Pa ceļam ar Klasiku

Par cikla "Come prima" 12. koncertu stāsta Juris Žvikovs un Sandra Zandberga

Pa ceļam ar Klasiku

Valdis Butāns: Festivāls "Trīs zvaigznes" krietni kuplinājis mūsu nošu krājumus

Itāļu vijolnieks un diriģents Onofri: Daudz – tas nav mākslas mērķis, mērķis ir kvalitāte

Itāļu vijolnieks un diriģents Onofri: Daudz – tas nav mākslas mērķis

Gaidot kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertu 8. novembrī Lielajā ģildē, Latvijas Radio 3 “Klasika” uz sarunu aicina pasaulslaveno itāļu vijolnieku un diriģentu Enriko Onofri. Iepriekšējo reizi Latvijā viņš viesojies un ar šo orķestri sadarbojies pirms četriem gadiem. “Tā ir draudzība,” viņš šodien saka.

Enriko Onofri: Jau kopš pirmās reizes mani pārsteidza šī orķestra kvalitāte – gan cilvēciskā, gan mākslinieciskā. Šajā orķestrī tās atrodu aizvien. Un ļoti priecājos. Kad diriģēju, man ļoti svarīgas ir labas attiecības ar mūziķiem. Un diriģents, manuprāt, ir tāds pats mūziķis kā visi pārējie orķestrī. Lai labi muzicētu, cilvēciskā kopājušanās ir ļoti svarīga.

Pienācis laiks apzināties, ka esam eiropieši

Sandra Ņedzvecka: Dažkārt, instrumentālu mūziku klausoties, nākas domāt, vai tās atskaņojums ir atkarīgs no mūziķu valodas – dzimtās valodas, kurā tie dzīvo un runā. Vai, orķestriem spēlējot, to var just?

Muzicēšanas saistība ar mūziķu dzimto valodu ir ļoti cieša, taču mums ir iespēja izpētīt arī citas – citu mūziķu – “dzimtās valodas”. Nav teikts, ka austriešu mūziķis būs vislabākais Mocarta mūzikā vai itālis – Vivaldi mūzikā. Pazīstu ļoti daudz Eiropas mūziķu, kuri lieliski atskaņo citu kultūru mūziku.

Un man šķiet – ir pienācis laiks apzināties, ka esam eiropieši. Ka ir viena liela Eiropas kultūra, kas sastāv no daudzām, daudzām mazākām.

Ka katra dzimtā valoda, katrs dzīvesveids ir daļa no kā lielāka. Jo īpaši tas jāsaka par mūziku. Mocarts, piemēram, ir austrietis, bet vēstules viņš rakstīja arī itāliski un itāliskais ir viņa mūzikā. Tāpat kā franciskais un spāņu ietekme. Tāpat kā austriešu mūzika ir ietekmējusi spāņu mūziku, Itālija ietekmējusies no Francijas un otrādi. Jāpiekrīt ir tam, ka katrai nācijai ir īpaša savas mūzikas izjūta un sapratne. Bet ir laiks kļūt atvērtiem, lai labāk izprastu citus. Sākot ar mākslu.

Kurš komponists ir mūslaikiem vistuvākais no tiem, kuri jums tīk?

Runājot pavisam atklāti – man patīk mūzika, kas man patīk – no visas Eiropas un dažādiem laikiem. Man ļoti patīk renesanses, arī viduslaiku mūzika – visizsmalcinātākā, kas nāk no 14. gadsimta beigu Francijas un Itālijas. Mūsdienām tuvākie ir Haidns un Mocarts no tiem, kuri man visvairāk tīk. Un, protams, Bēthovens.

Nākamgad, kas būs Bēthovena jubilejas gads, diriģēšu trīs viņa simfonijas. Tā ka aizvien vairāk iedziļinos viņa mūzikā, atklājot tajā ne vien klasicisma, bet arī baroka saknes. Un mūzikas nākotni, protams. Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem, un tomēr būšu atklāts – vēl mīļāks man ir Haidns un Mocarts. 18. gadsimts.

Bēthovena Devītā droši vien nebūs jūsu diriģēto triju simfoniju vidū?

Būs gan! To diriģēšu janvārī. Jau pēc diviem mēnešiem. Tas būs liels pārbaudījums. Visas trīs simfonijas atskaņošu ar “Haidna filharmoniju” – orķestri, kuram šogad esmu kļuvis par viesdiriģentu. Un pēc tam atskaņošu Bēthovena Trešo ar orķestri “Metropolitan” Lisabonā. Bet sākšu gadu no Bēthovena simfoniju beigu gala – ar Devīto. Dziedās Vīnes kamerkoris un solisti. Dziedātāju nebūs daudz – kādi 50, mazāk nekā komponists šai simfonijai tika paredzējis, jo atskaņosim to nelielā zālē Eizenštatē – pilī, kur Haidns bija kapelmeistars. Un ceru, ka tā tiks arī ieskaņota.

Pārmaiņu laiks

Orķestri “Il Giardino Armonico”, kurā bijāt koncertmeistars, ilgu laiku daudzi, arī pie mums, uzlūkoja kā vienu no lieliskākajiem senās mūzikas ansambļiem. Kādēļ aizgājāt no tā?

Ilga kopābūšana ar citiem mūziķiem līdzinās dzīvei ģimenē, kur cits citu pazīst līdz gluži personiskiem sīkumiem. Orķestris ir kā māte visiem. Un pienāk laiks, kad vecāku mājas ir jāatstāj.

Vai kaut kādā ziņā neaizgājāt no saviem bērniem?

Tā ir. Taču es turpinu rūpēties par citiem bērniem un par to, lai orķestrim tie būtu – man ir daudz studentu. Ar viņiem strādāju tāpat kā savulaik ar “Il Giardino Armonico”.

Otrs iemesls aiziešanai bija tas, ka nespēju vairs īstenot savas idejas, atrast domubiedrus. Kopīgs ideju katls ir savā ziņā brīnišķīgs, tāpat kā centieni katru jaunu ideju īstenot. Taču, ja dažas idejas sāk nomākt citas, vairs nav labi.

Tā ka nolēmu – ir laiks atstāt šo orķestri, lai savu impulsu dotu kādam citam.

Vai jūtat sevi kā nepārtrauktas ķēdes posmu senās mūzikas atskaņošanas tradīcijā – no Žordi Savaļa, viena no pirmajiem lielajiem mūziķiem, ar kuru kopā esat spēlējis, līdz saviem studentiem šodien?

Protams! Pavediens, ko turpinām, ir garš. Tas ir ceļš. Daudz esmu mācījies no Žordi Savaļa un daudz – no Nikolausa Arnonkūra, pie kura spēlēju orķestrī “Concentus Musicus Wien”, kad biju jauns, un, protams, no ansambļa “Il Giardino Armonico”, kurā koncertmeistars biju 25 gadus. Tie ir manas mūziķa dzīves pirmavoti. Un tagad cenšos visu gūto, visas idejas tālāk dot saviem studentiem.

Pat tad, ja uzskati un domas mūziķa dzīvē attīstās un mainās, pārrāvuma nav. Mūsu rinda turpinās.

Vai jūsu studentos sajūsma un aizrautība ar seno mūziku ir tikpat liela kā reiz bija jums?

Atbildēt nav viegli... Protams, daudzos studentos ir liela aizrautība. Taču, kopumā runājot,

šodien studentiem trūkst enerģijas. To izskaidroju ar to, ka laikā, kad mana paaudze sāka atskaņot seno mūziku, nebija daudz iespēju to darīt. Mūs tas aizrāva.

Piemēram, ja pirms 30 gadiem bija vajadzīga oriģināla partitūra, mēs kāpām vilcienā un braucām uz bibliotēku, kur tā bija. Un lūdzām kopiju. Viena diena – vienai lappusei. Un tas bija lielākais dārgums. Šodien to lappusi var lejuplādēt internetā – pie oriģinālpartitūrām var tikt ar vienu datora vai viedtelefona klikšķi. Un tas mazina interesi. Mums tā bija lielāka.

Tik svarīgā elpošana

Lai atskaņotu mūziku, ir vajadzīga enerģija – protams, garīgā vispirms. Bet nepieciešama ir arī fiziskā. Kur to smeļat?

Tas būtu jājautā manai mammai un tētim, jo šī enerģija ir manā dabā. Bet teikšu – tā ir pati mūzika, kas dod man enerģiju. Un jo īpaši – elpošana.

Elpot mūzikā ir ļoti svarīgi. Visas garīgās prakses ir fokusētas uz elpošanu, uz to, ka esi dzīvs – ieelpo un izelpo. Un elpa ir mūzikas pamatā.

Vijole to it kā neprasa – tā nav ne oboja, ne flauta, bet elpa vajadzīga mūziķim, ja viņš grib spēlēt vijoli. Elpošanā smeļos enerģiju mūzikai. Taču tas ir noslēgts aplis – mūzika dod enerģiju elpai, un elpas enerģija dod to mūzikai.

Varbūt praktizējat kādu elpošanas tehniku?

Atzīšos, kad biju jaunāks, praktizēju ‘dzen’ meditāciju. Kādus četrus piecus gadus. Un šī pieredze ir manī palikusi. Es meditēju bieži – tais retajos brīžos, kad man nav ko darīt (smejas). Bet vismaz reizi dienā es to daru – meditēju elpojot. Citādi – neko daudz nedaru, mazliet sportoju. Mūzika ir vislabākais treniņš.

... un diriģēšana. Ir zināms, ka visgarāko mūžu dzīvo zobārsti un diriģenti.

Tās ir labas ziņas!

Enriko Onofri un "Sinfonietta Rīga"

Gandrīz teātra direktors

Koncertu piektdien jūs sāksit ar uvertīru Mocarta operai “Teātra direktors”. Vai, plānojot savas programmas, arī jūs pats neesat savā ziņā teātra direktors?

Tā ir. Un šī koncerta ideja bija piedāvāt klausītājiem teatrālu pieredzi, atklājot Mocarta dabu no tās komiskās un mazliet palaidnīgās puses. Mocarta “Teātra direktora” tēma pati par sevi ir komiska – opera par operu, jo īpaši – par operdziedātāju un rīkotāju nelāgajiem paradumiem. Šķita – ar to būtu labi sākt. Un ar teātri mēs turpinām. Patiesībā programma ir neviendabīga. Sākuši ar “Teātra direktoru”, mēs pievēršamies Mocarta bērnībai – ļoti reti atskaņotai viņa “Muzikālajai everģēlībai” (Galimathias Musicum). Tā tiešām ir brīnums – uzrakstīts 10 gadu vecumā, savirknējot daudzus, īsus skaņdarbus, kas pilni dīvainību un pārsteigumu. Savā ziņā tas sasaucas ar koncerta pēdējo skaņdarbu – “Muzikālo joku”, ko Mocarts uzrakstījis mazubrīd pirms savas nāves.

Pēc pieminētā bērnudienu joka atskaņosim Mocarta “Trīs vācu dejas”, un tās nemaz nav jocīgas – komponētas ķeizaram.

Pēdējā no dejām ir īsts mazs dārgakmens – “Brauciens kamanās”, kas, šķita, iederēsies laikā pirms ziemas un Ziemassvētkiem. Ja vien mums būs sniegs, globāli sasilušiem.

Šī mūzika uzburs bērnišķīgo gaisotni, kas Mocartam bija raksturīga arī tad, kad viņš nemaz vairs nebija bērns.

Programmas otrajā daļā skanēs Mocarta Pirmais mežraga koncerts. Un tā pēdējā daļa Rondo – oriģinālversijā. Tas būs īpaši, jo parasti koncertos skan Mocarta skolnieka Zīsmaira versija. Oriģinālajā manuskriptā Rondo nav pabeigts, bet kāds amerikāņu muzikologs to ir rekonstruējis un mēs atskaņosim. Interesanti ir tas, ka Mocarts šo koncertu veltījis savam ļoti tuvam draugam mežradzniekam Loitgēbam un partitūru pilnu pierakstījis ar visādām replikām – ļoti komiskām un visai nepieklājīgām, itāļu valodā. Runājot par valodām un tautu saprašanos – abi viņi bija austrieši, bet sazinājās itāļu valodā.

Un noslēgumā skanēs “Muzikālais joks”, kas ir ļoti pazīstams. 19. gadsimtā tas iemantoja nosaukumu “Ciema (jeb Lauku) muzikanti”. Rakstīts tas ar daudzām kļūdām, apzināti – kļūdām. Izklausās, ka Mocarts vēlējies imitēt sliktu orķestri. Bet tā nav taisnība. Īstenībā viņš vēlējies atdarināt mūziku, ko raksta slikti komponisti. Tā ir parodija par Mocarta kolēģiem, kas tolaik dzīvoja Vīnē. Dažas no šīm kļūdām spēj identificēt tikai mūziķi, jo tās ir labi paslēptas, bet ļoti daudzas būs dzirdamas katram klausītājam.

Šo programmu esmu veidojis īpaši orķestrim “Sinfonietta Rīga”. Pirms tam esmu atskaņojis tikai “Muzikālo joku”.

Arī solistu Mežraga koncertam – Johannesu Hinterholceru – esat izvēlējies tieši jūs.

Pirms daudziem gadiem abi kopā spēlējām orķestrī “Il Giardino Armonico”. Kopā ieskaņojām Baha “Brandenburgas koncertus”. Es vēlējos viņu uzaicināt atkal kopā spēlēt, jo viņš ir lielisks solists. Neraugoties uz to, ka “Sinfonietta Rīga” spēlē mūslaiku instrumentus, viņš izvēlējās spēlēt vēsturisko instrumentu – naturālo mežragu, skaņotu 440 hercu frekvencē, kas atbilst mūsdienu skaņojumam, bet ir bez ventiļiem. Tā ka klausītājiem būs reta iespēja dzirdēt oriģinālo Mocarta laika instrumenta skanējumu.

Tirgus un bagātību lāde

Vai senajā mūzikā vēl ir daudz atklājamu bagātību?

Daudz, tiešām daudz. Pirms diviem gadiem beidzu ļoti interesantu darbu Spānijā kopā ar Seviļas Baroka orķestri, kuram Seviļas universitāte ir uzticējusi apgūt partitūras, kas glabājas Andalūzijas katedrāļu bibliotēkās. Un mēs atklājām, ka tur guļ tūkstošiem partitūru. Mēs ierakstījām piecus sešus kompaktdiskus – pa vienam ik gadu. Bet tas, ko ņēmām ieskaņot, bija tīrā nejaušība. Nebija pat īstas izvēles, jo skaņdarbu ir neiedomājami daudz. Protams, paldies jāteic muzikologiem, kuri mums ļoti palīdzēja, taču priekšstata par visu mūziku mums nemaz nav. Tā aizvien tur meklējama un atrodama. Tāpat kā Itālijā – mums ir bibliotēkas gan Neapolē, gan Venēcijā, kas pilnas ar senām partitūrām. Īpaši daudz ir sakrālās vokālās mūzikas, bet ir arī operas, aizvien neatskaņotas. Domāju, ka tikpat daudz šādu labumu ir Francijā un Vācijā.

Vai labi jūtaties mūzikas pasaulē, kas aizvien vairāk līdzinās rūpalam un tirgum?

Nē, nepavisam. Un tirgus ir pareizais vārds – uz to viss fokusēts. Bet tā bijis vienmēr. To rāda arī Mocarta “Teātra direktors”. Arī tur darbojās mūzikas bizness. Gan mūziķi, gan komponisti ar mūziku ir pelnījuši un pelna iztiku.

Taču šķiet, ka tēls un izskats mūsdienās nudien ir svarīgāks par pašu mūziku. Un tā ir problēma. Strauji sarūk arī iespējas pienācīgi strādāt – sagatavot atskaņojumu.

Par maz mēģinām un par daudz laika veltām sevis rādīšanai sabiedrībai vai par savu darbu stāstot.

Paldies par to!

Svarīgi tas ir, jā. Bet varbūt mazliet pārspīlējam. Mums vajadzētu vairāk laika veltīt mākslai, pašai mūzikai. Bet to izdarīt nav viegli – kompleksā un sarežģītā pasaulē.

Enriko Onofri un "Sinfonietta Rīga" mēģinājumā pirms četriem gadiem

Vai tā ir tiesa, ka esat izbeidzis sadarbošanos ar savu koncertaģentūru?

Jā, tā ir. Iemesls bija personisks. Taču problēma ir dziļāka: lielākā daļa aģentu spiež māksliniekus strādāt daudz. Bet “daudz” - tas nav mākslas mērķis. Mērķis ir kvalitāte.

Vai tas nozīmē, ka tagad esat pietiekami brīvs, lai, atskanot telefona zvanam un aicinājumam no orķestra “Sinfonietta Rīga”, jūs varētu atbraukt, teiksim, nākamgad?

Tas, diemžēl, nenozīmē to, ka esmu brīvāks, bet, ja būs zvans no “Sinfonietta Rīga”, es priecāšos par aicinājumu un atradīšu laiku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti