Diena sākusies

Kā pašam gribas, tā jālīgo! «Skandi» zina, kā svinēt savus Jāņus

Diena sākusies

RIXC Mākslas un zinātnes festivāla kuratore Rasa Šmite: Mēs gribam zaļo atmaskot!

Jubilārs Ivars Cinkuss: Tu nevari būt virsdiriģents, ja nemīli savus dziedātājus

Jubilārs Ivars Cinkuss: Kā dzīvnieki sajūt briesmu tuvošanos, tā dziedātāji sajūt virsdiriģentu, kurš viņus nemīl

Virsdiriģents un dziedātājs Ivars Cinkuss dzimšanas dienas neesot svinējis jau gadus divdesmit, un arī savu 50. dzimšanas dienu, kas gaidāma 15. jūlijā, aizvadīs darbā – paša dibinātajā diriģēšanas skolā Austrālijā, kurp devies jau reizi divpadsmito. "Dzimšanas dienas ir absolūti parastas dienas – nesaskatu tajās neko tādu, kāpēc tās kaut kā būtu jāsvin! Man gan gadījies aizmirst savu vecumu – tas gan. Pirms gadiem pieciem, sešiem domāju, ka esmu gadu vecāks, un izrādījās, ka esmu gadu jaunāks. Tā ka savā apaļajā jubilejā arī būšu darbos ārpus Latvijas un reāli strādāšu. Man dzimšanas dienas ir darba svētki – kā padomju laikā,” smej diriģents.

* Uz skatuves kopš triju gadu vecuma
* Tāpat kā dzīvnieki sajūt briesmu tuvošanos, dziedātāji sajūt virsdiriģentu
* Aktīvs dziedātājs un brīvmākslinieks
* "De facto" reģionālais virsdiriģents Austrālijā

Uz skatuves kopš triju gadu vecuma

Ja Cinkuss rīkotu jubilejas koncertu, uz afišām būtu rakstīts tā: "Ivaram Cinkusam – 50 mūža un 47 darba gadu jubileja!" Uz skatuves viņš patiesi ir jau kopš triju gadu vecuma – kopš VEF Kultūras pils ansambļa "Saulīte" laikiem. "No trīsgadnieka laikiem man ir atmiņas, ka mamma mani sapucē un uzliek uz skatuves dēļiem. Pirmo koncertu gan neatceros, taču atminos tos, kuros bija jādzied arī solo – reiz kā solists izgāju ansamblīša priekšā, sajaucu vārdus un sāku raudāt...

Biju tradicionāls bērns – kā jau visi tolaik, un zeķītes ar bumbuļiem man arī bija.

Tiesa gan, jau daudz vēlāk, dziedot seno mūziku, spēlējot un diriģējot, mana brīnišķīgā draudzene kostīmu māksliniece uzšuva man atbilstošu kreklu ar žabo un aprocēm. Beidzot jutos kā īsts vecās mūzikas spēlētājs," pasmaida mūziķis un piekrīt, ka tērpam un tā stilam ir nozīme gan Dziesmu svētku tribīnē, gan senajā mūzikā. "Ja tas būtu nesvarīgi, neviens par to nedomātu. Tas iedod noskaņu. Dziesmu svētkiem vislabāk atbilst fraka, kas ir skaistākais un augstākais apģērbu līmenis, ko vīrietim varu iedomāties, un Dziesmu svētki to ir pelnījuši. Tāpēc esmu priecīgs, ka pagājušajos svētkos mums, virsdiriģentiem, tika uzšūti nedaudz stilizēti, tomēr frakveidīgi tērpi. Ļoti labi tajā jutos!"

Tāpat kā dzīvnieki sajūt briesmu tuvošanos, dziedātāji sajūt virsdiriģentu

Virsdiriģenta tribīnē Ivars Cinkuss kāpis ne jau tikai Mežaparkā. Arī Austrālijā, Amerikā, Kanādā. Tikai Brazīlijā vēl neesot bijis. Tiesa, vairākkārt viņš izteicies, ka virsdiriģenta gods nebūt nav bijis viņa mērķis, mācoties Dārziņskolā un Mūzikas akadēmijā. "Tā ir pilnīga taisnība!

Biju un arī tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka Dziesmu svētku estrāde domāta tiem diriģentiem, kuri ļoti aktīvi iesaistās amatieru koru kustībā.

Tolaik, kad pats vēl nebiju ļoti aktīvi ar to saistīts, lai gan sāku jau strādāt ar vīru kori "Gaudeamus", nejutu sevi kā aktīvu šīs kustības dalībnieku. Bet – dzīve mainās, un process mani ievilka. Kļuvu par Ventspils novada virsdiriģentu, un pakāpeniski savas domas par sevi esmu mainījis. Taču neesmu mainījis uzskatu, kam jāatrodas virsdiriģenta tribīnē – tikai tiem, kuri absolūti un galīgi iesaistīti amatierkoru kustībā, kuri ir reģionālie virsvadītāji. Ja es par tādu nebūtu kļuvis, arī pats par sevi domātu, ka man tur nav vietas. Tagad esmu līdz ausīm šajā procesā jau gadiem!

Galvenā lieta, ko vairākkārt intervijās esmu uzsvēris, ir mīlestība. Mīlestība pret dziedātājiem.

Tu nevari būt virsdiriģents, ja nemīli savus dziedātājus; tev ir jāmīl, jo šie cilvēki ir tev, un tu esi viņiem – tā ir tā ķīmija, kas stāv pāri visam. Vismaz man nav zināms neviens virsdiriģents, kurš nemīlētu dziedātājus!

Tāpat kā dzīvnieki sajūt briesmu tuvošanos, tā dziedātāji sajūt virsdiriģentu, kurš viņus nemīl, un viņu emocionāli atstumj.

Nacionālais kultūras centrs var iecelt viņu par virsdiriģentu, bet dziedātāji viņu nemīlēs, ja viņš nemīlēs dziedātājus. Tā ir abpusēja uzticēšanās, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja ir mīlestība, lielajā estrādē var notikt brīnumi! Tā ir maģija, kurai jānotiek, un absolūti skaistākais, kas var būt iespējams. Tas ir pilnīgi fenomenāls brīnums, ka ar kopkori vari darīt brīnumainas lietas – nevis tikai vienkārši plātīties lieliem žestiem un dziedāt skaļi: ar kopkori vari "manipulēt" kā ar mazu kori, ja vien māki to darīt. Ar kopkori jānodibina mīlestības attiecības."

Aktīvs dziedātājs un brīvmākslinieks

Dziedāšana Ivaram Cinkusam ir vēl viena nodarbošanās līdzās diriģēšanai.

"Kad man kāds prasa, ar ko nodarbojos, vienmēr saku, ka esmu diriģents un dziedātājs, jo dziedāšana man ir otra stabila nodarbošanās visa mūža garumā – arī tagad aktīvi dziedu un piedalos kā brīvmākslinieks visādos projektos, par laimi – dažādos žanros," atklāj Cinkuss, kurš sadarbojies ar Latvijas mūziķiem gan no roka, gan etnomūzikas un klasikas pasaules. "Man šī lieta ļoti patīk, un tā mani savedusi kopā gan ar tādiem radoši atšķirīgiem māksliniekiem kā, piemēram, Arturs Maskats, grupa "Pērkons", folka trio "Šmite-Kārkle-Cinkuss", kas tagad pārtapis par trio "Šmite-Rancāne-Cinkuss": mēs joprojām uzstājamies un koncertējam Latvijā un ārpus tās.

Dziedāšana mani ievedusi etnomūzikas pasaulē, kurā iesaistoties, esmu sastapis ļoti daudz jaunu draugu, ieguvis daudz jaunu zināšanu un izpratni par to, kāda ir latviešu tradicionālā mūzika, un man bijusi iespēja domāt par to, kā tā korelē ar latviešu kora mūziku, mēģinot tās abas  savest kopā.

Viens no spilgtākajiem piemēriem, kā šīs pasaules saskārušās, ir Uģa Prauliņa tautas mūzikas cikls "Pagānu gadagrāmata". Tas ir cikls ilgdzīvotājs, kuru kā franšīzi esam pat atskaņojuši Austrālijā ar vietējiem māksliniekiem. Tāds projekts ir netipisks latviešu koru kultūrā. Tā ka dziedāšana man pašam ļoti, ļoti daudz ko devusi un dod – man pašam tā ir nepieciešama, bez tās nevaru iedomāties savu dzīvi."

"De facto" reģionālais virsdiriģents Austrālijā

Savu dzīvi Cinkuss nevar iedomāties arī bez Austrālijas, kur sagaidīs arī savu 50. jubileju.

"Jau septiņus gadus ar Austrāliju man ir ļoti cieša sadarbība – faktiski jau "de facto" esmu kļuvis par viņu reģionālo virsdiriģentu,” stāsta diriģents, kurš tālajā zemē nodibinājis pats savu diriģēšanas skolu. Tās nosaukums - "Alcs" jeb Austrālijas latviešu Cinkusa skola, kuru apmeklē daudzi jauni censoņi, kuri vēlas mācīties diriģēšanu.

"Austrālijā koru kultūra kopumā ir ļoti niecīga – un es šeit nebūt nedomāju latviešu kopienu: mūzikas attiecības ar sabiedrību Austrālijā vispār ir ļoti vājas, jo Austrālija ir sporta zeme – viņiem interesē sports, un par koru kultūru, tāpat kā par mūziku, ar dažiem izņēmumiem viņi faktiski neinteresējas. Ir daži profesionāli orķestri Adelaidē vai Sidnejā, ir, protams, Sidnejas opera, bet sabiedrības līmenī tā ir pilnīgi sveša lieta. Tad nu latviešu nacionālā kultūra Austrālijā ir tāds zieds!

Un austrālieši, kuri nav latvieši, vienkārši atplaukst, ieraugot, ka latviešiem kas tāds ir iespējams! Austrālijas latviešu koros dzied ļoti daudz austrāliešu, tostarp profesionāli mūziķi un pat profesionāli diriģenti, kuri latviešu amatieru koros dzied tikai tāpēc, ka viņiem pašiem Austrālijā nekā tāda nav.

Savukārt diriģenti, kuri pie manis mācās, ir autodidakti – viņi nav profesionāli mūziķi, bet kuriem jāuztur turienes koru kultūra, tāpēc vajag kaut kādas tehniskās iemaņas. (..) Tu nevari izvilkt skrūvi, ja nav skrūvgrieža,” stāsta Cinkuss un atklāj, ka sākotnēji ideja rīkot meistarkursus diriģēšanā radusies pēc pirmās viesošanās kultūras dienās Austrālijā, kad viņš ievērojis, cik ļoti bēdīgi ir ar diriģēšanas prasmēm turieniešiem. "Tā arī nejauši radās skola, un šobrīd ir jau kādi četrpadsmit audzēkņi, kuri caur manu skolu gājuši, jau kopkorī kultūras dienās debitējuši un ar prieku strādā. Šī reize, kad turp dodos, būs jau kāda divpadsmitā. Parasti bāzējos Melburnā, kas atrodas pa vidu latviešu centriem Adelaidē un Sidnejā, un tad mani audzēkņi vienkārši atbrauc pie manis uz Melburnu. (..) Tie ir jauni censoņi – septiņpadsmit, astoņpadsmit gadus veci jaunieši, kuri burtiski deg par latvietību – viņi varbūt nerunā tik labi latviski, viens otrs varbūt vispār nerunā latviešu valodā, bet viņi deg. Austrālijā ir brīnišķīga latviešu vasaras vidusskola, kurp no Latvijas sabrauc dažādi mākslinieki un strādā ar viņiem. Viens otrs no Austrālijas pat pārcēlies uz Latviju – pie manis korī "Gaudeamus" jau dzied četri bijušie austrālieši! Tā ir sirdsbalss, kuru sajūt ļaudis, kas atbrauc uz Latviju no Austrālijas, Amerikas, no jebkuras tālās valsts. Viņi sajūt piederību.

Tas ir traks pretstats tam, ko mēs šeit, Latvijā, runājam – ka mums viss ir ārkārtīgi slikti, ka jābrauc projām. Nu, nav tā – mums īstenībā ir labi: dzīvojam ļoti labā pasaulē, labā valstī. Tas, ka ir kaut kādas negācijas – tas ir štrunts, visur pasaulē tādas ir. Šai ziņā esmu pilnīgs optimists."

Vaicāts, kas ir jaukākais, ko diriģents dzirdējis no koristiem un skatītājiem, Ivars Cinkuss neslēpj, ka lielākā vērtība un pateicība esot saistīta ar Dziesmu svētkiem: „Kad pienāk dziedātāji un vienkārši izsaka prieku par mūsu kopēji radīto muzikālo brīnumu. Diriģenta darbā jau svarīgākais ir dziedātāju mīlestība un uzticība. Un, ja dziedātāji to pauž tev personīgi un atklāti, tas ir tas īstākais novērtējums, un citu man nevajag."

Jubilāru Cinkusu Latvijā redzēsim un dzirdēsim 24. augustā Likteņdārzā.

"Esmu uzaicināts kļūt par Baltijas ceļa 30 gadus koncerta māksliniecisko vadītāju, un visi laipni aicināti uz Koknesi – tur būs dažādu žanru izpaušanās: būs gan Mārtiņš Brauns un Juris Kulakovs, gan etnodziedātāji un kori, būs solisti. Arī es pats tur gan diriģēšu, gan kaut ko uzdziedāšu."
 

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti