Viņaprāt, tā bijusi interesanta ideja dziesmas ieskaņošanā piesaistīt lietuviešu un igauņu dziedātājus.
Lietuviešu dziedātāju Žilvinu Bubēli atrada Baltijas kara apgabala dziesmu un deju kolektīvā.
“Viņš pat vēl formas tērpā atnāca uz studiju. Tas bija diezgan zīmīgi tai situācijai, tā nesaderība, kā viņš izskatās un ko viņš dzied,” atceras Viktors Zemgals.
Savukārt pantu igauņu valodā iedziedāja Tarmo Pihlaps. Brīdī, kad viņš studijā mēģinājis, tas esot izklausījies diezgan bēdīgi un šķitis, ka nekas labs nesanāks. “Nu, mums tā interese, protams, pazuda, mēs pagriezāmies un neklausījās. Bet tas viņam bija tāds mārketinga triks. Kā viņš sāka dziedāt, bija absolūti mēms klusums. Viņš nodziedāja vienkārši perfekti, vislabāk no mums visiem trim,” pārliecināts Viktors Zemgals.
Viņa skatījumā šī dziesma ir tik populāra, jo “par vienu un to pašu, ar vienādu sāpi dzied trīs valodās, trīs tautas, un visiem mums vienlīdz tas bija svarīgi tajā brīdī”.
Viktors Zemgals uzskata, ka dziesmas spējai kļūt par Baltijas ceļa himnu jāpateicas Borisa Rezņika intuīcijai un Valda Pavlovska trāpīgajiem vārdiem. “Mēs noteikti arī centīsimies saglabāt tās vērtības, kuras Baltijas ceļš mums ir devis. Mēs tomēr jūtamies brīvi, mēs varam ceļot, mēs varam runāt, izteikties, kā mēs gribam, pastāvēt par sevi. Tieši tāpat kā dziesmas vārdos tas ir izteikts,” teic Viktors Zemgals.
