Henrieta Verhoustinska: Septiņas simfonijas, trīs oratorijas, trīs operas, piecas kantātes, neskaitāma teātru un kino mūzika, vairāk nekā četri simti roka dziesmu. Tā visa ir bagātība, ko esam no jums dabūjuši. Kas bija svarīgākais notikums, kas lika priecāties par to, ka jums bija jubilejas gads?
Imants Kalniņš: Par priecāšanos nevaru īsti pateikt. Katrā ziņā, tas bija zīmīgs ar to, ka man bija ļoti daudz interviju un runāšanas par visām šīm lietām. Īpašs prieks par to, ka kārtējā dzimšanas diena. Es vienmēr attiecos pret dzimšanas dienām ar lielu bijību. Man patīk šīs dienas.
Vai ir atšķirība, kā jūs izjūtat dzimšanas dienu šobrīd un kā jūs to izjutāt bērnībā, kad bija torte ar visām svecītēm?
Bērnībā noteikti prieka un laimes sajūtas bija lielākas un dziļākas nekā šodien, ņemot vērā kontekstu, kas šodien notiek ap mums un ar mums.
Tad, kad sacerējāt savu pirmo simfoniju, jums bija divdesmit trīs gadi, kad jums bija divdesmit seši gadi, radās Rolanda Kalniņa filma “Elpojiet dziļi” jeb “Četri balti krekli”, kur ir tik daudz tautā iemīļotu jūsu dziesmu. Starp to periodu un šo – kas ir būtiskākais, kas ir mainījies jūsos?
Kāds es biju un kāds es esmu pašā būtībā ar savām īpašībām un ne-īpašībām, tur nekas daudz nav mainījies. Kas ir mainījies – tā ir pieredze. Tās ir nastas, ko es, ejot pa savu dzīvi, esmu paņēmis un esmu spiests sev nest līdzi tagad.
Vai šīs nastas lielākoties ir nākušas jums par labu vai ne visai?
Es domāju, kura nasta nāk par labu – jebkura. Tā ir pieredze. Tas ir atvērtāks skatiens uz to, kas ir apkārt, uz cilvēkiem un dzīvi.
Jūsu pieredzē ir arī milzīga klausītāju mīlestība. Vai jūs to izjūtat arī ikdienā, šeit, Liepājā?
Jā, tā mīlestība, ko esmu saņēmis, tā visu laiku ir kopā ar mani.
Jūs esat kādā intervijā teicis, ka pasaulē jau kļūst par daudz mūzikas. Varbūt jūs varat pateikt, kas atšķir īstu komponistu no grafomāna?
Man nav psihologa izglītības. Nedz psihologa, nedz psihoterapeita. Es nevaru pateikt, uz kuru no šīm specialitātēm attiecas tā atbilde, kura būtu dodama uz jūsu jautājumu. Runāt noteikti var ļoti daudz un dikti.
Varbūt spēja veikt kritisku atlasi?
Tas ne tikai attiecas uz komponistiem vai māksliniekiem. Šī ir burvīga spēja. Ja cilvēkam ir spēja novērtēt to, ko viņš pats dara, – tas ir brīnišķīgi, ja tā ir.
Jūs esat ļoti daudz paveicis kā komponists. Jums simfonijas vien ir veselas septiņas! Sava mūža divdesmit gadus jūs veltījāt politikai. Bijāt četru Saeimas sasaukumu deputāts. Vai esat to kādreiz nožēlojis? Kāpēc jūs vispār iesaistījāties šajā politiskajā darbībā?
Kādreiz iesaistījos. Tajā laikā, tas ir Baltijas ceļa laiks, Atmodas laiks, nebija iespējams neiesaistīties. Man liekas, ka ikviens Latvijas cilvēks tajā laikā bija iesaistījies. Tas bija pašam negribot. Vai es nožēloju? Gan jā, gan nē.
Es nožēloju to laiku, kas man bija jāatņem mūzikai, bet es nenožēloju, ka man atvērās acis uz to, kas ir pasaule, kas ir politika.
Šīs zināšanas man nāca tikai par labu. Tā kā gan jā, gan nē.
Bet Liepājā jūs neesat mēģinājis iesaistīties kādā pašpārvaldē?
Nē, Liepājā nē. Es atbraucu uz Liepāju, un mēs sākām šeit dzīvot 1999. gadā. Tad jau es biju politikai pagriezis muguru.
Par jums klīst dažādas leģendas, ka esat ieslēgts istabā, lai jūs varētu pabeigt skaņdarbu…
Jā, ziniet, tas izklausās drusciņ tā kā fantastiski. Katrā ziņā tur ir ļoti maz patiesības, visos šajos stāstos.
Kā tie radušies? Jums tomēr Liepājā bija visai bohēmiska dzīve.
Nē, nē, nekāda bohēma. Pirmajā vietā mūzika un tad, jā. Tad varēja arī papriecāties.
Tātad tie visi ir mīti, īpaši par jūsu ieslēgšanu istabā?
Jā, tie visi ir… Cilvēkiem patīk izdomāt visādus tādus stāstus. Es labprāt tos arī klausos.
Vai jums bez Liepājas ir vēl kādas mīļas vietas Latvijā?
Pirmkārt, tā ir Zvaigžņu iela un Grīziņkalns Rīgā, kas ir mana bērnības vieta. Otrkārt, tas ir Zilais kalns, pie kura mēs dzīvojām vasarās, laukos. Protams, ir arī Vecpiebalga, kur mēs dzīvojām pietiekoši ilgi. Liepāja pats par sevi.
Imant, vai jūs ikdienā klausāties daudz mūzikas?
Daudz nē, daudz es neklausos. Tikai tad, ja kaut kas ir ieinteresējis, tad es sameklēju un noklausos. Bet man nav tāda norma, tāds noteikums, ka man obligāti daudz jāklausās.
Vai jums ir kāda norma, cik daudz jums obligāti jāuzraksta katru dienu nošu materiāla?
Nav, tādas normas arī nav, bet ir režīms, kādā es rakstu notis, nošu materiālu. Tas ir atkarīgs no darba, pie kura strādāju. Ja tā ir kāda liela forma, simfonija, tad, protams, es strādāju katru dienu un cenšos izdarīt pēc iespējas vairāk, bet mazākas formiņas, dziesma, tiek izdarīta ļoti ātri.
Par godu jūsu jubilejai, izdevniecība “Skani” izdeva visu jūsu simfonisko darbu izlasi albumā. Vai kaut kas tamlīdzīgs notiks kādreiz arī ar jūsu roka dziesmām? Kā jūs pats sevi uzskatāt – vairāk par simfoniķi vai rokmūziķi?
Es pamatā esmu akadēmiskās mūzikas autors. Tāda ir mana izglītība, un tāda ir mana iekšējā pasaule, akadēmiska pasaule. Roka mūzika drīzāk ir aizraušanās.
Pirms vairākiem gadiem Latvijas presi pāršalca ziņa, ka jūs esot sirdī pieņēmis islāmu un kļuvis par musulmani. Cik tajā ziņā ir patiesības?
Patiesības tajā ir tik daudz, ka esmu iztulkojis latviešu valodā islāma pamatdokumentu – Korānu. Tik daudz ir patiesības.
Jūs savulaik esat aicinājis balsot par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet pēc laika paudāt zināmu vilšanos Rietumu civilizācijas vērtībās. Vai tam ir saistība, ka atklājāt sevī islāmu un Austrumu kultūru?
Nē, tiešas saistības tam nav, bet, protams, tas, ka es priekš sevis atklāju islāma pasauli, arī pavēra manas acis plašāk uz pasauli, deva man iespēju salīdzināt islāma pasauli ar Rietumu pasauli un varēja izdarīt zināmus secinājumus, bet tiešu iespaidu no tā nav.
Kādi ir šie galvenie secinājumi?
Secinājumi nav par labu Rietumu vērtībām. Īpaši tam, kā Rietumu vērtības izpaužas modernajā, mūsdienu pasaulē. Tas nav par labu Rietumu pasaulei.
Vai jūs dzīvojat ar mazliet vilšanos Eiropas vērtībās?
Sākotnēji varbūt bija kāda zināma vilšanās, bet
šobrīd manī nav vilšanās sajūtas, manas acis ir vaļā. Es redzu, kas ir kas. Es redzu, kas ir vērtība un kas nav vērtība. Un es redzu, ka tas, kas plosās šodien Rietumu civilizācija, tas viss ir pārejoši.
Tās nav vērtības, pie kurām turoties var noturēties. Tas viss pazudīs.
Piemēram, kas ir starp tām, par kurām jūs viskritiskāk attiecaties?
Dzīvesveids.
Pārlieku liels hēdonisms?
Nē, hēdonismā nav nekā slikta, bet ir tas, par ko mēs jau runājām.
Šī civilizācija nespēj novērtēt, ko viņi dara šajā laikā, šī civilizācija nespēj novērtēt, kāda tā ir un kādi ir tās darbības rezultāti. To viņa nespēj. Tādēļ viņa iet klupdama krizdama no viena grāvja otrā.
Viena no Gunāra Pieša filmas “Pūt, vējiņi” spēcīgajām pusēm ir jūsu komponētā mūzika. Dziesmas “Pūt, vējiņi” tēmas simfoniskā interpretācija, jauda pavisam citā dimensijā. Vai jums ir savs izskaidrojums tam, kāpēc šī it kā dzērājpuiša dziesma, ja sekojam tekstam, ir kļuvusi tik populāra un ļaudis apvienojoša?
Es nezinu, ir lietas, ko nevar izskaidrot. Vai varat izskaidrot, kādēļ jums pēkšņi iepatīkas kāds cilvēks? Tās ir neizskaidrojamas lietas, un ar dziesmām arī ir tā. Piemēram, mēs zinām, ka ir bezgala daudzas skaistas latviešu tautas dziesmas. Kādēļ, teiksim, cilvēks ņem un var izdalīt no šiem tūkstošiem pēkšņi vienu vai divas? Es nezinu, kādēļ tas tā notiek.
Katra dziesma, ar saviem vārdiem un mūziku nes kaut kādu vārdos neizstāstāmu informāciju.
Visbiežāk, runājot par mūziku, tā ir kāda emocija, kas ir šifrēta mūzikā, intonācijā, kas to piesaista. Es nevaru izskaidrot, kādēļ tieši šī dziesma. Goda vārds nevaru izskaidrot, jo, piemēram, mana mīļākā latviešu tautas dziesma ir “Dziedāj’ tautu tīrumā”. Es nezinu, es nevaru izstāstīt, ja man būtu jāpiešķir pirmā vai otrā vieta vienai no šīm divām dziesmām, tad es jau pateicu, pirmo vietu dodu “Dziedāj’ tautu tīrumā”. Tas ir viss kopā, tur ir pārāk daudz…
Dziesma ir tāda buķete, kurai nav viena krāsa. Tur ir daudzas krāsas iekšā, tā ir vesels ziedu pušķis.
Vai jūs redzat kādu tikpat jaudīgu dziesmu šodienas komponistu veikumā? Varbūt starp jūsu dziesmām vai kāda cita komponista dziesmām, kas ir tik saliedējoša?
Es nezinu, vismaz priekš sevis, saliedējošāku mūziku par latviešu tautas dziesmām. Priekš manis latviešu tautas dziesmas, latviešu dainas ir vienmēr bijis elements, kas man ir licis sajust savu identitāti, savu piederību ciltij, piederību latviešu ciltij. Es nezinu nevienu citu mūziku, ko es varētu šīs jaudas ziņā pielīdzināt tautas mūzikai.
Jūs Liepājas teātrim uzrakstījāt mūziku izrādei “Princis un ubaga zēns”, principā aizsākdams šo tradīciju latviešu teātrī. Vai jūs šobrīd sekojat tam, kas notiek Liepājas teātrī?
Tā, ka man būtu tāds iekšējais uzdevums sekot tam, kas notiek Liepājas teātrī, tā es nevaru sacīt, bet katrā ziņā es cenšos apskatīties jaunās izrādes, cenšos aiziet.
Un esat apmierināts?
Kādreiz jā, kādreiz nē.
Vai jūs šobrīd rakstāt jaunu oriģinālmūziku? Kad mēs varam kaut ko no jums sagaidīt?
Es visu laiku nodarbojos ar kaut kādiem jauniem projektiem. Tikko kāds jauns projekts būs gatavs, jūs noteikti uzzināsiet.
