Īsā sarunā Jānis Joņevs atklāj, ko klausītāji var gaidīt, kā arī stāsta savu pieredzi ar simfonisko mūziku un jauniešiem.
Anete Ašmane: Ko tad mēs varam sagaidīt šīs sezonas “Simfoniskā hita” koncertos?
Jānis Joņevs: Katrā koncertā būs pārstāvēti divi komponisti, divi skaņdarbi, izņemot koncertu pavasarī, kur būs viens pats Bēthovens – vientuļš, kā jau viņam lemts. Katru reizi Goran Gora pastāstīs kaut ko par komponistiem tādā veidā, lai tas būtu interesanti gan cilvēkam, kurš par to nezina gandrīz neko, gan cilvēkam, kurš kaut ko mazliet jau zina. Tā būs tikai viena daļa, jo mākslinieki būs sagatavojuši arī animācijas filmu, kas stāstīs par komponistiem un skaņdarbiem. Un tad, pēc runām un animācijām, skanēs mūzika.
Kāda jums pašam ir saistība ar klasisko, simfonisko mūziku?
Ir simpātijas, bet ne dziļāka sapratne, teiksim tā. Es ļoti labprāt klausos šādu mūziku, tā rada visādas emocijas, bet sistemātisku zināšanu par to man nav. Tāpēc man palīgā nāk Orests Silabriedis.
Varbūt pats esat kādreiz nodarbojies ar mūziku – mācījies mūzikas skolā, dziedājis korī?
Nē, nē, es esmu tas retais latvietis, kurš nekad nav dziedājis korī, man nav tādu muzikālu dotību. 1990. gados esmu mēģinājis spēlēt ģitāru, bet tas arī viss.
Sanāk, ka, darbojoties šajā koncertciklā, jums ir līdzīga pieredze kā šo koncertu apmeklētājiem?
Kā apmeklētājs es jau iepriekš esmu gājis uz koncertiem. Šī man vairāk ir iespēja nonākt daļēji uz skatuves, aizskatuvē. Šodien pat biju aizskatuvē ar orķestri, un šī noteikti ir mana vienīgā iespēja tur nokļūt.
Bieži vien dzirdami viedokļi, ka klasiskā mūzika nav vienkārši uztverama, tā nav saprotama ikvienam. Vai varat tam piekrist?
Tā mūzika, ko atskaņo simfoniskais orķestris, mēdz būt ļoti dažāda. Tas ir kā milzīgs trauks – protams, pavisam noteikti tur ir arī ļoti sarežģīti, komplicēti, ne uzreiz izprotami skaņdarbi, bet var atrast arī ko vienkāršāku, ko emocionāli uzrunājošu savai saprašanai.
Ko nozīmē līdz galam izprast simfonisko mūziku – es pat nezinātu, kā to noformulēt. Bet tikt līdz tādai personīgai saprašanai – tas ir izdarāms un nav nemaz tik ļoti grūti.
Šis koncertcikls ir primāri domāts jauniešu auditorijai. Ja jūs esat piesaistīts pie tekstu radīšanas, vai tas nozīmē, ka zināt, kā ar jauniešiem runāt par simfonisko mūziku viņiem saprotamā, uztveramā valodā?
Nu, redzēsim. Nezinu, vai esmu saucams par jaunatnes lietu speciālistu. Mēs ar Orestu bijām iepriekš pazīstami, bijām tikušies, runājuši, un viņš man piedāvāja iesaistīties. Nezinu, vai tāpēc, ka man ir īpašas attiecības ar jaunatni, vai tāpēc, ka viņam patīk mans rakstības stils un pieeja.
Vai jauniešu auditorija un simfoniskā mūzika ir savienojamas lietas? Paši jaunieši atzīst, ka nereti viņus atbaida koncertzāles nopietnā atmosfēra, tradīcijas, etiķete.
Domāju, ka tā etiķete vairs nav tik ļoti strikta. Nezinu, kad es biju jaunāks, protams, ka lielākoties jau mēs nerāvāmies uz simfoniskās mūzikas koncertiem, meklējām un klausījāmies citu mūziku. Intuitīvi man šķiet, ka šodienas jaunieši ir atvērtāki dažādām pieredzēm. Simfoniskā mūzika ir interesanta, un es domāju, ka jaunieši meklē un kādreiz noteikti nonāks pie šāda veida mūzikas.
Varbūt ar šo koncertciklu mēs paātrināsim meklējumu procesu.
Kā jūs pats nonācāt pie simfoniskās mūzikas?
Tas bija šausmīgi sen, droši vien kāda radio pieredze vai baznīcā dzirdēta mūzika bija pirmais iespaids. Nevaru pateikt, kurš bija pirmais simfoniskais skaņdarbs, kas raisīja manu interesi. Apzināta meklēšana noteikti sākās ar Bēthovenu, kas, pieļauju, ir viena no populārākajām atbildēm. Un tas noteikti manā dzīvē bija senāk par metālu.
Kā mūzika sadzīvo ar jūsu literāro darbību – vai rakstot klausāties mūziku?
Tā mēdz būt, bet es to neieteiktu. (smejas) Protams, katram savs, bet tas tomēr ir traucējoši. Mūziku uzlieku divos gadījumos – kad nepieciešams atsaukt prātā emocijas, kas saistās ar kaut ko konkrētu, un kad kļūst sevis žēl un gribas sevi izklaidēt. Bet labāk strādāt klusumā.
