no tā, ko daru citos muzikālos sastāvos šobrīd. Popmūzikai es sekoju līdzi. Viens no maniem visu laiku iecienītākajiem popmūzikas māksliniekiem ir Džons Meijers. Šad un tad es paklausos arī Billiju Ailišu. Man pašam nav šobrīd aktuālu notikumu popmūzikas lauciņā. Ja runājam par plāniem, tad septembrī plānojam izdot vēl vienu albumu, kas būs manas solo albums, – instrumentālā mūzika, bet pavisam citādāka kā ar orķestri.
Pandēmijas laiku tu esi izmantojis radoši
Jā, nebija citu variantu! Kaut kā bija jācīnās ar to depresiju un drūmajām domām. Sēžot mājās, tu iegūsti daudz laika, un brīžos, kad māksliniekam, mūziķim galvā ir pārāk daudz domu, pārvērst tās par mūziku ir vislabākais veids, kā to pārvērst gaišākā spektrā.
