Liene Jakovļeva: Tas ir diezgan pārsteidzoši un negaidīti, ka vasaras viducī korī "Kamēr..." notiks lielas pārmaiņas. Vai koncerts šīs pārmaiņas tā pavisam skaidri mums arī parādīs un iezīmēs?
Aivis Greters: Tā burtiski uz skatuves tas tā nenotiks – ka es Jurģim nododu kamertoni vai ko tādu. Tas tā nav iecerēts. No mana kā mākslinieciskā vadītāja skatupunkta
bija ļoti svarīgi nodrošināt tik gludu pāreju, cik vien iespējams, turklāt ne vien mākslinieciski, bet arī psiholoģiski vieglu – jo kori veido cilvēki, kuri šim kolektīvam velta lielu daļu sava brīvā laika un māksliniecisko ambīciju, sastrādājoties ar mani un otro diriģentu, tāpat vokālajiem pedagogiem.
Tāpēc pats būtiskākais man šķita – ja nu reiz tā ir noticis, ka dodos uz ārzemēm, loģiskākais būtu, ka es iepazīstinu kori [ar jauno vadītāju], [man pašam] esot klāt, un radot konkrētu plānu. Arī lielajās organizācijās vadība nenomainās vienā mirklī – tas notiek pakāpeniski, un arī šis koncerts būs tas tilta brīdis, kurā šī pāreja tiešām notiks, jo pēc koncerta šo kolektīvu kā mākslinieciskais vadītājs es vairs nesatikšu.
Tātad tev, Aivi, šis koncerts kopā ar kori "Kamēr…" būs pēdējais, bet tev, Jurģi, pirmais?
Jurģis Cābulis: Vēl papildinot Aivi, jāteic, ka
šobrīd pats svarīgākais manā un kolektīva sadarbībā ir tieši mēģinājumu, iepazīšanās un savstarpējas izzināšanas process – un tas ir ļoti interesants! Kādā brīdī, īpaši sākuma stadijā, arī nedaudz mulsinošs.
(..) Un svarīgi, ka Aivis, kā viņš pats saka, šajā procesā ir klātesošs, jo stāsts, kāpēc tas viss sākās, ir senāks, un to droši vien stāstīs pats Aivis. Bet man šobrīd pats aizraujošākais ir tieši process.
Jurģi, vai Aivja piedāvājums pārņemt kori bija negaidīts pārsteigums vai tomēr plūstošs ceļš? Jūs abi tomēr esat draugi un domubiedri. Vai bija arī garākas sarunas un garākas pārdomas?
Jurģis Cābulis: Neteikšu, ka mulsinoši – drīzāk ļoti pagodinoši, jo es par to nekad nebiju aizdomājies. Ikdienā, kad esi savās lietās, procesos un mākslinieciskajās darbībās, tu jau nedomā, kā būtu, ja būtu.
Bet tīri personīgi tās lietas man kaut kā labi saslēdzās, jo jau kādu brīdi man iekšēji bija sajūta, ka kaut kas manā mākslinieciskajā darbībā būtu jāpamaina. Un tad Aivis ar kora vadību mani uzaicināja uz sarunu…
Tas bija ļoti pagodinoši, un joprojām tā jūtos. Tajā pašā laikā – kā arī korim teicu pirmajā sarunā – no manas puses primāri izjūtu ļoti lielu pietāti pret tradīciju un tām vērtībām, ko iepriekšējie trīs diriģenti – Māris Sirmais, Jānis Liepiņš un Aivis Greters – ir radījuši. Tāpēc savā ziņā tas ir ļoti liels izaicinājums. Lai arī Aivis ar savu komandu šo pāreju organizē ļoti veiksmīgi un gludi, tas tomēr ir pārejas process. Tad jau redzēsim, kā būs. Ir ļoti daudz labu ideju, ko ar kora otro diriģentu Patriku Stepi esam pārrunājuši. Tas arī bija viens no maniem uzstādījumiem – ka otrajam diriģentam jāpaliek tam pašam. Esam jau sākuši kalt nākotnes plānus un idejas. Tā ka es neteikšu, ka ir mulsinoši, es teikšu – ir ļoti pagodinoši. Joprojām.
Aivi, vēl pavisam nesen – Lieldienu laikā – tu stāvēji pie mūsu studijas mikrofona, mēs runājām par Riharda Dubras jaundarbu, tu stāstīji par dažādiem plāniem, kas tavā dzīvē ir aktuāli. Šie jaunumi tev pašam vēl bija noslēpums, vai arī tas plāns jau bija skaidrs?
Aivis Greters: Kaut kādā ziņā tas man kļuva skaidrs martā, kad saņēmu apstiprinājumu pēc izturētās atlases Zviedrijā, Gēteborgas operteātrī, kur nākamos divus gadus ieņemšu diriģenta asistenta pozīciju. Un es kaut kā sapratu, ka šis solis prasa nākamo – ka uz turieni pārceļos ar visu ģimeni. Kolīdz mana ģimene deva atbalstu šim solim, nākamais, par ko es visvairāk domāju pārejas kontekstā – par kora nākamo vadītāju. Tas bija, pat vēl pirms saņēmu atbildi – kad biju iekļuvis konkursa finālā. Tas ir tā pēkšņi un neparedzami. Bet arī man tas notika nevis ļoti pārdomāti, bet konkursa kārtībā, kad centos sekot kādiem izaicinājumiem tieši orķestra diriģēšanas laukā. Daudzām lietām nostājoties pareizajā vietā un laikā, kaut kā tas tā sakārtojās. Tāpēc, Liene, kad mēs tikāmies aprīļa beigās, koris vēl nebija to uzzinājis. Tas bija laiks, kurā mēs no Jurģa bijām saņēmuši pozitīvu atbildi, jo arī viņam mēs bijām devuši laiku pārdomāt, vai tas viņam būtu iespējams un vai tas ir kas tāds, ko viņš ļoti vēlētos.
Tas jau nav nekas slēpjams, ka tieši 1. maijā pēc Riharda Dubras jaundarba otrā atskaņojuma Valmierā koris no manis un kora vadības saņēma šo informāciju: nevis tikai par to, ka braucu projām, bet kaut kādā ziņā izklāstot to kā loģisku soli.
Vismaz man likās, ka viss notiek loģiski, jo visiem tas kaut kādā ziņā bija šoks. Un tas, kas laikam bija tas jaukākais – ka mums bija kopīgs mājupceļš autobusā, kurā varējām kā cilvēki viens ar otru parunāties, pēc tam arī vakaru pavadījām visi kopā. Arī tad, kad devos mājup, liela daļa kolektīva vēl palika pārrunāt un īstenībā vienkārši apspriest šos jaunumus. Šie gandrīz divi mēneši bijuši pilni ar iekšējām sarunām par to, ka kaut kādā ziņā tas ir normāls process.
Ar lielu prieku varu teikt, ka pēc tā vakara, kad fiziski uzaicinājām Jurģi uz mēģinājumu, kurā viņš iepazinās ar kori un savas pirmās 20 minūtes noturēja kora skaņu savās rokās, atnākot mājās, rakstīju mūsu vadības čatā, ka beidzot man ir miers!
Jo visu laiku arī man bija trauksme. Šis taču ir ļoti uztraucošs, atbildīgs moments – mana lielākā vēlme ir tāda, lai pēc tā, ko Māris ir radījis un ko mums ar Jāni izdevies turpināt, kolektīvam būtu laba nākotne. (..)
Tu, Aivi, atstāj "Kamēr...". Vai arī tev, Jurģi, šajā kontekstā ir paredzama kāda šķiršanās?
Jurģis Cābulis: Jā, pat veselas divas šķiršanās, un abas vienlīdz sāpīgas. Bet tajā pašā laikā – ar vienlīdz neprātīgi skaistām atmiņām. Ļoti drošās rokās atstāju abus savus mākslinieciskos kolektīvus. Carnikavas jaukto kori "Vēja balss" atstāju ļoti prasmīgās rokās – divpadsmit gadu darbu turpinās Matīss Circenis, kurš līdz šim bijis otrais diriģents. Nu viņš kļūs par māksliniecisko vadītāju.
Bet interesanti ir ar kori "Beverīna", ar kuru kopā ar Aivi strādājām Cēsīs – par kora māksliniecisko vadītāju kļūs kora "Kamēr..." otrais diriģents Patriks Kārlis Stepe!
Tā ka mums tā rokāde ir ļoti veiksmīgi izstrādāta. Kas attiecas tieši uz "Beverīnu", domāju, ka abi ar Aivi kādu laiku vēl roku uz tā pulsa turēsim, jo šis kolektīvs mūsu acīs ir ļoti īpašs kļuvis šo piecu gadu laikā.
Beidzot mēs varētu parunāt par koncertu "Viļņu jaunie atspulgi". Tā režisore ir Laura Groza. Cik drīkst un cik jūs vēlaties atklāt, ko mēs dzirdēsim un redzēsim?
Aivis Greters: Neticami, bet šī koncerta galveno struktūru savā galvā uzbūvēju gandrīz vai tūlīt pēc tam, kad pārņēmu kolektīvu. Jo šo koncertciklu savā prātā izsapņoju, saprotot, ka korim "Kamēr..." tuvojas 30 gadu jubileja, kurai bija ne tas koncertzālēm piepildītākais gads, un šis koncerts nedaudz izriet no svētku programmas. Pats būtiskākais -
korim "Kamēr..." vienmēr bijusi svarīga sadarbība ar komponistiem, kuri Latvijā ir vieni no pašiem talantīgākajiem tieši kora skaņas mākslā un man liekas, ka šis koncerts būs kā cildinājums un pagodinājums sadarbībai ar šiem lielajiem skaņražiem.
Tikai latviešu?
Aivis Greters: Jā, tikai latviešu. Tas būs otrās daļas moments, kuru mākslinieciski piepildīs Emīla Alpa un Lauras Grozas veidoti sižeti, kuros šie komponisti ieņem tādu kā viedā skolotāja, viedā tēva lomu sadarbībā ar mūsu dziedātājiem. Koncerta izskaņas kontekstā tā būs pagodinoša, cildinoša un arī asprātīga ideja.
Kā jūs abi mainīsieties pie diriģenta pults?
Aivis Greters: Kopējais plāns ir tāds, ka mijamies mēs visi trīs. Tas bija jau pēc marta, kad, sākot domāt par šo koncertu, sapratu, ka tas stāsts vairs nav tāds, kas man jāizstāsta par sevi un pagātni, bet kas mums jāizstāsta par nākotni. Otrajā daļā diriģēs Jurģis, Patriks un es, bet īpaši pirmā daļa izcelsies ar sava veida simbolismu: tematiskais grauds un skatuviskais tēls, ko mēs veidosim, būs burtisks "Kamēr..." tradīciju atspoguļojums manās rokās, Patrika rokās un arī Jurģa rokās.
Jurģis Cābulis: Gribētu papildināt Aivi – man bija tā brīnumainā sajūta ielēkt procesā brīdī, kad koncepts jau bija tapis un šī koncerta ideja jau absolūti gatava. Un tagad, redzot sadarbību ar Lauru Grozu, kas nāk pie kora uz katru mēģinājumu, turklāt korim pirmajā daļā būs ļoti interesanta kustību horeogrāfija – manuprāt, filosofiski tas būs ārkārtīgi spēcīgs vēstījums! Man vienmēr ir ļoti interesanti piedalīties aizraujošās programmās, un šeit tiešām tā ir – šī ir tā programma, kur padomāts par katru milimetru, par katru kustību, par katru vēzienu, par katru skaņu un par to, kāpēc ir katrs skaņdarbs un kāpēc skaņdarbu virkne ir tieši tāda. Manuprāt, klausītājiem būs ļoti interesanti. (..) Nevaru iedomāties, kā izskatīsies skatuve un kā tas izskatīsies, bet nu man liekas, ka šim vajadzētu būt vienam ļoti aizraujošam projektam!
Visā garajā [koncerta] aprakstā atrodu tikai un vienīgi Ērika Ešenvalda vārdu. Varbūt mēs drīkstam vēl kādu komponistu minēt?
Aivis Greters: Koncertā skanēs divi Ērika darbi. Pirmā daļa būs tikai angļu valodā. Tas izkristalizējās un šķita svarīgi - lai vēstījumu skaidrāk nodotu. Tomēr viens Ērika skaņdarbs ir piepildīts ne vien ar angļu tekstu, bet arī ar latviešu tautasdziesmu, kura kalpos kā tilts uz nākamo daļu. Bet vēl bez Ērika mēs dzirdēsim Selgu Menci, Rihardu Dubru, Eviju Skuķi, Raimondu Paulu, Arturu Maskatu, Juri Vaivodu, Georgu Pelēci. Man šķiet, ka pirmās daļas komponisti ir vairāk tādi, kas pasaulē iezīmīgi ar savu konkrētu rokrakstu ne tikai kormūzikā, bet arī orķestra mūzikā.
Man arī šķiet simboliski un svarīgi piedomāt par to, kas ir tas, caur ko korim un Jurģim ir savā starpā jāiepazīstas, un man šķiet, ka tagad, redzot procesu, liekas, ka viņi jau tiešām ir "saķemmējušies" un labi saprotas savā starpā, par ko man ir vislielākais gandarījums, jo tas rada iekšēju mieru un lielas gaidas pēc šī notikuma.
Vai arī tev, Jurģi, šķiet, ka ar kori esat jau drusciņ satikušies?
Jurģis Cābulis: Mēs esam satikušies, jā, bet man liekas, ka Aivis jau saka nedaudz par daudz…
Nevaru teikt, ka mēs tagad esam jau gluži "saķemmējušies" un pilnīgi saslēgušies, bet sajūta man ir ļoti laba. Un vispār – tas darbs ar jauniešiem, kas man pēdējā laikā tik daudz noris ikdienas darba procesā, mani aizrauj.
Atrodoties pie kora "Kamēr..." 1. ģimnāzijā – tas ir tikai vēl viens apliecinājums, ka jauniešiem pieder pasaule, viņiem viss ir atvērts un viņiem ir visas iespējas. Esot kopā ar kori arvien vairāk, katrā mēģinājumā, jau tālejošā sajūtā redzu, cik daudz šis kolektīvs ir spējīgs un uz ko tas ir spējīgs. Un es domāju, ka šis koncerts būs tāds ļoti labs šībrīža zieds un skaistums, ko parādīt. Bet es jau, protams, domāju ilgtermiņā – ka šie ir cilvēki, kuriem ir ļoti, ļoti daudz skaistu iespēju kora mūzikā.
Aivi, vai arī Parīze ir tavā ģeogrāfijā iekļauta? Mēs varam lasīt, ka arī Parīzes simfoniskais orķestris ir tavs pieturas punkts.
Aivis Greters: Jā, "Orchestre de Paris" ar Klausu Mekeli... Arī šis bija unikāls mirklis, kad uzreiz pēc Gēteborgas braucu uz turieni, lai piedalītos atlasē, un pat nebiju sapņojis par to, ka šīs abas vietas ļoti vēlas, lai es ar viņiem būtu kopā un strādātu. Tā kā arī tas būs kaut kas tāds, ko mēs apvienosim ar ģimeni, un lielākoties mēs atradīsimies Gēteborgā, bet Parīze būs sešas vai astoņas nedēļas sezonā.
