1913.gada 14.jūnijā daudzu jēkabpiliešu iecienītā drēbnieka Sīpolnieka ģimenē piedzima dēls, kurš vēlākajos gados kļuva par ievērojamāko ērģelnieku Latvijā. Tieši Jēkabpilī viņš guva pirmo muzikālo izglītību, un te arī sākās viņa profesija un aizraušanās ar ērģelēm.
Tieši Krustpils luterāņu baznīcā, kur notika piemiņas koncerts,1935./1936. gada vasarā dievkalpojumus spēlēt atbrauca Ādolfs Skulte – tikko beidzis augstskolu, mācījies Jāzepa Vītola meistarklasēs. Sīpolniekam toreiz bija 22 gadi. Te viņi iepazinās un no pašmācībā apgūtas klavierspēles Sīpolnieks pārgāja pie ērģelēm.
Tomēr pēc aiziešanas uz Rīgu un Latvijas Konservatorijas ērģeļu klases pabeigšanas izcilais mūziķis dzimtajā pusē nekoncertēja – vismaz ne oficiāli.
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Ilma Grauzdiņa skaidro: „Ja viņš šeit koncertēja, tad viņš to darīja paslepeni, nākot baznīcā iekšā pa pakaļdurtiņām, jo, kā zināms, viņš tomēr bija padomju skolotājs, padomju ērģelnieks. Kuri ir viņa gadi? Tie vēl ir sešdesmitie, septiņdesmitie un astoņdesmito sākums.”
„Jau kad mācījos pie viņa, Sīpolnieks bija pazīstams visā Latvijā kā ērģeļu mākslas korifejs, un es pat neuzdrošinājos cerēt, ka kādreiz pie viņa varētu mācīties. Bet, nonākot tiešā saskarsmē ar viņu, atklājās, ka viņš ir ārkārtīgi vienkāršs un sirsnīgs cilvēks, kurš iemācīja mīlēt ērģeles, mīlēt savu profesiju,” stāsta Sīpolnieka audzēkne Aina Kalnciema.
Ērģelniekam noteikti ir vajadzīgs zināms briedums, atzīst Kalnciema, jo instruments ir ļoti sarežģīts, un, kā zināms, jāstrādā gan ar rokām, gan kājām. Nepieciešama simfoniskā tipa domāšana.
