Jūtamies kā jaunie veterāni. Saruna ar grupas «Sudden Lights» solistu Andreju Reini Zitmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Grupa "Sudden Lights" šogad maijā izdeva trešo studijas albumu "Miljards vasaru", ar kuru piesaka nobriedušāku skanējumu, un plašākai auditorijai albums būs atpazīstams, pateicoties radio singliem – "Klusumi", "Laternas", "Siltas vasaras ēnā". Vasaru pavadījuši, aktīvi koncertējot, 10. septembrī grupa atklās Raimonda Paula mūzikas lielkoncertu Daugavas stadionā, bet 8. oktobrī svinēs albuma iznākšanu paši savā lielajā koncertā "Hanzas peronā". Sarunā grupas vokālists Andrejs Reinis Zitmanis atklāj albuma tapšanas procesu un stāsta, kā tik jaunā vecumā iegūt nopietnu, mērķtiecīgu skatu uz dzīvi un mūziku. 

Aiga Leitholde: Latvijas popmūzikā dziesmas par vasaru ir sentimentālas, un arī grupas "Sudden Lights" albumā "Miljards vasaru" ir jūtama šī sajūta. Pastāsti par albuma tapšanu!

Andrejs Reinis Zitmanis: Viss sākās pirms diviem gadiem agrā pavasarī, kad satikāmies lauku mājās, kur parasti arī norisinās mūsu radošās nometnes. Kad ārā temperatūra ir +5 grādi, tad pietrūkst vasaras. Arī iepriekšējos albumos vadmotīvs ir bijusi ilgošanās pēc tā, kas mums nav, nenovērtējot to, kas mums jau pieder. Un šajā tematikā labi iederas arī ilgas pēc vasaras. Man ļoti patika Arstarulsmirus dziesma "Atvadas vasarai", kas iznāca maijā un kurā viņš bija izmantojis Raimonda Paula citātu. Man patika dziesmas sākumā paustā doma, ka Latvijā vasaras ir tik īsas, ka mēs no tām varam atvadīties jau sākumā, kam varu tikai piekrist. Arī es jau sāku ilgoties pēc nākamās vasaras. Tādā veidā nostalģija un sentiments caurstrāvo arī mūsu albumu.

Nostalģija cilvēka dzīvē ir sava veida dzinējspēks. Mēs cenšamies atkārtot foršās lietas, kuras esam piedzīvojuši bērnībā, skolas gados, jaunību, – restaurēt šīs sajūtas.

Tāds ir arī viens no mūsu grupas vadmotīviem.

Tajā pašā laikā "Sudden Lights"  jūs joprojām esat tik jauni, lai būtu tik nostalģiski!

Man vienmēr ir licies, ka mēs piederam pie senākiem laikiem. Spēlējam ģitārmūziku un savā dziesmu rakstīšanas veidā esam konservatīvi un noslēgti, lai, piemēram, radošajā procesā iesaistītu cilvēku no malas.

Mums ir svarīgi saglabāt savu procesu – mēs satiekamies, lai ko mēs radītu, to – vai to ierakstīt un izdot, vai ne – to mēs paši nolemsim. Jūtamies kā jaunie veterāni.

Kur ir meklējama iedvesma spēlēt ģitārmūziku? Kāds ir tavs mūzikas ceļa stāsts?

Mans mūzikas ceļš sākās bērnībā Iļģuciemā, kad dzīvojām mazā vienistabas dzīvoklī. Es esmu savā ģimenē vecākais bērns. Tētim bija liela kompaktdisku kolekcija, un vecāki tāpat vien klausījās mūziku. Tas ir ļoti forši, ka mūzika ģimenē skan visu laiku. Tur skanēja daudz no deviņdesmito gadu britu mūzikas "Blur", "James", šis tas no latviešu mūzikas, kā Ainars Mielavs.

Deviņdesmitie gadi manī izraisa nostalģiskas sajūtas. Pirmā patstāvīgā klausīšanās pieredze man bija "Prāta vētra" – man kasetē bija grupas deviņdesmito gadu izlase. Šis ieraksts man pavēra jaunu pasauli.

Tinu kaseti turpu šurpu. Šķiet, man bija pieci vai seši gadi. Periodiski atgriežos pie "Prāta vētras" mūzikas, un Latvijas mūzikas vidē grupa ir bijusi paraugs mums kā grupai, no kura mācījāmies par menedžmentu un organizēšanos. Beigu beigās "Prāta vētra" ir iedvesmojusi arī muzikāli – nekas nerodas ne no kā. Vēlāk, vidusskolas gados, aizrāvos ar Bītliem un "Radiohead". Ir bijis arī izteikts rokmūzikas periods ar "Led Zeppelin" un citām sešdesmito, septiņdesmito gadu rokgrupām. Sākumā mana mūzikas izpratne veidojās no poproka caur rokmūzikas alternatīvo zaru. Pēdējos gados interesējos par latviešu hiphopu, bet, skaidrs, tas nāk jau apzinātā vecumā un droši vien neietekmē to, kā es domāju muzikāli. 

Grupa "Sudden Lights"
Grupa "Sudden Lights"

Tu pieminēji Bītlus. Manuprāt, viņi lika ABC popdziesmu meldijām.

Jā, tas ir apbrīnojami, kā tik īsā laika periodā Bītli radīja tik daudz hitu. Viens ir dziesmas, kam ir milzīgs spēks, bet manās acīs viņi izveidoja grupas konceptu. Parādīja to, ka grupa nav vienkārši kopā sasaukti mūziķi, kas par naudiņu atnāk nospēlēt.

Grupa ir viens veselums ar savu iekšējo ķīmiju. Un jāpiemin arī albuma koncepts – Bītli parādīja, ka tas ir vienots mākslas darbs, nevis dziesmu izlasīte.

Tu spēlē klarneti. Kāpēc šāda izvēle?

Mūzikas skolā nonācu piespiedu kārtā – tā bija vecāku izvēle, bet beigu beigās, akadēmiskās mūzikas straumē plūstot, nonācu līdz Mūzikas akadēmijai. Tik tikko pabeidzu maģistra studijas klarnetes spēlē. Akadēmiskās mūzikas un populārās mūzikas pasaules manī labi sadzīvo.

Vai, ņemot vērā akadēmisko studiju specifiku, rakstot popmūziku, viss iemācītais ir jāaizmirst?

Es cenšos mūziku uztvert kā vienu veselumu, jo viss no kaut kā izriet. Piemēram, tajos pašos Bītlos akadēmiskais, laikmetīgais ļoti labi sadzīvo ar populāro.

Tas ir tik interesanti, kā cilvēki vienus notikumus, emocijas var izpaust tik dažādos mūzikas veidos.

Mans brālis (Kārlis Matīss Zitmanis – aut.) akadēmijā pie Kaspara Zemīša studē klasisko ģitāru. Zemīša dēls Mārtiņš mācās mūzikas pedagoģiju. Mēs visi esam no mūzikas skolas, satikāmies orķestrī. Mūsu basģitārists tolaik vēl spēlēja oboju. Šī pieredze atspoguļojas mūsu darbībā. Man patīk, kad viss ir ļoti skaidri izplānots, kas ir akadēmisks domāšanas veids. Man patīk, ka viss ir izplānots. No vienas puses tas, ka mēs pazīstam notis, var ierobežot atšķirībā no tiem pašiem Bītliem, kas visu spēlēja pēc dzirdes.

Kad tev nav nospraustas robežas, kas ir tonika, kas ir dominante. Kad tev ir vienkārši 12 skaņas, kuras vari izmantot, kā vēlies, tas droši vien  dod zināmu brīvību. Varbūt mums šīs brīvības nav, bet mums ir citas kvalitātes.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

"Miljards vasaru" ir jūsu trešais albums, kas atnesis daudz spēcīgu singlu. Skatoties triju albumu kopumu, kā tu vērtē grupas attīstību?

Pirmajā albumā mēs bijām tik tiešām zaļi – man bija 18 gadi, manam brālim vispār tikai 15 gadi. Otrajā albumā mēs gribējām ļoti nopietni nodalīt sevi no tā, kādi bijām pirmajā albumā. Savukārt ar trešo albumu esam atraduši to vidusceļu starp mūsu visu gaumēm un klausītāju gaidīto.

Strādājot mūzikas nozarē, jāmeklē vidusceļi starp biznesu un mākslu, starp klausītāju un grupas vēlmēm, un mūsu četru viedokļiem. Ar katru albumu mums tas izdotas arvien labāk.

Pieminēji, ka karjera sākās ļoti jauniem. Ko tu vari teikt par agri uzsāktu karjeru?

Pasaulē mūzikas industrijā dominē jaunības kults, bet tajā pašā laikā Latvijā mūsu mūzika elite vairāk ir trīsdesmitgadnieki. Iespējams, tas ir saistīts ar latviešu mentalitāti – mēs lēni iemīlamies jaunajā. Man šķiet, ja tev jau 15 gados ir iekšējā vajadzība kaut ko radīt, jo tajā brīdī tā ir tikai tava iekšējā vajadzība, nevienam citam to nevajag, un tajā laikā arī naudu tu nenopelnīsi – tas ir skaisti! Iespējams, tas ir vienīgais brīdis tavā profesionālā mūziķa dzīvē, kad tu vari radīt tikai tāpēc, ka tev tā gribas.

Jā, tas impulss ir svarīgs. Mūziķi pēc vidusskolas beigšanas nereti nolemj savas spējas realizēt, piemēram, IT jomā, mūziku atstājot brīviem brīžiem.

Jā, es zinu daudzus šādus stāstus. Mūzikas akadēmijā man bija kolēģis klarnetists, kurš pēc bakalaura grāda iegūšanas aizgāja strādāt citā jomā. Viņš bija lielisks klarnetists. Kaut kādā ziņā ir skumji par šādu izvēli, bet vide tik tiešām ir šaura, kur par savu vietu zem saules ir jācīnās.

Man arī šķiet, ka Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku. Bet ir vajadzīgs vēl kaut kas, lai talants izceltos.

Mūsu ir tik maz, tādēļ alternatīvai skatuvei ir grūti dzīvot patstāvīgu dzīvi un arī akadēmiskā mūzika bez valsts finansējuma nebūtu nekas. Varbūt šajā aspektā ir arī kaut kāds labums. Iet mūzikas ceļu – mēs to nolēmām ļoti agri. Protams, problēma ir tā, ka nolemt tu vari, bet – vai tu to uzreiz varēsi realizēt? Uzreiz to nevarēs realizēt. Mans kolēģis Kārlis Vārtiņš (grupas basģitārists – aut.) pateica foršu frāzi, neatceros kontekstu, bet viņš teica – mūs visus šeit kopā satur sapnis. Tas sapnis ir īpaši svarīgs sākuma fāzē, kad finansiāli sanāk iet mīnusos un ieguldām no saviem personīgajiem līdzekļiem. Tu jau nezini, kur tas aizvedīs. Varbūt neaizvedīs.

Visa grupa turas kopā, pateicoties sapnim. Tu nevari saņemt diplomu un dabūt uzreiz darbavietu.

Jūs esat iesildījuši "Prāta vētras" koncertus, Kaspars Zemītis jums ir bijis padomdevējs. Kas ir tas, ko šie pieredzējušie mūziķi jums ir ieteikuši, kas jūsu gadījumā patiešām arī darbojas?

Kaspars Zemītis ļoti daudz palīdzēja pirmā albuma tapšanā. Mums tas bija pagodinājums. Viņš mums ieteica praktiskus muzikālos risinājumus, kā arī dažas menedžmenta lietas. Tad pienāca brīdis, kad viņš teica – labi, džeki, es jums savu esmu pateicis. Tagad viņš mūs ir palaidis darīt savu lietu, bet viņš joprojām ir mūsu grupas krusttēvs. "Prāta vētra" mums deva iespēju ieraudzīt tūres gatavošanas procesu. Mēs no viņiem daudz mācījāmies grupas un visas komandas organizācijas lietās.

Lai kā arī negribētos, beigu beigās mūzika ir mūsu darbs, tāpēc bieži daudz vairāk sanāk domāt par organizatoriskām lietām nekā tikai par mūziku.

Un mēs visi nevaram būt vienlīdz labi visās lietās, līdz ar to mēs viens otru balstām – ja kādam ir kāda vājā vieta, tad otrs ienāk un pārņem šo stafeti. Arī muzikāli esam iedvesmojušies no vecākiem "Prāta vētras" albumiem, līdzīgi kā Bītli tie bija mūsu ābece.

"Sudden Lights" atmiņā palikuši arī ar veiksmīgām sadarbībām dziesmās ar citiem mūziķiem. Kā tas ir veidojušās?

Šīs sadarbības notiek ārpus mūsu albumiem. Tās mums ir veids, kā iziet no ikdienišķā. Tas ir ļoti veselīgi pastrādāt ar dažādiem producentiem – tu iemācies veidus, kā citi strādā, un derīgo paņem savā praksē. Dziesma "Haosā" ar "Astro'n'out" tapa lielā, desmit cilvēku grupā, tādēļ sadalījāmies grupās un mums bija iekšējā sāncensība, kas arī, manuprāt, ir interesants veids, kā strādāt.

Sacensības gars cilvēkā ir tik spēcīgs, ka izspiež arī radošās sulas.

Savukārt ar Annu (ANNNA, dziesma "Aizņem man vietu" – aut.) sadarbība bija ļoti savdabīga – iepriekš nebūtu domājuši, ka dziesmu var sarakstīt arī platformā "Zoom". Pirmā reize, kad mēs klātienē satikāmies, bija divas dienas pirms dziesmas iznākšanas, lai uzfilmētu tai videoklipu. Un sadarbība ar Zebreni ir pirmā reize, kad izpildām dziesmu, kurai paši neesam autori. Šoreiz bija tā, ka bārdainais kungs mums atnesa dziesmu "Pasaule trīc" un teica – džeki, es redzu jūs šai dziesmā. Mēs atbildējām – kāpēc ne?!

Šīs sadarbības katru reizi ir kas interesants un dod iespēju pašiem sevi no jauna ieraudzīt un nonākt pie jauniem klausītājiem.

Albums ir izdots, vasara pilna ar koncertiem. Kas sekos tālāk?

Sen lolots notikums ir mūsu koncerttūre, jo iepriekšējā koncerttūre mums aprāvās pusvārdā. Tāpēc šoreiz gribam iet uz pilnu banku – līdz galam, un nospēlēt arī Rīgas koncertu "Hanzas peronā". Pilsētas svētki un festivāli ir forši, bet tomēr savs koncerts – tie ir kopā sanākšanas svētki, jo beigu beigās mēs savus atbalstītājus uztveram kā mūsējos. Prieks viņus vienuviet satikt un kārtīgi nosvinēt albuma iznākšanu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti