Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrrandiņā komiķe Džemma Sudraba Kronvalda parkā lasa «Meiteni» un veļ sniegavīru

Raimonda Paula mūžīgā jaunība arī 85 gados

Kad dzirdu vārdu «jubileja», kļūstu nervozs. Saruna ar Raimondu Paulu

“Man vienmēr bija skaidrs, ko es darīšu. Tā ir mana sirdslieta, un es ar to arī nodarbojos,” LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāstīja Maestro Raimonds Pauls.

Maestro Raimondam Paulam 12. janvārī aprit 85 gadi. Atzīmējot jubileju, LTV tapusi dokumentāla filma “Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls”, aizvadītā gada decembrī Maestro kopā ar igauņu kontrabasistu Toivo Untu un latviešu sitaminstrumentālistu Māri Briežkalnu izdevuši džeza plati “Pastaiga pa Rīgu”, savukārt mūzikas namā “Daile” pērn izveidota fantāzija par Ojāru Vācieti “Suni ārā nedzenama nakts” ar Raimonda Paula melodijām.

Henrieta Verhoustinska: Kā ir ar tiem gadiem – vai tie nes sev līdzi gudrību?

Raimonds Pauls: Kad dzirdu vārdu “jubileja”, jau sāku palikt nervozs. Kaut kur ir jāapstājas – pietiek... Cipars nav sevišķi skaists.

Manuprāt, diezgan skaists cipars.

Raimonds Pauls: Paldies Dievam, ka ir labais, ko atcerēties. Būtu slikti, ja tas būtu saistīts ar sliktiem notikumiem, bet ir izdzīvots. Šo to gribas atcerēties, šo to ne. Bija daudz patīkamu momentu… 

Kā jums šķiet, vai esat gudrāks nekā pirms 50 gadiem?

Raimonds Pauls: Es sevišķi gudrs nekad neesmu bijis. Kāds esmu, tāds esmu. Vienam patīk, ko es daru, citam nepatīk.

Es varu būt apmierināts ar to, ka savus darbus darīju godīgi. Darīju, kā mācēju. Kādreiz man izdevās, kādreiz ne.

Tas atsaucas vēl līdz šai dienai, piemēram, kad es uzstājos, joprojām jūtu publikas atsaucību. Tas man ir pats svarīgākais. Tagad šis laiks ir jāpārdzīvo, nekas patīkams tas nav, bet cietēji pamatā ir tie mākslinieki, kuri koncertē un no tā dzīvo. Ir ļoti daudz mūziķu, kuriem ir ģimenes, ir problēmas, jo koncertu vienkārši nav. Neviens nezina arī, kad tie būs. 

Esmu filmas “Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls” scenārija autore. Mēs pavadījām kopā gadu, un jums tas nebija viegli. Es nevaru aizmirst, ka jūs mums ar režisoru Andreju Verhoustinski dāvinātajā grāmatā ierakstījāt: “Pateicībā par tām ciešanām, kuras jūs man sagādājāt filmēšanā.” Vai jums tiešām tik lielas ciešanas sagādā filmēties?

Raimonds Pauls: Nē, kā tai lietai pieiet. Es vienmēr esmu bijis par to, ka tiek piefiksēts mēģinājumu periods vai koncertu laiks. Ir patīkami paskatīties kaut ko, ko tu pats neesi ievērojis vai pateicis. Man par dokumentālo kino ir ļoti patīkamas atmiņas. Ar slaveno padomju laikā veidoto režisora Ulda Brauna filmu “235 000 000”. Tā bija pirmā lielā dokumentālā filma. Mums bija ļoti spēcīgi dokumentālisti. Es pirmo reizi rakstīju mūziku filmai.

Mēs ar jūsu producentu Jāni Kļaviņu saskaitījām, ka 2020. gadā jums ir bijušas 54 uzstāšanās. Pandēmijas gadā.

Raimonds Pauls: Tik maz?

Pandēmijas gadam tas noteikti ir daudz…

Raimonds Pauls: Mūs pārtrauca. Būtu jau bijis daudz vairāk. Tika atceltas visas izrādes ar Andri Keišu, Daumantu Kalniņu, Ziemassvētku koncerti, koncerts ar Elīnu Garanču 12. janvārī… Mēs par to daudz domājām, diemžēl tas viss ir pārcelts. 

Jūs vienmēr degat par jaunām idejām, neliekaties mierā, nesēžat uz lauriem, neatskaņojat tikai vecos darbus. Izrādes “Suni ārā nedzenama nakts” dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem ir potenciāli hiti. Kas jums joprojām liek radīt?

Raimonds Pauls: Kaut kas ir no tā, ko esmu iesācis darīt ap 60. gadiem.

Man ir laimējies, ka nav bijuši tādi notikumi manā dzīvē, kas varētu kaut ko sagraut.

Kaut kādā veidā tiku ārā no lielām nepatikšanām, bet pēc tam jutos stabili. Galvenais, ka man vienmēr bija skaidrs, ko es darīšu, viss bija saplānots.

Jūs nekad neesat jutis izdegšanas sindromu?

Raimonds Pauls: Man daudzi šo jautājumu uzdod – kā jūs varat to izturēt? Es nezinu, kā es varu, nu, normāli. Man paliek tīri fiziski grūtāk, piemēram, koncertos. Es jau pats jūtu. Varbūt tiešām jādomā, ka laiks pazust, bet, izejot uz skatuves un sēžot pie instrumenta, viss aizmirstas. Tā ir mana sirdslieta, un es ar to arī nodarbojos. 

Vai jūs esat kādreiz domājis par to, kas jūs būtu, ja nebūtu kļuvis par mūziķi?

Raimonds Pauls: Es nezinu. Es pat nevaru iedomāties citu profesiju. 

Jums tas bija skaidrs no bērnības…

Raimonds Pauls: Tas gan nē. Man visādi gāja, bet kad sāku mācīties mūzikas skolā, man bija 10 gadi un zināmā mērā parādījās pirmā “saindēšanās” ar džeza mūziku, ar amerikāņu džeza mūziku. Sāku to atdarināt, kopēt, mēģināju nospēlēt. Lielu lomu nospēlēja filma “Saules ielejas serenāde” ar Glena Millera orķestri un viņa melodijām. Mēs tās spēlējām un priecājāmies, ka varam kaut ko līdzīgu nospēlēt. Mācījāmies aranžēt, kopēt, un tā mēs aizrāvāmies. It sevišķi mūzikas skolā, pēc tam vēlāk arī. Viss sāka mainīties, arī attieksme pret džezu. Tad padomju laikā tas tika pārsaukts par estrādes mūziku, parādījās citi virzieni. Tad arī pirmās latviešu dziesmiņas. Ar to sākās publikas atsaucība pret šo žanru. 

Nebija problēmas ar šāda satura dziesmām?

Raimonds Pauls: Bija, jā. Dziesmām bija jānomaina vārdi. To kontrolēja diezgan stingri, piemēram, radio pirms atskaņošanas bija… Cik atceros tur bija normāli, mūsu pašu cilvēki. Viņi teica – tu te pamaini, pieliec kaut ko klāt. Kaut kādā veidā es izšmaucu, jo neviena dziesma par partiju man nav, un es neesmu arī bijis partijas biedrs, lai cik tas jocīgi. Lai gan tika piedāvāts, bet es kaut kā vienmēr mācēju izlocīties. 

Latvijas Radio bigbends – vai tā ir vieta, kur pirmo reizi radoši satikāties ar Raimondu Paulu?

Māris Briežkalns: Pirmo reizi 1974. gadā. Mana karjera arī visu laiku tā… Es tiku likts nākošajā, nākošajā orķestrī. Siguldā, kur es spēlēju bigbendā, bija atbraucis Alnis Zaķis kā konsultants, un viņš teica: “Tev jānāk uz Radio orķestri”. Es toreiz mācījos Mediņos, un bija 1974. gads, kad pirmo reizi Latvijas Radio satikāmies ar Maestro. Diezgan ilgs laiks pagājis…

Jūsu pēdējā aktualitāte ir plate “Pastaiga pa Rīgu”. To ir ieskaņojis džeza trio, kurā ir Raimonds Pauls, Māris Briežkalns un igauņu kontrabasists Toivo Unts. Vai ideja par šo mūziku ilgi vīteroja jūsu ēteriskajās sfērās?

Māris Briežkalns: Trīs dienas, manuprāt.

Raimonds Pauls: Varu piebilst no savas puses, kāpēc tika veidots tāds ieraksts. Pavisam vienkārši – vistuvāk man ir tas džezs, kas tika spēlēts ap 30.–40. gadiem. Tas, kas šodien tiek uzskatīts par vecmodīgu, bet tā ir džeza klasika. Tas ir saistīts ar tādiem izpildītajiem kā Oskars Pītersons vai Djūks Elingtons. Šodien džezs attīstās citādāk. Man patika tīrais džezs, kāds tas bija. Tā mēs trijatā mēģinām, un tur nekas nav sarežģīts.

Kā jūs atradāt igauņu mūziķi Toivo Untu?

Māris Briežkalns: Bija pandēmijas laiks, radio studija turpināja strādāt, jo, lai arī koncerti nenotika, ieraksti varēja notikt. Vienu dienu mēs izgājām ārā no radio un Doma laukums bija tukšs – nebija neviena cilvēka. Tikai pāris vārnas un baloži. Bija ideja, ka tagad mēs varam ieraudzīt Rīgas skaistākās vietas – Doma laukums, Līvu laukums, Bastejkalns, Vērmanes dārzs... Nav uzsvars uz cilvēkiem, bet gan vietām. Tad arī radās 13 skaņdarbi, kas tā arī saucās – “Bastejkalns”, “Vecpilsēta”. Ar Toivo mums bija darīšana jau sen. Es teicu, ka man vajadzīgs labs kontrabasists, virtuozs. Toivo atbrauca, un pāris dienās mēs to iespēlējām. Šī programma tiks atskaņota arī 16. janvārī tiešraidē.

Runājot par koncertzālēm, vai Rīgai ir nepieciešama sava koncertzāle, kā par to vienmēr iestājies Mariss Jansons?

Raimonds Pauls: Cik mēs ilgi par to runāsim? Cik mēs gadus runājam, jau apnicis tas viss. Vai vienreiz kāds pieņems kaut kādu lēmumu? Nekas taču nenotiek. Diskusijas pārsvarā. Kaut ko parunā, tad atkal viss noklust. Kaut vai būtu saveduši kārtībā to pašu Kongresu namu. Savediet viņu kārtībā, lai varētu tur rīkot koncertus!

Māris Briežkalns: “Rīgas ritmi” tur notiek jau 20 gadus, un tā ir vienīgā zāle, kas ir ideāla pieejamības ziņā, tur ir apakšzemes stāvvieta, kur skaisti var uzbraukt. Jāsaved kārtībā zāle, jo tā ir būvēta kā kongresu zāle, nevis koncertu zāle, kas nozīmē, ka ir jānojauc pāris sienas…

Raimonds Pauls: Projekts bija gatavs jau…

Māris Briežkalns: Jā, projekts bija gatavs, bet bija runa par to, ka vajadzīga koncertzāle un mājvieta simfoniskajam orķestrim, kas ir cits stāsts.

Ko jūs domājat par ēku Elizabetes ielā 2, par ko šobrīd ir viskarstākās diskusijas?

Raimonds Pauls: Es nezinu. Man tā tēma ir apnikusi. Redzu, ka tur ir spēcīga opozīcija, kas to negrib, un atkal strīdi, kas pie rezultātiem nenovedīs. Kāpēc varēja tik veiksmīgi restaurēt VEF Kultūras pili? Gadiem uz priekšu tā zāle ir izpārdota. Tas norāda to, ka Kongresu namam arī varētu tā būt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt