Diena sākusies

Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim - 100!

Diena sākusies

Latviešu estrādes karaliene Margarita un mode

Dziedātāja Kristīne Opolais: Kā māksliniece vienmēr gribu augt

Kā māksliniece vienmēr gribu augt. Saruna ar operdziedātāju Kristīni Opolais

18. janvārī "Theater an der Wien" Vīnē ar latviešu dziedoni Kristīni Opolais titullomā pirmizrādi piedzīvos Džakomo Pučīni opera "Toska" provokatīvā Martina Kušeja režijā. Šī loma Kristīnei Opolais ir kā Ariadnes pavediens, kas vijas cauri visai karjerai – tā dziedāta Rīgā, Berlīnē, Bādenbādenē, Vīnē, Londonā, Atēnās, Grācā un citur.

Par galveno varoņu trīsstūri, slaveno Toskas āriju, kā arī Kallasas septiņām nāvēm – Latvijas Radio 3 "Klasika" sarunā ar dziedātāju.

Gunda Vaivode: Kas ir tas, kas tevi saista pie šīs lomas?

Kristīne Opolais: Ar šo "Toskas" iestudējumu ir interesants stāsts. Nolēmu, ka Tosku vairs dziedāt nevēlos, jo īsti nebija gandarījuma pēdējos gados, pievēršoties šai lomai atkārtoti. Vairākos iestudējumos režisora iecerētais tēls nesakrita ar manām izjūtām. Protams, kad loma jau ir vairākkārt nodziedāta, tur jāatrod kaut kāds interesants rakurss. Es sāku meklēt starp nošu rindām – šī mūzika prasa kaut ko citu no izpildītāja aktiermeistarības. Lai gan Pučīni man joprojām ir tuvākais komponists, tomēr izdomāju uz trim, četriem gadiem atlikt lomu. Bet jau drīz saņēmu zvanu no Martina Kušeja.

Pirms pirmā Covid-19 viļņa es dziedāju Pučīni operā "Madama Butterfly" Vīnes Valsts operā. Martins Vīnē šobrīd dzīvo. Viņš palūdza satikties, aprunāties, iedzert tēju, lai varētu kaut ko man pajautāt. Un viltīgi saka: "Pirms es tev kaut ko jautāšu, tev jāpasaka "jā"". Nodomāju – būs slikta ziņa (smejas), bet teicu – labi, labi, tiekamies un izrunāsim. Tad viņš piedāvāja piedalīties "Toskas" iestudējumā.

Man tas bija pārsteigums, jo, domājot par Martinu Kušeju, es iztēlojos tādu romantisku, skaistu, kaislīgu operas iestudējumu.

Martins to laikam gribēja sabojāt, maigi sakot (smejas).

Viņš ir provokators.

Liels provokators, tāpēc biju ļoti pārsteigta, bet piedāvājums mani uzreiz ieinteresēja. Teicu, ka vispār biju izlēmusi "Tosku" vairs nedziedāt pāris gadus, bet, ja to piedāvā viņš, tad rodas liela interese par to, kas gaidāms. Gribēju zināt, vai viņa muzikālie instinkti sakritīs ar to, ko es domāju par šo operu. Man bija liels pārsteigums, ka 70% skatījuma sakrita ar to, kā es jūtu. Man tagad ir ļoti aizraujoši strādāt. Protams, vardarbības daudz, daži skati ir neglīti, tāpēc uzreiz iesaku bērnus uz šo izrādi līdzi neņemt. Šī nebūs romantiska "Toska", tam jāsagatavojas.

Kristīne Opolais

Dvoržāka operā "Nāra" viņš tev lika būt ūdenī un kājās uzvilka augstpapēžu kurpes. Ko Kušejs ir iecerējis tev kā Toskai?

Darbība notiek ziemā – ir ļoti skaista skatuve, jo visur ir sniegs. Protams, sniedziņš dažreiz arī iekrīt mutē, tad ir problēmas ar dziedāšanu. Ir bijuši visādi kuriozi. Martins ir Martins. Viņa iestudējumos, protams, ir daudz asiņu.

Kā definēts operas darbības laiks?

Ir tā, kā ar gandrīz jebkuru viņa iestudējumu, – nav konkrēta laika. Tas ir fantāzijas līmenī. Katrs izdomā, kurš laiks, kura vieta atbilst. Man ir sajūta, ka tas notiek kaut kur Krievijā, Sibīrijā, pēc kāda kara vai apokalipses, kur cilvēki izdzīvo, kā viņi var. Mākslinieki izdzīvo, pateicoties savam talantam – viens zīmē, otrs dzied, es – kā aktrise un dejotāja. Tur ir tas, kas man ļoti patīk un ko es jūtu arī mūzikā – Skarpija un Toska ir bijuši pazīstami, arī pirms viņa satika Kavaradosi. Tur ir mīlasstāsts, tur ir kaislības. Cita lieta, ka Skarpija nekad nebija ieguvis varu pār Toskas dvēseli. Tas, ko viņš redz attiecībās starp Floriju Tosku un Mario Kavaradosi, ir tas, ko viņš būtu vēlējies, bet nepiedzīvoja. Īpaši mūsu iestudējumā Skarpija ir nežēlīgs, un tā tas ir arī libretā. Protams, mūsdienu pasaulē to var uzbūvēt aktieriski, un to mēs redzēsim šajā iestudējumā. Viņam ir ļoti liela vara. Katram līderim bija mīļākie dziedātāji, mākslinieki, dejotāji, kurus viņi ir atbalstījuši. Šajā gadījumā Toska ir mīļākā dejotāja un dziedātāja.

Tas nozīmē, ka tev būs arī jādejo?

Es īsti nevēlos. Pietiek ar to, kas man ir jādara. Dramatiski ir diezgan sarežģīti, un man paliek arvien grūtāk un grūtāk iziet no visa šī dramatisma. Protams, man patīk spēlēt. Ja tas būtu kino, tad būtu vēl labāk. Toska ir dziedātāja, bet izdzīvošanas laikos ir arī jādejo un jādara viss.

Viegli nav, bet es saprotu, kāpēc režisors gribēja, lai es ķeros pie darba. Es citādi nemāku – vai nu uz 100%, vai nekā.

Noteikti būs aizraujoši, kā tas parasti ir Martina Kušeja izrādēs. Tavs Kavaradosi būs Džonatans Tetelmans, kuru Latvijas klausītāji zina no uzstāšanās Cēsīs. Skarpijas lomā ir Gabors Brecs, mazāk zināms vārds. Ar kādu paņēmienu vai atribūtu tu nogalini Skarpiju?

Es nevaru visu izstāstīt. Mēs gandrīz neko nemainījām sižetā. Cita lieta, ka atradām šim notikumam citu brīdi mūzikā, nevis ierasto, pie kura esam pieraduši. Lēmums par nogalināšanu tiek pieņemts daudz ātrāk un notiek kopā ar konkrētu mūziku. Šajā iestudējumā gribējām lauzt stereotipu, man arī pašai gribējās atrast kaut ko jaunu, eksperimentēt. Milzīgu izmaiņu nav, bet citādas būs beigas. Par to nestāstīšu, tas vienkārši ir jāredz.

Vai otrā cēliena slavenais dziedājums "Es dzīvoju mākslai" ir Toskas visatbildīgākais brīdis visā operā?

Diemžēl atkārtošu to, ko teikusi Marija Kallasa savulaik, ka lielākā kļūda un vienīgais mīnuss šajā operā ir tieši šī ārija. Tā ir nelaikā un arī emocionāli ļoti sarežģīta, jo acumirklī jāsakoncentrējas uz lūgšanu.

Slavena ārija, bet pēc dramaturģijas ļoti neveiksmīgs moments.

Tā ir neveikla pauze. Parasti Skarpija paiet malā, kamēr Toska lūdzas. Taču mans piedāvājums trāpīja režisoram sirdī, un viņš teica – jā, super, darām tā un mainām, lai nav kā parasti. Tur arī būs pārsteigums, jo tā nebūs vienkārši lūgšana. Tas savā ziņā būs atklāsmes moments, kad Toska atzīst, ka viņai ir jūtas pret Skarpiju. Viņa saprot, ka viņam ir vara, viņa ir izmocīta. Katram jākoncentrējas uz to, kāda ir patiesība, kāpēc viņi nav kopā. Mūsu iestudējumā Toska viņu atstāj. Viņa ir ticīgs cilvēks, katoliete. Tas ir vienīgais, kas viņu glābj un palīdz izdzīvot, jo viņa sapņo. Viņa zina, ka nekur nevar aiziet un būs labi, ja vispār paliks dzīva. Viņa zaudē prātu. Viss notiek viņas fantāzijās. Bet šī ārija nebūs kā lūgšana Dievam, visi jautājumi būs – par ko?

Operas "Toska" iestudējums "Teather an der Wien"

Intriga ir iesēta. Tu pieminēji Mariju Kallasu, un es ar ļoti lielu prieku izlasīju, ka aprīlī tavā repertuārā atgriežas Čočosana Drēzdenes "Semper" operā, arīdzan tu dziedāsi vienu no epizodēm uzvedumā "Marijas Kallasas septiņas nāves" Neapoles teātrī, un tieši Čočosanas lomu izrādē ar Marinas Abramovičas konceptu un dizainu. Vai tu jau zini kaut ko vairāk par savu uzdevumu?

Neko nezinu. Man kā māksliniecei ne visai patika ideja, ka esmu viena no septiņām dziedātājām un man vienkārši jādzied viena no ārijām.

Tas arī ir diezgan riskanti, jo salīdzinājums tomēr ir neizbēgams.

Jā, bet vēlējos satikties ar mākslinieci, jo viņa pati būs klāt. Man gribējās izmantot situāciju, lai komunicētu ar tādu crazy līmeņa mākslinieci savai izaugsmei. Bet ceru, ka ego mani nenoēdīs.

Bet ideja katrā ziņā ļoti interesanta.

Es esmu ļoti atvērta jebkuriem eksperimentiem un kā māksliniece vienmēr gribu augt, un tas arī dod citu, jaunu iedvesmu.

Gada nogalē Boloņas teātrī tu dziedāji ļoti grūto, bet skaisto titullomu Čileas operā "Adriana Lekuvrēra". Vai arī šī loma tev vēl kaut kur būs jādzied un redzama ne tikai videoierakstā, bet arī uz skatuves?

Pašlaik nē, jo es vairāk fokusējos uz filmu, kuru esam nofilmējuši un kuru ik pa laikam rāda Itālijā, bet ir plāns ierakstīt albumu. Bet vispār es to solīju savam bērnam – piedzima Adriana un es dziedāšu Adrianu Lekuvrēru. Man iekšēji ir sajūta, ka this is done. Tas ir noticis. Iestudējums bija ļoti intensīvs. Tagad jābūt kādam radikāli interesantam iestudējumam vai tieši ļoti klasiskam iestudējumam. Jābūt kaut kam tādam, kas mani ieinteresētu. Tuvākā mūzika man tā nav, man muzikāli ir vairāki jautājumi. Ja es varētu tos piepildīt aktieriski, kā es to darīju ar savu pirmo iestudējumu, tad varbūt es to arī darītu. Bet jābūt kādam īpašam gadījumam.

Atgriežoties pie "Toskas" iestudējuma – diriģents Ingo Mecmahers. Izjūtās viņš ir vairāk kā 20. gadsimta mūzikas interprets – vairāk racionāls nekā emocionāls. Bet kā tas ir šobrīd? Kā viņš interpretē romantiski kāpināto Pučīni?

Viņam ir ļoti racionāls skatījums, un viņš arī saka – Pučīni ir gribējis šādi, bet vispār man ļoti patīk, ka muzikāli "Toska" skan citādi. Interesanti, cik daudz klišeju un tieši nepareizu klišeju ir iedziedātas. Tur, kur bija pieņemts kliegt vai skriet – to visu mēs darām lēnām. Ļoti daudz nesakrīt ierastās lietas, kuras es esmu dziedājusi. Kas man ļoti patīk – viņš ir pirmais diriģents, kurš mani saprot un piekrīt tam, ka es kādas vietas negribu dziedāt, bet gan izkliegt vai pateikt. Vairākās vietās mani instinkti bija pareizi. Citi baidās, labāk izdzied. Vairākas frāzes, kuras Toska dzied, var arī vienkārši būt izteiktas kā teksts. Man kā aktrisei dvēselē un sirdī tas ļoti patīk. Bet dažas lietas ir arī neērtas. Pāris vietas pirmajā cēlienā ir ļoti lēnas, un es tās esmu pieradusi dziedāt ātrāk. Diriģents mēdz arī partitūrā rādīt, ko Pučīni šeit ir domājis. Man ir neērti pierast, jo tas ir citādi. Bet tas ir ļoti interesanti. Tādā ziņā man ir sajūta, ka tā ir jauna loma. Ir sajūta, ka šī ir pirmizrāde. Jā, Ingo ir foršs.

Tātad ir piepildījies tavs sapnis par to, ka šī "Toska" būs kaut kas citādāks gan režisoriski, gan, iespējams, muzikāli. Pirmizrāde "Theater an der Wien" ir jau 18. janvārī, kopumā janvārī septiņas izrādes dziedamas. Ja kādam iznāk būt Vīnē, noteikti aicinām. Publika taču būs klāt, vai ne?

Jā, cerams, ka nekas nemainīsies.

Un cerams, ka mēs 4. februārī tevi arī redzēsim uz kino ekrāna šajā izrādē kinoteātrī "Splendid Palace", tā kā šī saruna noderēs arī tiem, kas tevi klausīsies un redzēs šeit pat Rīgā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt