Idejas realizējums iezīmēja asu lūzumu gan paša Ivanova, gan latviešu mūzikā kopumā. Ar ieskatu "Atlantīdas" idejā, tās pirmatskaņojumā un arī vēlākajos atskaņojumos Latvijas Radio 3 "Klasika" atsāk stāstus par 100 Latvijas pirmizrādēm.
"Šai simfonijā bija daudz jauna – latviešu mūzikā nebijusi universāla tematika, jaunu izteiksmes līdzekļu komplekss, freskas monumentalitāte, tradicionālais liela simfoniskā orķestra sastāvs, papildināts ar trim saksofoniem un paplašinātu sitaminstrumentu komplektu. Taču no latviešu mūzikas stila un estētikas attīstības viedokļa pats svarīgākais šai darbā bija solis prom no romantisma un impresionisma paradigmām, virzienā uz tā saucamo jauno mūziku,” grāmatā "Mūzika okupācijā" raksta muzikologs Arnolds Klotiņš.
Simfonija tika pabeigta 1941. gadā. Bet ceļš līdz tās galīgajai versijai bija garš. Ivanova biogrāfe Vizbulīte Bērziņa raksta: "Sākotnējā redakcijā "Atlantīda" bijusi iecerēta kā sintētisks vairāku mākslu veidu apvienojums. Simfonija bija savienota ar cilvēka balsi (solistiem un lielām viendabīgu koru masām), horeogrāfiju, lasītāju (seno leģendu teicēju) un dažādu apgaismojumu maiņu. Simfoniju tās instrumentālajā redakcijā komponists izveidoja vēlāk, paturot tikai četrbalsīgu sieviešu kori bez vārdiem lēnajā daļā. Diriģents Jānis Kaijaks zina stāstīt, ka darba iecere tam laikam bija svaiga un neparasta.
"Atlantīdas" pirmatskaņojums Lielajā ģildē ar tiešraidi Radiofonā notika 1943. gada 28. septembrī Bruno Skultes vadībā. Kritikas bija cildinošas.
Alberts Jērums, piemēram, atzīmēja kraso lūzumu, ko "Atlantīda" viesusi komponista jaunradē, harmoniju radikālismu, melodikas saspriegtību, kopējo drūmi patētisko nokrāsu, cikla uzbūves loģiku.
Nākamais "Atlantīdas" atskaņojums notika 1946. gada martā jau slēgtā simfoniskā orķestra koncertā Leonīda Vīgnera vadībā, taču pulcēja vai visu toreizējās konservatorijas saimi.
"Man grūti aprakstīt sajūsmu, ar kādu klausījāmies. Neparasta, spēcīga, dramatiska mūzika un tik traģiska savā būtībā, ka arī mums acīs riesās asaras tāpat kā Vītolam, simfonijas pirmatskaņojumu klausoties," atceras muzikoloģe Diāna Albina.
Taču vēstures katastrofu nojautās sacerētais darbs, vēstījums par kādas varenas un pašpietiekamas kultūras - Brīnumzemes - bojāeju, atskats teiksmainā pagātnē bija traucēklis valdošajai varai. Simfoniju uz divdesmit gadiem koncertdzīvei slēdza klusēšanas likums. Tomēr 1967.gadā Maskavas skaņu ierakstu namā tapa ieraksts ar Edgaru Tonu pie tolaik Radio un Televīzijas simfoniskā orķestra diriģenta pults, vēl pēc divdesmit gadiem – Latvijas Universitātes aulā orķestra, kora "Dzintars" un Vasilija Sinaiska versijā.
Un tikai 1998. gada 3. jūlijā 22. Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Simfoniskās mūzikas koncertā operā Ivanova "Atlantīda" atgriezās dzīvē un tika uzvesta pilnā krāšņumā: Gunta Gailīša skatuves inscenējumā, Ērika Otto gaismu režijā, Aivara Leimaņa horeogrāfijā, Aleksandra Viļumaņa diriģējumā četrkārša sieviešu kora un Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumā.
2006. gada 7. oktobrī Lielajā ģildē "Atlantīda" piedzīvo īpašu atskaņojumu par godu Ivanova simtgadei. Orķestra un tā rindās iesēdinātās kora "Latvija" sievu grupas priekšnesumu vada Imants Resnis.
