Jevgēnijs Čepoveckis dzimis Rīgā, mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. Viņa skolotāji – Dace Bērzāja, Romāns Šnē un Pēteris Vasks. Vairākkārt plūcis uzvaras laurus Latvijas un starptautiskajos vijolnieku konkursos. Spēlējis "Arēnā Rīgā" karalienei Elizabetei viņas vizītes laikā Latvijā. Šobrīd jaunais mākslinieks strādā pie Latvijas Mūzikas akadēmijas un "Kunstuniversität Graz" kopīgi rīkotā projekta, kura ietvaros par godu Latvijas Mūzikas akadēmijas 100. gadadienai cer uz Latviju atvest savu ansambli "Oberton String Octet".
Šī vasara Jevgēnijam Čepoveckim atnesusi jaunus laurus: maijā viņš ieguvis pirmo vietu un balvu par labāko virtuozo spēli Andrea Postacchini konkursā Itālijā, bet
jūnijā nozīmīgajā starptautiskajā Michael Hill konkursā Jaunzēlandē ieguvis trešo vietu, skatītāju balvu un tiesības divus gadus spēlēt leģendāro Nikolo Amati 1645. gadā darināto vijoli, kas piederējusi 20. gadsimta slavenajam franču vijolniekam Kristiānam Ferā.
Cik zināms, Latvijā nav neviena slavenā meistara Amati instrumenta – tiesa gan, viņa 1641. gadā izgatavoto instrumentu pašlaik spēlē Gidons Krēmers.
"Latvija ir un paliek manas mājas, kaut arī kopš 2014. gada dzīvoju Grācā," stāsta vijolnieks, kurš Grācas Universitātes maģistrantūras programmā studē pie profesora Borisa Kušnera.
Viņa mūziķa gaitu sākums saistīts ar Emīla Dārziņa mūzikas skolu, kuru apmeklēt no pirmās klases sācis 2002. gadā. Sākumā mācījies pie Daces Bērzājas, vēlāk arī pie Normunda Šnē tēta Romāna Šnē.
Vaicāts, kāpēc tieši vijole kļuvusi par viņa instrumentu, mūziķis neslēpj:
"Tas bija mana tēta sapnis – spēlēt vijoli. Kad man bija četri gadi, viņš man ielika rokās vijoli, un tā kļuva par manu profesiju.
Kad vēl biju Dārziņskolas audzēknis, radās iespēja braukt mācīties uz Austriju, lai sāktu studijas Vīnes Universitātē, bet pēcāk – Grācas Universitātē Borisa Kušnera sagatavošanas klasē," stāsta talantīgais mūziķis. "Toreiz man bija vienpadsmit vai divpadsmit gadu, un tas nebija tik vienkārši – bija regulāri jābrauc uz Austriju un nebija iespējams to apvienot ar mācībām Dārziņskolā. Tieši tāpēc mainīju skolu – no septītās klases pārgāju uz Pāvula Jurjāna mūzikas skolu.
Par to esmu ļoti pateicīgs Viesturam Mežgaiļa kungam, kurš ļāva regulāri man reizi divos mēnešos doties pie profesora uz Austriju, ikreiz uz divām nedēļām..."
Mūziķis atzīst – arī pašlaik ir grūti, jo jāspēlē daudz, un arī finanses ir ļoti svarīgas, lai izdzīvotu. "Centrāleiropā cenas ir drusciņ augstākās nekā šeit... Tāpēc svarīgi daudz spēlēt, ne tikai studēt.
Žēl, ka diennaktī ir tikai 24 stundas.
Kaut arī man patīk tas, ko daru – priecājos par katru koncertu, par katru iespēju būt uz skatuves! Vijole ir daļa no manas dvēseles..."
Čepovecka rīcībā ir fantastisks instruments – balva par spožu startu konkursā, kas Jevgēniju šogad aizvedis ļoti tālu – uz Jaunzēlandi. Trešā vieta, publikas balva, un – brīnišķīgais Amati darinātais instruments.
"Jūtos iedvesmots – tā ir fantastiska iespēja! Šķiet, ka tas ir ļoti rets instruments šeit, Latvijā.
Zinu, ka pašlaik Gidons Krēmers spēlē šī meistara darināto vijoli, kas ir tikai četrus gadu vecāka nekā man dāvātais instruments. Tā ir īpaša sajūta..."
Visi daudzina Stradivāri darinātos instrumentus – ar ko īsti atšķiras Amati veikums? "Pirmkārt, skaņa. Amati ir Stradivāri un Gvarnēri skolotājs. Parasti Amati nav tik "stingri" instrumenti – skaņa ir drusciņ mazāka, klusāka, bet man šķiet, ka man paveicies un instruments ir fantastisks – man to ir tiesības lietot divus gadus. Daudzi izcili vijolnieki šo vijoli spēlējuši, un pēdējais bijis leģendārais franču vijolnieks Ferā. Tā bija viņa vijole, kad viņš vēl bija bērns."
Tiesa gan, vijolnieks neslēpj – sākumā pie izcilā instrumenta bijis jāpierod. "Tagad ir daudz vieglāk – mazliet saprotu, kā tā darbojas."
Šo vijoli mums būs iespēja dzirdēt arī Saulkrastos.
"Katru vasaru esmu Latvijā un ciemojos pie vecākiem. Un piedalos festivālā, ko rīko mana labā draudzene un izcilā vijolniece Magdalēna Geka,” atklāj vijolnieks. “Un šogad man īpaši liels prieks muzicēt kopā ar visiem maniem draugiem, arī ar Georgiju Osokinu, kurš ir mans klasesbiedrs vēl no Dārziņskolas laikiem – festivāla noslēgumā 11. augustā spēlēsim Sezāra Franka kvintetu."
Vaicāts, vai muzicēšana Latvijā atšķiras no koncertēšanas citur pasaulē, mūziķis ar atbildi nekavējas: "Jā, ļoti! Nav viegli šeit spēlēt – zinu, ka ļoti daudz cilvēku nāk, lai klausītos tieši mani – jūtu to. Viņi mani pazīst kopš skolas gadiem un varbūt salīdzina..."
Jaunais vijolnieks neslēpj gandarījumu par radošajām aktivitātēm ārpus Latvijas. Kopš pārcēlies uz Grācu, muzicējis klavieru trio jeb "Karklin Trio" kopā ar pianisti Maiju Kārkliņu no Jelgavas, kura šobrīd strādā Grācas Universitātē kā koncertmeistare. "Mums bija ļoti laba karjera – spēlējām Grācā, Vīnē, Londonā. Šobrīd man ir savs ansamblis – stīgu oktets. Tas ir kas pilnīgi cits, bet es to ļoti mīlu. Dibināju to 2015. gadā kopā ar citiem Grācas Universitātes studentiem, tagad jau maniem vislabākajiem draugiem. Pašlaik izvēršam labu karjeru gan uz Austrijas skatuvēm, gan citās Eiropas valstīs," stāsta mūziķis un atklāj, ka augusta beigās oktetu gaida ceļojums uz Izraēlu.
"Šobrīd strādāju pie projekta, lai atvestu savu oktetu uz Latviju. Tā ir studentu apmaiņas programma starp divām augstskolām – Latvijas Mūzikas akadēmiju un Grācas Mūzikas universitāti, un man ir liels prieks, ka abu universitāšu rektori manu iniciatīvu atbalsta.
Koncerts notiks janvāra beigās Rīgā, un tas plānots kā labdarības koncerts, kas palīdzēs vākt līdzekļus Emīla Dārziņa mūzikas skolas Lielās zāles restaurācijai."
Svaigākā uzvara konkursā Jaunzēlandē mūziķim bijusi īpaša ar to, ka tas bijis tik tālu. "Tas bija fantastisks ceļojums uz zemeslodes otru pusi – diemžēl nebija tik daudz laika šo zemi apskatīt tuvāk.
Man Jaunzēlande izskatījās kā istaba ap diviem kvadrātmetmetriem," smejas mūziķis.
"Bet kopumā tā bija fantastiska iespēja, un esmu ļoti priecīgs, ka arī žūrijai patika, ka skatītājiem patika... Un arī tā vijole! Principā piedalīties konkursos ir svarīgi, bet ne vissvarīgākais.
Konkursu ir daudz – un ar katru gadu kļūst aizvien vairāk un vairāk, tāpēc arī laureātu ir arvien vairāk un vairāk. Visi runā par tevi varbūt vienu, divas nedēļas, un tad tevi aizmirst, jo nāk jauni laureāti.
Bet tas palīdz būt labā tehniskā formā. Un paver jaunas iespējas koncertēt," prātīgi saka mūziķis un atstāsta interesanto situāciju Jaunzēlandes konkursa finālā, kas noticis lielā zālē Oklendā. “Fantastiska atmosfēra, liels orķestris, un mums, trim finālistiem, bija jāspēlē koncerti kopā ar orķestri. Zālē bija izvilkti karogi no visām valstīm, no kurām nākuši dalībnieki. Pirmoreiz ieejot zālē, jutos iedvesmots, ka esmu finālā – viss tik brīnišķīgi!
Sāku meklēt mūsu karogu, un... neatradu. Gāju pie konkursa rīkotājiem un teicu, ka nevaru atrast savu karogu. Viņos iestājās panika – kāpēc tā, kā tas izskatās?! Beidzot karogu atrada un uzlika skatuves pašā vidū..."
Vijolnieks uzsver, ka dzimtā Latvija viņam ir ļoti svarīga: "Biju ļoti priecīgs, ka man bija iespēja pārstāvēt Latviju, jo mūsu nav tik daudz, līdz ar to nav tik daudz iespēju pastāstīt par savu valsti. Ārzemēs tas ir ļoti svarīgi."
Šobrīd Čepoveckis apgūst jaunu programmu un apsver, ka mācības maģistra programmā Grācā jāpagarina, turklāt jāgatavojas startēt atkal jaunos konkursos.
"Jāizmanto fantastiskā instrumenta iespējas!"
Tāpēc viņš mācās Bēthovena koncertu un Prokofjeva koncertu, daudz kamermūzikas un arī stīgu oktetam jāatsvaidzina programma, jo plānots albuma ieraksts, kas, cerams, iznāks nākamgad.
