Kad ar karoti mutē tev prieku nelies. Atskats uz festivālu «Berlin Atonal»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Laikā no 22. līdz 26. augustam Vācijas galvaspilsētā Berlīnē jau sesto gadu notika festivāls “Berlin Atonal”, kura fokusā ir vizuālās un skaņu mākslas simbioze. LSM.lv apmeklēja festivāla pirmo vakaru.

Festivāla aizsākumi meklējami 80.gados Kreicbergas klubā “SO36”, kur “Berlin Atonal” norisinājās no 1982. līdz 1990.gadam. Festivāla atjaunošana notika 2013.gadā, par norises vietu izvēloties “Kraftwerk”, kas ir izbijusi spēkstacija pilsētas centrā, kura kopš 2006.gada ir mājvieta tehnoklubam “Tresor”, kā arī dažādām izstādēm un cita veida priekšnesumiem. “Kraftwerk” ir trīs stāvi, kuros izvietotas festivāla skatuves. Spēkstacijas tumšākos stūrus izgaismo mākslinieku instalācijas. Klubs ir pielāgots arī tam, lai tur brīvi varētu pārvietoties cilvēki ratiņkrēslā. Jā, arī cilvēki ar īpašām vajadzībām ir starp festivāla apmeklētājiem. Festivāla publika ir internacionāla – runā visdažādākajās valodās, plašā vecuma grupā. Iespējams, vienīgais, kas apmeklētājus vienoja, bija melnas krāsas apģērbs. Kā var lasīt pilsētas ceļvežos, melnas krāsas apģērbs, tāpat kā kafija “Flat White” ir viens no daudziem berlīniešu dzīvesveidu raksturojošajiem elementiem.

Pirmās festivāla dienas pievakarē laikapstākļi pulksten sešos lutina ar spožu sauli un +28. Pārkāpjot pāri “Kraftwerk” slieksnim, apņem patīkami silta, bet atveldzējoša tumsa. Šaubu nav – esmu nonākusi citā pasaulē. Festivālu atklāj Dāvids Morlijs (David Morley) – ambientās elektroniskās mūzikas mākslinieks ar vairāk nekā stundu garu priekšnesumu – hipnotiskām vibrācijām – ievedot klātesošos atmosfēriskā noskaņā. Kopējo sajūtu papildina arī mākslinieku instalācijas. Piemēram, Marijas Lenoksas (Mary Lennox) “Etiolation”. Instalācijā māksliniece, kas, starp citu, ir floriste, spēkstacijas raupjās telpas atdzīvinājusi ar īstiem telpaugiem, kuri biezajā, melnajā tumsā acīmredzami elpo.

Kā nākamā uz lielākās festivāla skatuves savu skaņdarbu “Ephemeral” Berlīnes publikai prezentēja dāņu māksliniece Astrid Sonne. Viņas skaņdarbs rakstīts violai, vokālam un elektronikai. No minimālām elektroniskām pulsācijām mūzikas attīstība pieņemas spēkā un disonancē, līdz atrisinās četru sieviešu balsu dziedājumā – tik ēteriskā, tīrā, it kā mēs klausītos eņģeļu balsīs. Pārdabisko efektu pastiprina krāsainās gaismas, kuras izgaismo publiku citrondzeltenā, aveņu sarkanā un citu toņu gaismās.

Savukārt Lukrēcija Dalta (Lucrecia Dalt) savā harmoniskajā, poētiskajā dziedājumā “Synclines” integrēja asas, nepatīkamas dabiskas skaņas, kā, piemēram, žiletes žvīkstoņu, parādot, cik ļoti šie disonējošie trokšņi var papildināt melodiju. Gadsimtu tradīcija un mūsdienu inovācijas satikās tandēma Mohammad Reza Mortazavi + Fis priekšnesumā. Mohamada Reza Mortazavi instruments ir persiešu bungas tombak, bet Fis meistarīgi pārvalda elektroniku, kopā veidojot šķietami vienkāršas formas, bet enerģijas pārbagātu ritma kopumu.

Vakara kulminācija, kas apņēma visu spēkstaciju – austrāliešu audiovizuālā mākslinieka Robina Foksa (Robin Fox) darbs “Single Orgin” jeb koncerts vienam lāzera staram, kas ir mākslinieka lāzeram veltītās triloģijas noslēdzošais darbs. Sarkans, zaļš, zils un balts lāzera stars – tiem kopā savijoties, radās pārsteidzošu toņu gaisma. Tikmēr ar lāzeru sinhronizētie skaņu diapazoni radīja skaņu gleznu tehno estētikā. Fascinējošais šovs saņēma arī grandiozas skatītāju ovācijas.  

Taču vakara vissavdabīgākais priekšnesums - japāņu duets “Killer-Oma”, ko veidoja reperis Killer-Bonga un japāņu džeza “krusttēvs” kontrabasists Isao Suzuki. Kas notiek, ja sakrusto gangsteru repu japāņu valodā ar džeza kontrabasista spēli? Tas ir psihedēlisks un tomēr joprojām strukturēts ārprāts – priekšnesums dadaisma garā.

https://www.facebook.com/berlinatonal/videos/265512267615475/

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Kā nākamais uz skatuves kāpj Gabors Lacars (Gabor Lazar), kurš Latvijas klausītājiem ir pazīstams no festivāla “Skaņu mežs”. Viņa priekšnesumā skaņas ir datorizētas, bet joprojām suģestējošas. Paralēli lielajām skatuvēm mazākās spēkstacijas telpās uzstājas elektroniskās deju mūzikas dīdžeji. Festivāla temps pēc pusnakts ir pieaudzis, radot sajūtu, ka atrodamies visakadēmiskākajā reivā.

Kopumā “Berlin Atonal”  piedzīvoto izskaidro pirmajā stāvā redzamā Ervīna Drīsena un Marijas Verstapenas (Erwin Driessens, Maria Verstappen) instalācija “Deep Drive”. Tā gan spēlējās ar skatītāju iztēli, gan skaidroja to, kā attālums izmaina mūsu uztveri: uz liela ekrāna tika projicēts pavisam reālistisks attēls – idilliska ainiņa, erotisks skats, pumpaina tīņa portrets. Skatītājam ar datora peles palīdzību bija iespēja pietuvināt (zoom) attēlu tik absurdi tuvu, lai reālisms pārtaptu pavisam abstraktā attēlā, kas joprojām rada pietiekami saprotamu kopumu, lai rosinātu iztēli redzēto nosaukt konkrētā vārdā.  Līdzīgi ir ar abstraktajām mākslas izpausmēm – nav vienas pareizas atbildes, taču cilvēka prāts, kam ir tendence visu salikt pa plauktiņiem, par redzēto un dzirdēto katram ļaus atrast savu pareizo atbildi.

“Berlin Atonal” programma neteiks priekšā, kad tev aplaudēt un, galvenais, kad tev priecāties – šis lēmums būs tevis pašas ziņā.

Šī iespēja piedzīvot subjektīvas sajūtas ir ļoti veldzējoša, dzīvojot reklāmas un masu kultūras laikmetā, kad arī priecāšanās tik bieži ir pakārtota stingram plānam. Protams, zinot Berlīnes kultūras vēsturi, orientējoties avangarda filozofijas idejās, audiovizuālo mākslu niansēs, festivāla baudījums būs kvalitatīvāks. Un tomēr šoreiz galvenās nav zināšanas, bet gan ziņkāre piedzīvot neikdienišķo un vārdos nenosaucamo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti