Pārmijas

Diriģents Kaspars Putniņš: Mūzikas krāsa atklājas kontekstā

Pārmijas

"Kremerata Baltica" svin 25! Saruna ar mūziķiem Madaru Pētersoni un Kristapu Pētersonu

Jāatrod savs ceļš. Diriģents Dinišs Souza stāsta par sadarbību ar "Sinfonietta Rīga"

Jāatrod savs ceļš. Portugāļu diriģents Dinišs Souza stāsta par sadarbību ar «Sinfonietta Riga»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 9 mēnešiem.

"Tikko bija mūsu otrais mēģinājums, orķestris ir fantastisks, man tiešām prieks sadarboties! Kad mani šurp aicināja, apjautājos par šo orķestri draugiem, kuri bija te spēlējuši, un visi izteicās ļoti atzinīgi," par sadarbību ar Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" intervijā LR3 "Klasika" teic portugāļu diriģents Dinišs Souza.

18. februārī pulksten 19.00 Lielajā ģildē un "Klasikas" tiešraidē ar "Sinfonietta Rīga" koncertu Souzas vadībā tiks atklāts "Latvijas Koncertu" rīkotais festivāls "Vīnes klasika". Koncertā skanēs Volfganga Amadeja Mocarta Trīsdesmit devītā simfonija, Jaunās Vīnes skolas pārstāvja Albana Berga 2., 3. un 4. daļa no "Liriskās svītas", kā arī Roberta Šūmaņa Čellkoncerts, kurā soliste būs izcilā krievu čelliste, britu nacionālās raidorganizācijas BBC 3 programmas "BBC New Generation Artist" māksliniece Anastasija Kobekina.

Ieva Zeidmane: Ko jūs darāt, kad nonākat pie orķestra, ar kuru iepriekš neesat sadarbojies?

Dinišs Souza: Labs jautājums! Vienkārši spēlē mūziku un skaties, kas notiks. Tev, protams, ir skaidrs, kādu rezultātu vēlies sasniegt, bet tu nezini, kā orķestris reaģēs. Parasti cenšos vispirms kaut ko vienkārši atskaņot, tā nu šoreiz spēlējām Mocarta simfoniju, orķestrim radās priekšstats par mani, man par orķestri un tad jau varējām sākt strādāt. Es apjautu, kādas ir orķestra spējas, un pie kā, savukārt vairāk jāpiestrādā. Svarīgi ir ne tikai saprast, kādi ir trūkumi, bet arī labās kvalitātes, un tās tad arī vairāk izcelt.

Tātad Mocarta mūzika labi der, lai iepazītos?

Jā, ļoti labi. Sarežģītība slēpjas tajā, ka šī mūzika ir ļoti atklāta, skaidra, visam jābūt perfekti.

Mocarts ir it kā tik vienkāršs, ka katrs mazākais sīkums, ko izdari sliktāk, uzreiz redzams kā caur palielināmo stiklu un duras ausīs.

Mūzika ir ārkārtīgi smalka, skaista, un ļoti laba, lai iepazītu orķestri, jo tā ir tik pozitīva un šī – Trīsdesmit devītā simfonija – ir priekpilna no sākuma līdz pat beigām.

Šī ir viena no trim pēdējām – izcilajām Mocarta simfonijām. Varbūt ne tik bieži spēlēta kā Četrdesmitā un Četrdesmit pirmā, bet tomēr populāra. Vai labprāt atskaņojat šādus pazīstamus darbus?

Trīsdesmit devīto simfoniju diriģēju pirmo reizi. Manuprāt, arī Trīsdesmit astotā pieder pie šīs pēdējo izcilo simfoniju grupas. Bet Trīsdesmit devīto mazliet aizēno iepriekšējā ("Prāgas" simfonija) un Četrdesmitā, kas ir ārkārtīgi populāra – katrs to ir dzirdējis, nu, kaut vai kā mobilā telefona signālu... Šo simfoniju es pavisam nesen atskaņoju. Tam, ka šie lieliskie darbi, kurus tik bieži esam dzirdējuši, ir tik populāri, ir savs iemesls. Tiem ir tik daudz, ko piedāvāt! Pat ja esi tos klausījies miljoniem reižu, tik un tā vienmēr saklausīsi kaut ko jaunu, atradīsi kaut ko pārsteidzošu, sadzirdēsi kaut ko svaigu. Un tā ir ar šīm visām pēdējām Mocarta simfonijām. Jā, man patīk šādus darbus atskaņot, jo tie ir fantastiski un to popularitātei ir iemesls.

Esmu vēl jauns diriģents, tāpēc gandrīz katrs darbs manā repertuārā ir jaunums.

Varbūt, kad būšu astoņdesmitgadīgs, gribēšu atskaņot ko citu, bet pagaidām ik reizi atklāju šajā mūzikā ko jaunu, jo īpaši, ja diriģēju pirmo reizi, kā tas ir ar šo simfoniju.  

Līdzās Mocarta Trīsdesmit devītajai simfonijai būs Roberta Šūmaņa Čellkoncerts, rakstīts 1850. gadā. Šūmanis arī pats bērnībā esot spēlējis čellu.

Koncerta tapšanas gados gan diezin vai spēlēja. Šis ir tāds neizprotams skaņdarbs, prieks, ka to atskaņoju tieši tagad. Šo skaņdarbu man vispirms vajadzēja saprast pašam. Nebiju to klausījies daudzus gadus.

Dzīvē mēdz būt darbi, kas jāizdara tev vienam pašam, jāatrod savs ceļš.

Un tā man bija ar šo koncertu, ko tagad atskaņošu pirmoreiz. Kad sāku to mācīties, sēdēju pie klavierēm, spēlēju un mēģināju izprast, kā komponists, kurš arī pats bija pianists, šo visu iecerējis. Jo skaņdarbs ir neparasts, tas ved daudzos, dažādos virzienos. Čellam ne vienmēr uzrakstīts parocīgi, tāpēc šaubos, vai Šūmanis jaunībā šī instrumenta spēli apguvis labi. Bet šoreiz tā nebūs problēma, jo soliste būs brīnišķīgā čelliste Anastasija Kobekina, kura ar visu tiek galā meistarīgi. 

Bija interesanti lasīt, ka sākotnēji Šūmanis pirmajai daļai norādījis ļoti ātru tempu, bet čellists, kas to pirmoreiz atskaņojis, teicis, ka tāds temps nav iespējams, to vienkārši nevar nospēlēt,

pēc metronoma – ceturtdaļa drīkst būt maksimums 80. Galu galā Šūmanis palicis pie 110 vai 120, kas ir daudz lēnāk nekā sākotnēji domāts. Ja tajā iedziļinies un izmēģini dažādus variantus, saproti, ka, mainot tempu, mūzika kļūst pavisam citāda, tāpēc mēs šo to pamēģināsim. Vienmēr ir interesanti noskaidrot, kas komponistam sākotnēji bijis padomā, pat ja viņš to vēlāk ir mainījis, un mainījis pamatota iemesla dēļ. Šajā mūzikā ir jārok dziļi, tiešām jāmēģina izprast, kāds ir tās vēstījums, jo ne viss šeit ir tik acīmredzams, kā, piemēram, Mocarta mūzikā. Šeit jāmeklē dziļāk un jāatrod personīga pieeja šai mūzikai. Ceru, ka ar Šūmaņa koncertu mums tas izdosies.

Un ko varat sacīt par Albanu Bergu?

Skatoties partitūrā,

Bergs, protams, ir vissarežģītākais. Tur ir tik daudz nošu, turklāt visu laiku! Pirmoreiz, kad atšķīru notis, saķēru galvu un domāju: ārprāts!

Tik daudz instrukciju – stakato, akcenti, galvenā balss, piebalsis, krešendo, diminuendo, mecopiano, mecoforte – īsts informācijas zirnekļu tīkls. Vispirms vajadzēja izburties tam visam cauri. Bet patiesībā aiz sarežģītības slēpjas ļoti skaista mūzika – kompleksa, bet ar dedzīgu dvēseli, ko var saskatīt tad, ja nospēlē labi. Par laimi, mums ir pietiekami daudz laika, lai ar šo mūziku sadraudzētos un justos ērti. Mūzika ir ekspresīva un ļoti skaista, tikai ārkārtīgi sarežģīta. Bet šis orķestris ir tik labs! Šodien strādājām pie grūtās otrās daļas, veicās labi, visu sakārtojām un nonācām pie skaistajām tekstūrām, kas atklājas šajā mūzikā.

Dinišs Souza un Ieva Zeidmane
Dinišs Souza un Ieva Zeidmane

Esat bijis maestro Džona Eliota Gārdinera asistents: kāda jums bijusi šī sadarbība?

Brīnišķīga! Tā turpinās jau vairākus gadus. Kopš 2016. gada, kad sāku savu pirmo projektu kā viņa asistents, piedalos gandrīz visos viņa projektos ar Monteverdi kori, Angļu baroka solistiem un Revolucionāro – romantisko orķestri. Tā man ir bijusi – un joprojām ir – brīnišķīga iespēja mācīties, apgūt daudzus skaņdarbus, kopā ar šiem mūziķiem doties turnejās, tuvplānā redzēt, kā Gārdiners strādā ar kori un orķestri, arī pašam diriģēt un pārņemt no viņa koncertus. Uzklausīt viņa un mūziķu atsauksmes. Vienmēr esmu Gārdineru ļoti cienījis, klausījies viņa ierakstus. Tā ir neticama veiksme, ka esmu varējis viņu iepazīt, mācīties no viņa un koncertēt. Mūsu sadarbība joprojām turpinās, esam labi draugi. Arī tagad, kad esmu kļuvis par orķestra "Royal Northern Sinfonia" galveno diriģentu, Gārdiners ir skatījies manus tiešsaistes koncertus un sniedzis man atsauksmes. Ir tiešām lieliski, ka man ir šāds mentors, viņš man ir ļoti palīdzējis augt un attīstīties kā diriģentam. 

Ko esat no Gārdinera iemācījies?

Esmu vērojis, cik pārliecināts viņš ir par savām idejām, par to, kādu mūzikas skanējumu vēlas. Ir tik svarīgi, lai brīdī, kad ej pie orķestra, esi simtprocentīgi pārliecināts par to, ko gribi panākt. Protams, tev būs smagi jāstrādā, bet,

lai sasniegtu rezultātu, tev jāzina, ko tieši tu gribi. Tu nedrīksti mētāties pa straumi: varbūt labāk tā, varbūt šitā?

Gārdiners vienmēr ir skaidri definējis, ko vēlas, tad arī orķestrantiem ir skaidrs, ko no viņiem prasa. Kad sāku diriģēt, man šīs noteiktības nebija. Spēcīgu ideju man netrūka, bet es bieži stājos orķestra priekšā un teicu: pamēģināsim tā, vai varbūt labāk tā? Diriģents tā nedrīkst. Diriģentam ir nepieciešama pārliecība – tikai tad varēsi gūt atdevi no mūziķiem un radīt interpretāciju, kas uzrunās klausītājus. No Gārdinera esmu mācījies arī attieksmi pret mūziku. Viņš ne vien daudz lasa par pašu mūziku, bet arī par sociālo un vēsturisko kontekstu, par komponistiem, par vēsturiskām interpretācijām. Kā spēlēt Bēthovenu uz vēsturiskajiem instrumentiem un saprast to atšķirību no modernajiem instrumentiem. Šādu pieredzi es nebūtu varējis iegūt nekur citur. Ja saproti kopsakarības, prātā viss kļūst skaidrāks. Piemēram, kā ar šo Albana Berga darbu – tas nav tikai skaņdarbs, tas ir tapis konkrētā laikā un vietā. Mūzika atspoguļo laiku un vietu. Ir tik daudz jāmācās, lai saprastu kontekstu, kas saistīts ar konkrēto skaņdarbu. Jo īpaši, ja mūzika ir sarežģīta un kaut ko ļoti tieši atspoguļo.

Vai, veidojot programmas, jūs ievērojat kādus principus?

Ja orķestris spēlē mūslaiku instrumentus, man patīk likt līdzās dažādu laiku skaņdarbus. Ja tas ir vēsturisko instrumentu orķestris, tad ir mazliet sarežģītāk, jo laikmetīgās mūzikas atskaņošanai instrumentus vajadzētu mainīt. Parasti mana pieeja ir visai intuitīva. Es daudz lasu par skaņdarbiem un cenšos saprast, kas labāk sader kopā.  Ja programmai ir kāds centrālais darbs, mēģinu saprast, kā labāk pie tā nonākt, cenšos programmu uzlūkot kā vienotu veselumu. Lai klausītājs sajustu attīstību. Lai nebūtu vienkārši visi meistardarbi salikti vienā rindā – lieliska uvertīra, lielisks koncerts, lieliska simfonija – viens, otrs, trešais! Reizēm vērtīgāk ir piedāvāt arī ko atšķirīgu. Var arī līdzās likt skaņdarbus, kam ir kāda vēsturiska, sociāla vai muzikāla saikne. Esmu veidojis programmas ar daudziem dažādu gadsimtu skaņdarbiem, tāpat arī programmas, kur pārstāvēts tikai viens laika posms, bet visam kopīga ir viena tonalitāte. Ir dažādi varianti, kā veiksmīgi izveidot programmu. Bet pats svarīgākais – tev pašam jābūt pārliecinātam, ka tas strādās. Ja jūti, ka tā ir pareizi, tad arī parasti viss labi izdodas.

Un par šo programmu esat pārliecināts...

Pilnībā! Bergs un Šūmanis ir ļoti atšķirīgs – patiesībā katrs skaņdarbs ir citāds, bet domāju, ka viss labi saderēs. Bergs ir dramatisks, bet arī brīžiem mazliet sirreāls, sadrumstalots – tas palīdzēs radīt īsto noskaņu mazliet drūmākajam un sāpju pilnajam Šūmaņa Čellkoncertam. Savukārt otrā daļa būs enerģijas un pozitīvisma pārpilna. Mocarts skanēs vēl spirgtāk un enerģiskāk, jo pirms tam būs bijuši šie tumšākie skaņdarbi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti