Pa ceļam ar Klasiku

Grupa "Zāle": Mēs visi esam mazliet dīvaiņi

Pa ceļam ar Klasiku

"Komētas" rīkotāji: Mēs ticam, ka jēgpilnam saturam ir ļoti liela nozīme

Jūrmalas festivālu atklās trakulīgs Latvijas Simtgades jauniešu orķestra koncerts

Jūrmalas festivālu atklās trakulīgs Simtgades jauniešu orķestra koncerts

Azartā degošas acis, priecīga muzikāla izdauzīšanās un atskārsme, kāpēc nepieciešams spēlēt apnicīgās gammas un nogurdinošās etīdes – rezultāts ir radoša bauda uz skatuves... Lūk, kādas noskaņas šonedēļ valda Jūrmalas Mūzikas vidusskolā jeb Dubultu koncertzālē, jo 23. jūlijā Dzintaru koncertzālē Jūrmalas festivālu ar koncertu "Dzimuši Latvijā" atklās "Lielās mūzikas balvas 2018" laureāts – Latvijas Simtgades jauniešu simfoniskais orķestris diriģenta Aināra Rubiķa vadībā.

Programma piesaista ar priekšnesumiem, ko sniegs tādi spoži solisti, kā Iveta Apkalna un Vestards Šimkus, Aleksandrs Antoņenko un Intars Busulis. Uz skatuves nāks arī jaunie – Kārlis Gusts Zariņš, Līga Gita Zīriņa, Sonja Misiņa un Grēta Grantiņa.

Pēc simboliskās ieskaņas ar Bendžamina Britena "Jauna cilvēka ceļvedi orķestrī" – plašs stilistiskais un žanriskais spektrs, kurā latviešu mūziku pārstāvēs Arvīda Žilinska, Imanta Kalniņa, Intara Busuļa un Kārļa Lāča mūzika, mijoties ar Kamila Sensānsa, Sezāra Franka, Johana Štrausa, Friča Kreislera, Franča Lehāra, Antonio Vivaldi, Djūka Elingtona, Stīvija Vondera skaņdarbiem, priekpilni finišējot ar meksikāņu komponista Arturo Markesa ugunīgo partitūru.

Spridzināt, rubināt, dauzīties

Programma tapusi un arī šajās dienās noslīpējas azartiskā, radošā gaisotnē, un pēdējais gatavošanās posms, nu jau Aināra Rubiķa virsvadībā, norisinās Dubultos, Jūrmalas Mūzikas vidusskolas jaunajās, gaišajās, darbam tik piemērotajās telpās.

"Kad šodien satiku skolas direktoru, mani pirmie vārdi viņam bija, ka esmu ārkārtīgi greizsirdīgs – protams, labā nozīmē, jo ir liels prieks par jaunajām telpām, prieks iet garām jebkurai klasei un redzēt, ka tur strādā tikai divi skolotāji, nevis divdesmit divi... Jūrmala var lepoties," – tā Ainārs Rubiķis.

Vaicāts, kāds ir šīs programmas vēstījums, diriģents labprāt atklāj: "Tā tas bija iecerēts, ka sāksim tieši ar šo Britena skaņdarbu – lai bērni un jaunieši paši nospēlē šo mūziku. Arī pieaugušajiem un pat ļoti pieredzējušiem mūziķiem šajā skaņdarbā ir, ko darīt jeb, kā saka Kaspars Ādamsons – rubināt. Šodien tiekoties pirmo reizi ar orķestri, ir liels pārsteigums – paldies Kasparam, koncertmeistariem un visiem, visiem – šis skaņdarbs nudien ir sarubināts ļoti labi."

Ainārs Rubiķis

Diriģents arī formulē šī koncerta būtību:

"Ja pērn šis bija Latvijas simtgadei veltīts koncerts, kas apliecināja mūsu māju un dzimtenes sajūtu, esamību un kopību, tad šis izveidojies jauneklīgāks, kā jaunieši mēdz teikt – spridzināšanas koncerts. Uz to apzināti tika iets.

Tāpēc lai man piedod lielie mūzikas kritiķi, bet latviešu mūzikas šajā koncertā būs vēl nedaudz mazāk nekā pagājušogad, bet šogad galvenais kredo ir jaunība, bērnība, “spridzināšana” un dauzīšanās mūzikā, kas nebūt nav vienkārša vai viegla! Arī solistu sastāvs pat nesarunājuši izvēlējušies skaņdarbus, kas attēlo jaunību un trakulību. Redzu, ka bērniem acis dzirkstī. Apsolu, ka darīsim arī nopietnas lietas, bet to visu mēs paspēsim izdarīt nākotnē. Esam sava ceļa sākumā. Un, ja pērn mums visiem bija šaubas, vai šim projektam būs turpinājums, šobrīd vairs nekādu šaubu nav, ka tam varētu būt krietni lielāks un nopietnāks virziens nekā tikai viens koncerts."

Ainārs Rubiķis arī neslēpj: "Jau ļoti, ļoti sen esmu lolojis ideju par jauniešu orķestri. Pat vēl jaunāku – mēs neesam gluži jauniešu orķestris. Man izdevies strādāt gan ar Mālera jauniešu orķestri, gan Eiropas Savienības jauniešu orķestri, tāpēc varu teikt, ka pirmkārt tas ir adrenalīns. Otrkārt, tīrība – mēs visi esam bijuši bērni, un mums visiem ir interesējis kaut kas jauns.

Varbūt tam visam ir arī personisks, egocentrisks iemesls: es ļoti labi jūtos kopā ar jauniešiem - varbūt tas bērns manī vēl ir dzīvs, pat pārāk dzīvs, un gribas vēl pašam dauzīties.

Arī strādājot ar lielajiem orķestriem, gribas viņus pavilkt līdzi, lai padauzās uz skatuves, jo kādreiz arī mums, lielajiem, vecajiem "brekšiem", jānonāk bērna prātā, lai uz skatuves varētu izdauzīties, izskrieties, izkliegties. Man tā ir atpūta, es tiešām to baudu – satikt bērnus, strādāt ar viņiem, iet uz mērķi. Vēl jo vairāk, ja šis process ir tik ļoti jūtams, kā viņi attīstās. Tāds sentiments un nostalģija..."

Būtiskākais - ilgtspējība un turpinājums

"Pagājušā gadā bija pirmā sezona ar brīnišķīgu noslēgumu, kas rezultējās arī Lielajā mūzikas balvā. Arī pērn šo koncertprogrammu gatavojām plecu pie pleca ar Aināru, un man vairāk tika uzticēts sagatavošanās pirmais pusgads," stāsta Kaspars Ādamsons. Līdzīgi noticis arī šogad. "Sākot no janvāra mēneša, kad mums bija jaunais iesaukums uz brīvajām orķestra mūziķu vietām, no februāra vienu nedēļas nogali reizi mēnesī kopīgi strādājām. Gan visi kopā, gan grupās, kas jauniešiem ir svarīgi un būtiski – ka koncertmeistari ir augstu profesionālismu sasnieguši instrumentālisti, mūziķi, kuri gan tehniski, gan muzikāli var viņus vadīt. Tāpēc kopā pavadītais laiks bijis ļoti vērtīgs ikkatram no viņiem. Tā nu mēs šo pusgadu esam mazpamazām lipinājuši kopā.

Ceram uz līdzīgu muzikālu sprādzienu, kāds Dzintaru koncertzālē bija pagājušajā gadā!"

Runājot par nākotni, Ādamsons uzsver: “Pats būtiskākais ir ilgtspējība un turpinājums, jo ir pilnīgi skaidrs, ka ļoti daudz dod viena šāda sezona, koncerts, satikšanās gan ar pasaulē atzinību jau ieguvušiem solomāksliniekiem, gan topošo mūziķu vienaudžiem, arī saspēle savā instrumentu grupā un orķestrī, arī orķestra dzīve kā tāda – gan mēģinājumu procesā, gan ārpus tā. Taču tāda attīstība un došanās soli pa solim uz priekšu ir iespējama tikai un vienīgi tad, ja tas notiek ilgstoši un vairākas sezonas pēc kārtas, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka šis gads ir kā turpinājums pagājušajam."

Otrā reize grūtāka

Orķestra dalībniekus rūpīgi izglītojuši vairāki pieredzējušu koncertmeistari, viņu vidū – arī Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra čellu grupas koncertmeistare Inga Ozola un Latvijas Nacionālā orķestra vijoļu grupas koncertmeistara vietniece Darja Smirnova.

"Strādājām daudz – man ir brīnišķīgi jaunieši, kas ļoti grib spēlēt – esmu ļoti apmierināta," jūsmo Ozola. "Un repertuārs ir brīnišķīgs un interesants, varam izvērsties, tas ir arī citādāks nekā pērn. Domāju, ka publikai būs ļoti interesanti." Ingas Ozolas grupā muzicē jaunie čellisti no Kokneses, Ventspils, Mārupes, Dārziņkolas un Jūrmalas.

"Šis orķestris jauniešiem parāda ceļu – viņi redz, kāpēc nepieciešami grūtie gadi, kuros jāspēlē gammas, etīdes un kāpēc jāiet uz mūzikas skolu – šeit viņi redz rezultātu, kas dod perspektīvu un sapratni, ka mūsu profesija ir grūta, bet skaista.

Redzu, ka viņiem acis deg. Ir jaunieši, kuri teikuši – pateicoties šim orķestrim, viņi paliks savā profesijā un turpinās spēlēt."

"Sākās interesanti – neviens nezināja, kā viss notiks, jo pagājušajā gadā mums bija tādi panākumi, ka bija skaidrs – šoreiz būs ļoti grūti, jo otrā reize vienmēr ir grūtāka," teic Darja Smirnova. "Bet ceru, ka savāksimies un nospēlēsim pat labāk nekā pagājušajā gadā. Programma ir vēl jaukāka! Vienkārši ideāls kolektīvs, forši jaunieši!"

Darja Smirnova

Vārds jaunajiem

Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas trešā kursa studentam, pianistes Sandras Jalaņeckas audzēknim pianistam Kārlim Gustam Zariņam šajā programmā uzticēti vairāki priekšnesumi. Kāds ir kontakts ar diriģentu, un vai vispār pietiek laika pavērot, ko viņš dara? "Tas ir nepieciešams! Ir nepieciešams atrast laiku diriģentam un orķestrim, galvenais jau ir saspēle," sirsnīgi pasmaida topošais mūziķis.

Vijolniece Evelīna Jakuškina no Dārziņskolas mācās pie skolotājas Ludmilas Girskas un šajā orķestrī nokļuvusi pagājušajā gadā.

"Jau pagājušajā gadā bija brīnišķīgi, diriģents ļoti jauks. Vairāk sevi vēlētos attīstīt kā solisti, bet tas viss sākas ar sīkumiņiem, kaut spēlēt orķestrī, protams, nav sīkums."

Topošā vijolniece Līvija arī mācās Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā jau kopš sagatavošanas klases un šajā orķestrī spēlē pirmo vijoli. "Arī es šajā orķestrī nokļuvu pagājušajā gadā, izturot atlasi, kuras rezultātā mūs iedalīja pirmajās un otrajās vijolēs. Pagājušogad bija ļoti daudz mēģinājumu, bet viss bija ļoti pozitīvi un gribējās vēlreiz. Patīk muzicēšana kopā, tā sagādā prieku.

Ne vienmēr ir iespēja izlauzties kā solo māksliniekam, tāpēc domāju, ka orķestris ir lielisks veids, kā gan nopelnīt, gan arī muzicēt."

Tikām Jēkabs Bernāts orķestrī spēlē kontrabasu, taču vienlaikus uzmanīgi vēro diriģentu. "Viss sākās ar to, ka absolvēju vijoles klasi Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, pēc tam vēlējos pamēģināt ko jaunu un pieteicos kontrabasa klasē. Tagad jau divus gadus esmu cītīgi mācījies, tomēr diemžēl neplānoju turpināt šo karjeru profesionāli, jo esmu iecerējis pievērsties diriģēšanai," stāsta mūziķis. Daudzpusīga pieredze! "Tas ļoti varētu palīdzēt arī nākotnē. Tā ir viena no lietām, kas man orķestrī visvairāk patīk – skatīties, kā diriģents strādā, salīdzināt un mācīties no kļūdām, un gūt pieredzi, kas mazāka ir tiem diriģentiem, kuri pamatā ir pianisti – viņiem mazāk iznāk strādāt orķestrī un mazāk redzēt citus diriģentus darbā. Orķestris, manuprāt, ir klasiskais pamats visam, no kā mūsdienās veidojas viss pārējais. Kamermūzika mani uzrunā, bet vairāk patīk to izpildīt, ne vienmēr klausīties. Orķestra mūziku savukārt varu klausīties ar baudu, jo ir ļoti daudz dažādu krāsu. Jo vairāk cilvēku dara kaut ko sinhronu, jo lielākas iespējas tam ir."

Jēkabs Bernāts

Kādas īpašības nepieciešamas diriģentam? "Tīri cilvēciski - kontakts ar orķestri.

Mūsdienās var redzēt ļoti daudzus diriģentus, kas mēģina strādāt tikai ar mūziku, kas orķestrī visu laiku stāsta, kādai jābūt mūzikai.

Bet diriģenti, kas ir psiholoģiski advancēti, kas prot ar orķestri runāt tā, ka orķestrim tas ieinteresē un orķestris saprot un ar sirdi un dvēseli uzklausa diriģenta teikto - tas ir diezgan liels retums mūsdienās, bet man ir prieks, ka Ainārs Rubiķis ir viens no šādiem īpašiem diriģentiem."

Notikuma ieskaņai jauniešu orķestris topošā diriģenta Artura Oskara Mitrevica vadībā ierakstījis videosveicienu festivāla viesiem “Mūzika ir mūsu dabā”.

 

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti