"Šī mūzika, kas komponēta un ieskaņota 1972. gadā, vismaz beidzamajos divdesmit gados radio ēterā nav raidīta. Kolēģi, tāpat kā es, par ieraksta esamību bija krietni piemirsuši, vēl vairāk – pats autors to atcerējās ar zināmu piepūli. Noklausoties sapratām, ka ir vērts šo autora jaunības opusu parādīt klausītājiem,” stāsta LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode, piedāvājot šo darbu noklausīties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Leona Reitera ierakstā, kas tapis 1972. gadā prasmīgā skaņu režisora Valda Krastiņa virsvadībā.
Vaicāts tuvāk pastāstīt par skaņdarba dzimšanu, komponists Juris Karlsons atklāj lūk, ko: "Tas ir mans diplomdarbs!
Atceros tikai, ka uzrakstīju to ļoti ātri, bet ilgi līdz tam netiku.
Studēju ceturtajā kursā, un, pirms doties vasaras brīvdienās, mans profesors Jānis Ivanovs uz atvadām ieteica šo un to palasīt, varbūt kādu dzejas grāmatiņu pašķirstīt. Tieši tolaik tika izdots Bruno Saulīša dzejas krājums, un, to palasot, atradu dzejoli, kurā bija zīmīgas rindas. Un tas mani inspirēja."
Karlsona minētais Bruno Saulīša dzejolis "Atvadu vārdi" iekļauts ciklā "Putnu dārzā", un tas publicēts dzejnieka pēdējā krājumā "Mūžīgā cerība", kas klajā laists 1971. gadā jau pēc Saulīša aiziešanas mūžībā. Bet rakstīts esot dzejnieka mājās pie Daugavas, kur bieži viņa vērojumu lokā bijusi daba un putni.
***
Atvadu vārdi
Bruno Saulītis
Un pēkšņi manā skanošajā dārzā kādu rītu ir ienācis klusums,
Tik negaidīts un tik spalgs, ka pirmajā brīdī var samulst;
Un tad ir jāpiever acis.
Bet putniem lizdās sēd bērni, un šī ir klusēšana
Pirms visusvētākās stundas, kad pirmoreiz paceļas spārnos.
Šīs vienīgās zemes krastā mēs elpojam, dziedam un augam,
Un, raugoties mākoņu svītrās, paši nemanot sapošamies
Savam lielajam lidojumam.
Un tad griežas sniegputeņi un spelgoņa naktīs sprakšķ ledi.
Mani putni, kad jūs pārnāksiet atkal,
Meklējiet mani!
Vēl daudzreiz mums jāsatiekas, bet, ja kādu pavasari
Kāds neatnāks vairs šai pusē, visa pasaule tāpat skanēs.
Būs prieks, būs vientuļas stundas. Un atkal būs versmaina saule
Mūžīgi putnu dārzā.
***
Karlsona kolēģis, komponists Arturs Maskats atzīmē, ka šajā agrīnajā, nepilnu 12 minūšu izvērstajā opusā lieliski jau var nojaust Jura Karlsona vēlāko rokrakstu:
"Tīri konceptuālā nozīmē šeit diezgan daudz iezīmējas tas, ko vēlāk saklausām Jura daiļradē.
Tas ir liels, piepildīts, spēcīga uzstādījuma simfonisms: tas jūtams gan instrumentācijā, gan mūzikas uzbūvē un raksturā.
Taču te jūtu ko vairāk, nekā nosaukumā pieteikts - mūzikā saklausu milzu vientulību, ziemeļniecisku izjūtu. Mūzikas pamatsajūta sasaucas ar Jāni Ivanovu."
