Vaicāts, vai šāda svinēšana iedvesmo un spārno, vai mazliet arī iztukšo un nogurdina, komponists saka tā: "Gan, gan. Spārno tas, ka šie koncerti paies un tad varēs turpināt dzīvi, bet, protams, zināms retrospektīvs atskats droši vien kādā brīdī ir vajadzīgs. Pats personīgi pēc tā nealkstu. Bet kolēģu un producentu aicināts pakļāvos spiedienam. Bet nu – esmu jau aizrāvies un ir tīri labi."
Jautāts, kādi īsti bija jubilejas koncerti, mākslinieks atbild: "Tā bija tīra retrospekcija – nekā jauna. Sākot no pirmajiem "Zodiaka" instrumentālajiem darbiem un beidzot ar pēdējo skaņdarbu no Ziemassvētku programmas ar Poruka vārdiem. Galvenais akcents tika likts uz lielajiem teātra darbiem, kas veido ciklus – lai parādītos galvenie tēli un viņu galvenās līnijas."
Vērienīgajā jubilejas koncertprogrammā tikuši iekļauti arī fragmenti no "Putnu operas", kurai mūsu Baltajā namā ir fantastiski ilgs mūžs.
"Apzināti izvēlējos nesekot kaut kādām modes tendencēm, nerakstīt tā saucamo laikmetīgo vai mūsdienu mūziku. Bērnam tā ir pirmā tikšanās ar operas māju – nu, nesabojāsim viņam šo brīdi!"
Komponists vienmēr raksta labāko, ko spēj – bet nav iespējams paredzēt, kāds būs konkrētā skaņdarba liktenis: "Tā tas ir. Kaut kas notiek īstajā brīdī, īstajā laikā. Savulaik mums pašiem likās, ka ārkārtīgi veiksmīgs darbs ir "Hotel Kristina" Nacionālajā teātrī ar Intaru Busuli, bet nebija īstais brīdis – tur bija telefona balsošana beigās par Akmentiņu vai par Edgaru, un cilvēki bija pārsteigti."
13. aprīļa koncertā Dzintaru koncertzālē godā celta teātra un kino mūzika. Koncertu vadīs Ojārs Rubenis. "Tas ir labs cikls, kurā var pārrunāt daudzas interesantas lietas - ir svarīgi, ka labs vadītājs, tas pavisam labi,” spriež Lūsēns, kurš savas jubilejas koncertos aicinājis piedalīties savus domu biedrus. "Zinu, uz kuru var paļauties, lai uz skatuves veidojas pozitīva gaisotne," saka Lūsēns.
18. aprīlī ar Jāni Lūsēnu tiksimies cikla "Come Prima" ietvaros VEF Kultūras pilī. Tā būs intīma muzikāla saruna, un šis formāts Lūsēnam beidzamajā laikā ir īpaši tuvs. "Ir būts visās lielajās zālēs, teātros, Dziesmu svētkos, ar "Zodiaku" apdullinošos roka formātos Maskavas arēnās, un tagad kaut kā šķiet, ka īstā lieta tomēr ir... Neteikšu, ka gluži istabas muzicēšana, bet apmēram tā. Lai cilvēks mūzikas instrumenta vibrāciju un skaņas rašanās brīdi dzird klātbūtnē, nevis caur akustiku vai attālākām caurcaurēm skaņu pastiprināšanas iekārtām."
Vēl sirsnīgs projekts gaidāms šovasar Mažmežotnē: “Tas radās negaidīti, runājoties ar Mazmežotnes muižas saimnieci Ivetu Burkāni, kura izbūvējusi divas brīnišķīgas telpas – divus vecus šķūņus, kas ir ideāli piemēroti kamermūzikai. Līdz ar to, ka aizraujos ar solo spēlēšanu, kas ir asinsspiedienu nodzenošs veids, radās doma, ka varētu šo to darīt arī tur. Iveta vēl nopirkusi speciālus krēslus, kur cilvēki varēs atlaisties tādā pusguļus stāvoklī. Esam jau šo šķūnīti iekārtojuši..."
Visbeidzot, Jānis Lūsēns ir instrumentu kolekcionārs: "Mana kaislība ir skaņa – man svarīgi, lai instruments ir dzīvotspējīgs un pielietojamas. Dažreiz notiek visādi brīnumi. Brīnums bija viena cītaru kokle, ko nopirku galīgi salauztu, aiznesu pie meistara Jāņa Rozenberga un tagad man ir brīnišķīgs instruments ar ļoti labu skanējumu, ielikām arī papildus elektroniku. Iemaņas jau attīstās. Galu galā, muzikālo karjeru esmu sācis kā sitaminstrumentālists."
Un vēl mazai intrigai. Sadarbībā ar Māru Zālīti top vērienīgs darbs – pirmizrāde gaidāma 23. novembrī Jelgavā. Tas viss saistībā ar Jelgavu un Bermontiādi. Plašāk Jānis Lūsēns gan pašlaik nevēlas stāstīt, lai izdodas, kā plānots.
