Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi
Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.
Džeimss Hamiltons Flečers Hendersons piedzima nelielajā Džordžijas štata Katbērtas (Cuthbert) pilsētiņā 1897. gada pašās beigās. Ģimene bija visai labi situēta – tēvs 62 gadus nostrādāja par direktoru vietējā skolā. Toties klavieres spēlēja māte, kura instrumenta spēlē apmācīja gan Džeimsu, gan viņa brāli. Tēvs visnotaļ atbalstīja mūzikas apguvi un bieži vien pašrocīgi ieslēdza zēnus istabā ar klavierēm, kamēr viss netiks apgūts, kā pienākas.
Tas laikam būs licies par skarbu, jo, sasniedzis 18 gadu vecumu, Džeimss – vairs arī ne Džeimss, vectēva vārdu viņš atmeta un nolēma saukties tikai par Flečeru – pārcēlās uz štata galvaspilsētu Atlantu un nolēma sevi veltīt ķīmijai un matemātikai. 1920. gadā viņš pabeidza Atlantas Universitāti ar bakalaura grādu šinīs disciplīnās, pat gribēja mācīties tālāk. Bija doma iestāties Kolumbijas Universitātē Ņujorkā, bet dzīves īstenība pierādīja, ka varbūt nav vērts. Flečers ar pūlēm uz gadu dabūja darbu uz pusslodzi par laboranta asistentu.
Dzīvokli Hendersons īrēja kopā ar kādu pianistu, kas spēlēja uz kuģīšiem. Kad nu tas bija tik sasirdzis, ka nevarēja paspēlēt, Flečers gāja viņa vietā. Drīz vien viņš tikai to vien darīja, kā spēlēja klavieres un sev par brīnumu atklāja, ka mūzika ir krietni vien ienesīgāka lieta par ķīmiju.
Līdz pat 1923. gadam Hendersons pārsvarā vadīja laiku, spēlējot līdzi dažādiem blūza dziedātājiem. Gada beigās viņš jau bija noorganizējis orķestri, kas kopā savācās tikai uz ierakstiem. 1924. gada jūlijā orķestris saņēma piedāvājumu muzicēt Rouzlendas deju zālē.
Piedāvājums, kas izteikts uz pāris mēnešiem, izvērtās par krietni garāku pasākumu. Oktobrī Hendersonam izdevās atvilināt no Čikāgas uz Ņujorku Lūisu Ārmstrongu, un ātri vien šis sastāvs ieguva slavu kā orķestris numur viens Ņujorkā. Šajā laikā
orķestrī spēlēja arī saksofonists Dons Redmens, kura aranžējumi kopā ar Hendersona centieniem palīdzēja formulēt svinga stila definīciju.
Orķestri viņi sadalīja sekcijās – trompešu sekcija, saksofonu sekcija un tā tālāk. Reizēm šīs sekcijas skanējumā darbojās kopā, reizēm atbildēja viena otrai.
Jāatzīmē, ka Ārmstrongs pie Hendersona aizkavējās tikai gadu, bet tas tiek uzskatīts par nenovērtējamu ieguldījumu džeza attīstībā kopumā.
Kādi tik izcili solisti paspēja spēlēt pie Hendersona: saksofonisti – Kūlmens Houkinss, Basters Beilijs, Benijs Kārters; trompetisti (bez jau pieminētā Ārmstronga) – Henrijs Reds Alens, Rojs Eldridžs, Reks Stjuarts. Bet bija viena nelaime –
lai cik populārs bija Flečera Hendersona orķestris, ar praktiskām lietām viņam neveicās.
Hendersonam bija absolūtā oža atklāt jaunus talantus, bet tikpat ātri tie no viņa aizmuka pie veiksmīgākiem orķestru vadītājiem. Un tad vēl autoavārija 1928. gadā – viņš savainoja roku un krietnu laiku nevarēja spēlēt klavieres. Toties notis rakstīt varēja, un draugi – to skaitā Benijs Gudmens – ar prieku ņēma no viņa aranžējumus. Hendersonam bija patiess prieks, ka kāds viņa mūziku izpildīja un pat labāk, nekā sanāca paša orķestrim.
1939. gadā nevienlīdzīgā cīņa ar komerciāli veiksmīgākajiem orķestriem bija galā – Flečers Hendersons likvidēja savu orķestri un pats pārcēlās pie Benija Gudmena: sākumā vienkārši par pianistu, bet pēc tam par štata aranžētāju. Viņš gan vēl vairākas reizes mēģināja izveidot jaunus sava orķestra sastāvus (pēdējo reizi vēl pašā 20. gadsimta viducī), bet tie visi bija neveiksmīgi centieni. 1950. gada beigās mūziķis pārdzīvoja pēkšņu insultu un par klavieru spēlēšanu vairs nebija ko domāt. Aizsaulē Flečers Hendersons aizgāja Ņujorkā 1952. gadā – tikai 11 dienas pēc 55. dzimšanas dienas.
Varbūt viņš sirdī jutās nedaudz nenovērtēts, varbūt kaut kas neizdevās līdz galam, kā domāts, un tomēr Flečers Hendersons ir leģenda, bez kuras svinga ēra nebūtu ieguvusi to spožumu, ar kādu tā iegājusi džeza vēsturē.
