Mūzikla „Oņegins” radošā komanda ir tā pati, kuru pazīstam jau no mūzikla „Pūt, vējiņi!” – režisors Dž. Dž. Džilindžers, libretiste Evita Mamaja, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Krasovska un dzejnieks Jānis Elsbergs
Ingvilda Strautmane: Šoreiz jums laikam bija vēl grūtāks uzdevums?
Jānis Elsbergs: Grūtāks, protams, jo Rainis, pirmkārt, rakstīja latviski un, otrkārt, „Pūt, vējiņi!” ir luga. Attiecīgi vairākas problēmas ar to atrisinājās. No Raiņa teksta varēja ne vienā vien vietā tiešām paņemt vai nu burtiski, vai arī, ļoti vieglas izmaiņas ieviešot, viņu izmantot. Ar Puškinu bija daudz lielāka noņemšanās, jo „Oņegina” sižetu var izstāstīt vienā minūtē. Ja ir jāuztaisa divu stundu izrāde, tad drusku jāpacenšas.
Ingvilda Strautmane: Bet mūziklā „Pūt, vējiņi!” jūs Raini uz skatuves nevedāt. Tāda doma nebija?
Jānis Elsbergs: Nē. Viņš, lai arī no Latgales laukiem, bija tāds pilsētnieks un tur īsti neiederējās.
Ingvilda Strautmane: Intar, jums tās bija ne tikai aktiermākslas, bet arī Puškina studijas mazliet?
Intars Busulis: Tieši tā. Pilnīgi precīzi, bet aktiermākslas studijas man ir bijušas arī pirms tam Nacionālajā teātrī
Ingvilda Strautmane: Bet ne tādā apmērā.
Intars Busulis: Ne tādā apmērā, tur – cik ātri sākās, tik ātri beidzās tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ. Šeit es to atceros spilgtāk un, jā, man šķiet, esmu ieguvis kaut ko vairāk, gatavojoties šim te mūziklam.
Ingvilda Strautmane: Vai jums ir tāda sajūta, ka Puškins mūziklā iederas organiski?
Intars Busulis: Jā.
Ingvilda Strautmane: Vai ideja par Puškina nākšanu uz skatuves nāca no Evitas Mamajas vai no jums, vai režisora?
Jānis Elsbergs: Man jau pēc pirmizrādes Māra Zālīte prasīja, kam bija tā ideja. Es neatceros tiešām. Es īsti neatceros, jo mēs četratā sēžam un runājam. Kam? Vai Džilim (režisors Dž. Dž. Džilindžers)? Vai varbūt pat man? Tiešām neatceros, bet tā ir pilnīgi organiska lieta, jo sižets ir par divām māsām. Pēc tam, kad Puškins bija šo sižetu radījis, tad arī viņa paša dzīvē bija šī situācija, kad viņš bija apprecējis vienu māsu un kolēģis Dantess bija apprecējis otru māsu, bet tas viņam netraucēja uzmākties Puškina sievai. Tas viss beidzās tā kā beidzās.
Ingvilda Strautmane: Jūs pirms tam par „Pūt, vējiņi!” teicāt, ka no Raiņa varēja daudz paņemt. No kā jūs šeit varējāt paņemt? Vai no Puškina, kas atdzejots latviski, no citiem, varbūt ne tik populāriem darbiem, no krievu častuškām, no tautas, no pareizticības?
Jānis Elsbergs: Puškina latviešu tulkojumus es neizmantoju nemaz, jo centos lasīt oriģinālā. Man tie latviešu atdzejojumi neliekas tik veiksmīgi un fantastiski labi, lai es izmantotu kolēģu darbu. Es labāk pats. Un arī mūzika neļauj izmantot to „Oņegina” tekstu tieši tā kā ir – „Oņegins” sarakstīts vienā pantmērā un Kārlim Lācim mūziklā neviens no gabaliem tādā pantmērā nav, tāpēc viss jāmaina jebkurā gadījumā.
Ingvilda Strautmane: Domāju, ka jums bija diezgan sarežģīti darba apstākļi. No vienas puses, ir jāgaida iedvesma, no otras puses, jums ir termiņi, disciplinēts komponists, ir režisors, kuram savi noteikumi, aktieri, kuriem savi un tā tālāk. Un pēc visiem noteikumiem jums ir jāuzraksta dzeja.
Jānis Elsbergs: Nu, jā... (nopūta) Protams, ir. Un ir jāuzraksta stāsts. Ir epizodes, kā Tatjanas vēstule vai otrā cēlienā – Oņegina vēstule, kuras ir tik klasiskas, ka tur tiešām varēja paņemt Puškina tekstu un iespējas robežās to izmantot, mainot ritmu un tulkojot, bet tur, kur mēs veidojām stāstu pa savam, ienāca gan krievu folklora, gan citi Puškina darbi, ko mēs sapņos izmantojām. Kur ir balles ainas un saviesīgā dzīve, es mēģināju tajā iejusties un arī drusciņ pastudēju, tur nāca iekšā Klasicisms, 18. gadsimta krievi, tur ir viens Lomonosova dzejolis burtiski pārstāstīts. Tas tiek solīdi pieteikts. Balles ainās es arī no Sumarokovas un tādas Jevdokijas Rastopčinas esmu drusku paņēmis. Bija tāda 18. gadsimta krievu dzejniece.
Ingvilda Strautmane: Intar, jums turpat kaimiņos – Jaunajā Rīgas teātrī „Oņegins. Komentāri”. Arī ir Puškins uz skatuves, un Viļa Daudziņa versijā tas ir gandrīz tuvu mērkaķim. Kāds ir jūsu Puškins?
Intars Busulis: Viņš ir ļoti cilvēcisks. Ļoti. (visi smejas)
Jānis Elsbergs: Nemaz nav mērkaķis.
Intars Busulis: Nemaz nav mērkaķis. Viņam tiešām nepatīk rāpties pa kokiem. Es tiešām neesmu redzējis Jaunajā Rīgas teātrī uzvesto izrādi. Esmu dzirdējis ļoti daudz atsauksmes – gan labas, gan sliktas. Vispār – jāiet jāapskatās. Jāni, aiziesim kaut kad? Vai tomēr labāk nevajag?
Jānis Elsbergs: Es vienreiz biju, bet man tā nošokēja tas Puškins mērkaķis, ka man aizgāja klapes ciet un es nespēju to izrādi īsti pat uztvert.
Intars Busulis: Jā, bet te viņš mīl gan apkārtējos, gan dzīvi sirsnīgi. Ir attiecībās ar cilvēkiem un tā tālāk. Labās attiecībās un mēģina tās arī uzturēt. Kārtīgs cilvēks, kuram patīk arī par sevi padomāt.
Ingvilda Strautmane: Kas jums bija tas sarežģītākais? Kas atšķir teātra skatuvi no estrādes, no koncertu skatuves?
Intars Busulis: Baigā atšķirība nav, jo es šo darbu uztveru kā... nu, tas ir mūzikls, es to uztveru kā tādus nevis skaņdarbiņus, bet kaut ko tamlīdzīgu, no kuriem veidojas stāsts. Katru stāstu, kurā es piedalos, es mēģinu atsevišķi izdzīvot. Vai man izdodas vai neizdodas, to es nezinu, bet tā – baigās atšķirības nav. Man ir tērps, man ir visādi papildelementi, kuri man palīdz iejusties Puškina tēlā, ir scenogrāfija, ir telpa, ir vieta – tā visa parasti nav ikdienā uzstājoties. Tas man palīdz iejusties attiecīgajā laikā, vietā un telpā. Jācer, ka man tas izdodas.
Ingvilda Strautmane: Kāda bija jūsu koleģiālā sadarbība ar aktieriem? Vai jūs viens otram mācījāt savas cunftes lietas?
Intars Busulis: Ar aktieriem ir brīnišķīgi. Ar Robežnieku, ar māsām Larinām, kā mēs tagad viņas jau esam iesaukuši. Vairāk nav ne Ieva, ne Ilze. Ir māsas Larinas. Un ar Skrastiņu, protams. Brīnišķīgs ansamblis. Un pārējie aktieri. Varētu visus saukt (..). Tas ir brīnišķīgs ansamblis, un ir ļoti dīvaini, ka esmu uz vienas skatuves ar kino dīvām, tā teikt. Tas ir ļoti dīvaini. Es to joprojām nevaru sagremot.
Pilnu interviju klausieties audio ierakstā!
