Izrādes pamatā ir zviedru mūsdienu rakstnieces Barbru Lindgrenas asprātīgais un ēverģēlīgais piedzīvojumu stāsts "Loranga".
Zēns, vārdā Masarīns kopā ar tēti Lorangu mitinās lauku mājās. Loranga nēsā halātu, un galvā viņam uzvilkts adīts tējkannas sildītājs ar ziedurakstu, viņš ir bērnišķīgs un bezatbildīgs bohēmists. Netālu malkas šķūnītī mitinās arī Masarīna neirotiskais vectēvs Dartanjans, kurš arvien izdomā sev jaunas kaites. Šī lieliskā trijotne dzīvo piedzīvojumiem pilnu dzīvi, ko palaikam nomaina pret darba meklējumiem, grēku nožēlošanu mūku tērpos vai citām izklaidēm. Piedzīvojumos piedalās atkritumu kaudzē dzīvojošā žirafe (kas apēd Lorangas un Masarīna gultas), apkārtējo namu iedzīvotāji, ievērojams skaits tīģeru, kas mājo šķūnī, un citas radības.
Izrāde tiek veidota kā traku ainu virkne, kurā nav realitātes, ir tikai fantāzija.
"Jo trakums jau bieži ir arī aizraujošs," prāto Edgars Mākens, kuru sajūsminājis šis literārais darbs. "Tas ir brīnišķīgs, aizraujoši un brīvi uzrakstīts – tur nav nekādu robežu. Un tas arī mani paņēma."
Ģirts Šolis un Edgars Mākens veiksmīgi sadarbojušies, veidojot "LNSO vasarnīcas 2016" muzikālo stāstu “Vējš vītolos”, kas piedzīvoja daudzas izrādes un skatītāju sirsnīgu atsaucību.
"Šī sezona man bijusi pilna, smaga un grūta, bet tad, kad bija skaidrs, ka runa par “Lorangu”, vairs nebija jautājumu – jau ļoti ilgu laiku gaidīju brīdi, kur un kā varētu ar to paspēlēties. Edgars bija gatavs, arī Orests Silabriedis, un visi kā vilnis vēlās man virsū, tā ka nebija ne mazāko iespēju kaut ko pretī pīkstēt," priecīgi atzīstas Šolis, kurš Lindgrēnes grāmatiņu pirmo reizi izlasījis vēl studiju gados. "Savulaik tā grāmata man ļoti patika, vēl studējot Kultūras akadēmijā aktieru kursā, tās pirmo izdevumu – plānu burtnīciņu – atradu viesnīcā "Baltā kaza". Tā mani tā sajūsmināja! Abi ar kursabiedru Andri Kalnozolu mēģinājām kaut ko ar šo materiālu darīt – tur bija tāda ideju eksplozija!"
Kāds ir īstais vecums, lai skatītos jauno izrādi? "Šarms un literārā izteiksme, ko piedāvā Barbru Lindgrēne, literatūrā sastopama salīdzinoši reti. Izteiksme ir radniecīga tai, kāda bērni paši stāsta savus stāstus – stāstījuma forma ir gana radoša, kreatīva, fantastiska, te nav nekādu ierobežojumu. Te nav nekādu klasisku literatūras kanonu – kā sākas, tā beidzas, jebkas var transformēties par jebko, bet tai pašā laikā tur ir kaut kāda ļoti savdabīga loģika," atzīmē režisors.
Muzikālo partitūru uzvedumā izspēlēs LNSO mūziķu ansamblis – flautiste Anete Toča, klarnetists un šī atskaņojuma vadītājs Guntis Kuzma, trompetists Jānis Porietis, trombonists Artūrs Bērziņš, akordeonists Artūrs Noviks un sitaminstrumentālists Edgars Saksons.
Vaicāts, kā izvēlējies instrumentāriju, Mākens uzsver: "Ļoti daudz iedeva literatūra – man uzreiz bija skaidrs, ka būs diezgan liels trobelis.
Jo šie instrumenti ir skaļi, un šajā gadījumā obligāti vajadzēja metālpūšamos. Arī Edgars Saksons raujas melnās miesās... Man jau šķiet, ka izdevies priecīgs un jautrs darbs. Un vēl viena lieta – bērniem domātā darbā vienmēr jābūt arī kam tādam, kas domāts pieaugušajiem. Un man šķiet, ka vecāki, kuriem ir zināmas mūzikas zināšanas, te atpazīs šo un to no mūzikas vēstures."
Izrādē piedalīsies arī jaunie aktieri – Māra Uzuliņa un Agris Krapivņickis. "Arī viņiem šis ir solis nezināmajā un kaut kas jauns, jo tā ir nopietna jaunrade – kaut ko veidot kopā ar dzīvu mūziku, pie tam ar lielu dalībnieku skaitu. Tas vienlaikus varbūt ierobežo, bet vienlaikus iedod arī uzdevumus radošai telpas izkārtojuma formai. Mums galvenā ideja bija strādāt pēc iespējas pēc pašu sajūtām – darbs ir mūsu refleksija uz Barbru Lindgrēnes darbu un visām darbībām un lietām, kas tur notiek," stāsta režisors Ģirts Šolis.
Izrādē nozīmīga loma piešķirta arī animācijai. "Ikvienam priekšmetam piešķirot cilvēciskas īpašības, tā būtībā jau ir animācija,” skaidro Šolis. “Šoreiz tā būs dzīvā animācija – spēlējāmies ar paņēmienu, ko savulaik man bērnībā iemācīja mana vecāmamma: no dažādiem žurnāliem izgriezām bildītes un visādi ar tām darījāmies. Aplikācijas forma jau no bērnudārza mazajiem ir ļoti pazīstama lieta, un man šis process šķiet saistošs un traks. Tad nu izrādē mēģinām iziet šo bērnu jaunrades ceļu un kaut kādā mērā iedzīvināt to baudāmā formātā."
