Ar "Skandiem", kuros kopā ar abām meitenēm darbojas arī Jumis Ločmelis un Emīls Zonne, klātienē varēsim tikties dzirdēt 6. jūlijā – no plkst. 21:00 viņi muzicēs folkklubā "Ala pagrabs", kur ik pa laikam notiek grupas koncerti. "Veselas trīs stundas mūs varēs dzirdēt, droši vien vēl tādās pēcjāņu noskaņās būsim. Tur mūs visus četrus varēs gan redzēt, gan dzirdēt," teic Zane Leimane.
Kā īsti "Skandi" radušies? "Tā laikam gan būs mana vaina," smej Baiba Ērgle.
"Kādā brīdī Jumis mani sāka iedrošināt uz grupas veidošanu, jo saskatīja, ka tas būtu tieši tas, kas man vajadzīgs. Tad nu izskatīju savu draugu pulku, kuri būtu mani zelta cilvēki, kurus vēlētos sev blakus. Tur bija Zane, kas dziedāja ar mums "Skandiniekos", Jumis pats kā ierosinātājs, un Emīls, ar kuru arī sadziedājāmies "Skandiniekos" ilgus gadus. Sākumā vēl bija Oskars Stalts, bet viņš kaut kā ļoti dabīgi aizpeldēja projām. Tā nu mēs četri sākām būvēt savu ceļu uz priekšu."
Tas noticis pirms divarpus gadiem, pirmais koncerts noticis 18. novembrī. "Pirms tam jau savā starpā gandrīz katrs ar katru bijām dziedājuši citās muzikālajās apvienībās, piemēram, "Skandiniekos". Kaut kā dabīgi sākām būt visi kopā," atceras Zane Leimane.
"Skandi" ir postfolkloras grupa. "Tas nozīmē, ka mēs neizpildām folkloru tradicionāli un akurāti, kā tas bijis ierakstos vai pierakstu grāmatās," skaidro Baiba Ērgle.
"Ņemam pierakstīto vai arī to, ko esam dzirdējuši, un pamainām to savā manierē, pieliekot klāt kaut ko mūsdienīgāku, lai rezultāts būtu labi klausāms ne tikai folkloras sabiedrībā, bet domāts plašākai publikai."
Zane Leimane smaida – lai gan grupā esot tikai četri, instrumentu klāsts, kas ansambļa rīcībā, ir neparasti plašs.
"Kādā koncertā, šķiet, saskaitījām divdesmit dažādus instrumentus… Esam multiinstrumentālisti, spēlējam visu ko. Blakus tradicionālajiem mūzikas instrumentiem mums ir arī čells, akordeons, mandolīna, vijoles, dūdas... "
Ceļš uz folkloru abām meitenēm bijis atšķirīgs. "Man tas vienmēr bijis pašsaprotami – jau mana mamma nodarbojusies ar folkloru, un, kopš sevi atceros, vienmēr esmu dziedājusi tautasdziesmas, dejojusi dančus, spēlējusi kopā ar Ilgu Reiznieci, kura bija mana pirmā skolotāja. Nekad nav bijis tāds mirklis, ka – nu gan sākšu dziedāt, nodarboties ar folkloru," stāsta Zane Leimane.
Savukārt Baibas Ērgles ceļš bijis krasi atšķirīgs: "Uz folkloras pusi tas sāka vīties caur vēstures rekonstrukciju, kad ap ugunskuriem senajos tērpos sēdi un dziedi ar veselu baru cilvēkiem…" Pabijusi festivālos gan Latvijā, gan ārzemēs, bet izšķirīga bijusi iepazīšanās ar Julgī Stalti kādā pasākumā folkklubā "Ala pagrabs". Tieši Julgī pateicoties, sācies ceļš uz "Skandiniekiem".
"Ļoti priecājos, jo dziesmas, ko iemācījos "Skandiniekos", tika aiznestas arī tālāk, daloties ar cilvēkiem pie tiem pašiem ugunskuriem, arī ārzemēs. Paldies "Skandiniekiem", kas man deva šo milzīgo pūru. Ka varu iet un dalīties tālāk, jo tāda, man šķiet, ir latviešu folkloras būtība – dalīties."
Vaicātas, ko viņām kā folkloriostēm nozīmē Jāņi, Zane Leimane teic tā: "Jāņi man vienmēr bijuši tie svētki, ko man gribas pavadīt kopā ar ģimeni. Zinu, daudzi saka, ka Ziemassvētki ir tie klusie, ģimeniskie svētki, bet man savukārt Jāņi ir ļoti īpaši. Esmu bijusi ļoti daudzos un tik dažādos Jāņos!"
Baiba Ērgle atzīstas – viņai īstā Jāņu sajūta sākusi rasties tikai tad, kad pievienojusies folkloras draugu kopai "Skandinieki". "Pirmie gadi bija ļoti tradicionāli, vienmēr pie Julgī Staltes laukos. Tā bija milzīga mistērija, un paši pirmie Jāņi, ko es tur pavadīju, tik ļoti iespiedušies sirdī – tas bija krass kontrasts ar to, kas tika darīts līdz šim. Šašliku Jāņos nekad nebiju jutusies tik ļoti dziļi piesaistīta Jāņiem... Ieraudzīju tos no pavisam cita skatupunkta – ka var arī savādāk, tie ir vārdiem neaptverami Jāņi. No 2009. gada jūtos ļoti priecīga, pavadot Jāņus folkloras sabiedrībā.
Šogad braukšu pie Eināra Dumpja, pie kura ugunskurs ir tik liels, ka, nostājoties tam blakus, jāatliec galva tā, ka sāk sāpēt spranda, jo galotni tam nevar ieraudzīt...
Kad tas aizdegts, ir grūti tam nostāvēt tuvumā. Tur sabrauc folkloristi un vēstures rekonstruktori no malu malām, lai vienotos ap ugunskura dziesmām un sēstos ap lielu, garu galdu."
Vai šodienas jauniešu-folkloristu aprindās Jāņu tradīcijas atšķiras no tām, kā tos svinēja agrāk? Zane Leimane atbild apstiprinoši: "Noteikti! Un tas ir labi, ka atšķiras – jo laiks iet uz priekšu, un tradīcijas tam līdzi. No tām mēs paņemam labāko, interesantāko, un pārnesam to uz mūsdienām tā, kā man patīk.
Nezinu, vai mūsu mērķis ir rekonstruēt vēsturi un uztaisīt kā izrādi to, ko mūsu vecvecvecmāmiņas darījušas.
Protams, arī tā var, arī tas ir veids, bet es gribu svinēt savus Jāņus. Es gribu iedvesmoties no tā, kā ir darīts agrāk, es gribu mācīties no tā, kā ir darīts agrāk, un tad izdzīvot to visu šodien."
Un ko "Skandu" meitenes ieteiktu tiem, kuri nekad īsti ar šīm tradīcijām nav bijuši saistīti un nezina, kur sākt, lai tās apzinātos un lai tajās piedalītos? "Sākt var tad, ja ir vēlme. Ja tā ir, tad arī atrodi iespēju," ir pārliecināta Baiba Ērgle. "Ej un skaties! Šai ziņā internets ir vienkārši zelts... Man šķiet, "Skandinieku" draugu kopa ir ideāla, jo uzņem jaunus biedrus, un ikvienam ir iespēja pašam apskatīties, vai tas ir domāts tev vai tomēr nē. Jo tas aptver ļoti daudz – tradīciju kopšanu no tērpu taisīšanas un muzicēšanas, rotaļās iešanu un tādu kopības sajūtas veidošanu kā ģimenei… Tā ka es ieteiktu vērsties pie "Skandiniekiem"!"
