Anete Ašmane: Gada sākumā apritēja gads, kopš oficiāli esi LNSO flautu grupas koncertmeistars, taču tavs un orķestra stāsts ir garāks.
Tommazo Pratola: Jā, pirms tam man bija izmēģinājuma, pārbaudes laiks – vispirms mēnesis 2018. gadā, tad aptuveni pusgads 2019. gadā un kopš 2020. gada sākuma esmu oficiāli koncertmeistars.
Kā tu šeit jūties?
Tieši šobrīd ir nedaudz auksti. (smejas)
Bet man ļoti patīk būt Rīgā, šī ir skaista pilsēta.
Kad man bija izmēģinājuma periods orķestrī, tas bija tāds kā izmēģinājuma laiks arī man pašam, jo iepriekš neko nezināju par Rīgu vai Latviju, līdz ar to tā bija iespēja man uzzināt ko vairāk par šo vietu, valsti, par to, kā šeit jūtos. Man patīk te būt, arī laikapstākļi ir kas jauns – lai arī nāku no vienas no aukstākajām pilsētām Itālijā, tajā nekad nav tik auksts kā šeit. Bet sniegs un ziema noteikti ir labāk nekā lietains un pelēks laiks. Nesen man bija arī iespēja izbraukt un apskatīt Latvijas dabu ārpus pilsētas, un tā ir ļoti skaista.
Un kā tu jūties orķestrī?
Es tiku ļoti labi uzņemts, vienmēr esmu jutis atbalstu. Tas bija ilgs process, bet domāju, ka tas bija ar ideju izdarīt lietas labi un pareizi – viņi gribēja izvēlēties labāko kandidātu, un es novērtēju nopietno pieeju šim procesam.
Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc vēlējos te palikt – atmosfēra orķestrī ir ļoti labvēlīga.
Vai esi arī sācis apgūt latviešu valodu?
Es nedaudz esmu apguvis skaitļus, lai saprastu taktis, kuras diriģents lūdz spēlēt, bet arī ar to ne vienmēr tieku galā, tāpēc jāsaka paldies kolēģiem, kas joprojām man palīdz un iztulko diriģentu sacīto.
Kā tu vispār iedomājies pieteikties uz šo vietu?
Tobrīd joprojām biju students Berlīnē, gatavojos iegūt maģistra diplomu. Biju Japānā, kur piedalījos “Pacific Music” festivālā, un ieraudzīju internetā šo vakanci. Pajautāju vienai savai draudzenei, vai man vajadzētu pieteikties, un izrādījās, ka viņas māsa šeit studē medicīnu un viņai šeit ļoti patīk. Tas bija labs iemesls, lai vismaz pamēģinātu un pieteiktos. Jutos labā muzikālā formā, gribēju Japānā gūto enerģiju likt lietā un spēlēt kādu noklausīšanos.
Vai tu vari salīdzināt darbu orķestrī Latvijā un citviet, kur esi spēlējis?
Neesmu spēlējis daudz itāļu orķestros, vairāk Vācijā un starptautiskos festivālu orķestros. Galvenā lieta, atšķirība no manas iepriekšējās pieredzes – šeit koncertos visiem mūziķiem ir sajūta, vēlme atdot labāko, kas iespējams. Tā vienmēr ir spēcīga enerģija. Tas var likties nedaudz stulbi, bet beigu beigās tas ir ļoti nozīmīgi, jo, piemēram, Itālijas orķestros esmu izjutis lielu rutīnas sajūtu no kolēģiem, nav vēlmes sasniegt kādu vērā ņemamu māksliniecisku rezultātu, kas nozīmē arī to, ka mūziķi neiesaistās pilnībā.
Latvijā kolēģiem ir svarīgi, pirmkārt, pašiem izbaudīt notiekošo, un tad, cerams, arī sniegt baudījumu klausītājiem.
Ja tas nenāk no pašiem mūziķiem, klausītājs nevar tikt iepriecināts.
Aizvadītais gads mums visiem ir bijis citāds. Kāds tas bija tev?
Visai grūts, kā jau visiem. Galvenokārt pirmais pandēmijas vilnis, kad viss bija tik pēkšņs un negaidīts, tas bija ļoti traumējoši. Es biju nupat pilntiesīgi sācis darbu LNSO, kad viss tika aizvērts. Mans tā laika dzīvokļa biedrs devās atpakaļ uz Itāliju ar repatriācijas reisu, tāpēc no marta līdz jūnijam biju praktiski viens. Es arī varēju atgriezties Itālijā, bet izlēmu palikt, jo bija neziņa par to, kas notiktu gadījumā, ja man būtu jāatsāk darbs orķestrī, bet robežas būtu slēgtas. Šķita loģiski palikt šeit, jo Itālijā situācija bija daudz sliktāka, taču tas prasīja daudz pacietības un radīja emocionālu stresu, jutos ļoti vientuļš.
Piedevām tam arī neziņa par vīrusu, neskaidrība, krīzes situācijā esot valstī, kas nav tavas mājas.
Tas radīja lielu nemieru, iracionālas bailes. Tas var šķist banāli, bet, ja esi krīzē un nesaproti valodu, kurā notiek viss tev apkārt, tas tomēr daudz ko maina šādos gadījumos. Tāpēc pavasaris bija visai smags, bet tad vasarā, kad atvērās robežas, es varēju apciemot savu ģimeni un draugus Itālijā un Vācijā, tas sniedza atvieglojuma sajūtu. Mēs arī ar orķestri daudz spēlējām līdz pat oktobra beigām, tas bija lieliski, ka varējām muzicēt, varēju atkal sajust, ka varu mācīties no šī orķestra, gūt pieredzi. Ļoti īsā laikā es sapratu, ka atkal varu augt, iziet no tā gaidīšanas režīma, ko pandēmija bija radījusi.
Šonedēļ tavā interpretācijā dzirdēsim Mocarta koncertu. Ko tev šis skaņdarbs nozīmē?
Šī ir iespēja beidzot pilnvērtīgi piedzīvot šo darbu, jo to parasti prasa kā obligātu repertuāru dažādos konkursos un noklausīšanās reizēs, bet tad to spēlējam ar klavierēm, nevis orķestri, turklāt bieži vien paprasa tikai pirmās piecas minūtes, ekspozīciju. Tāpēc daudziem mūziķiem šķiet, ka Mocarta flautas koncerts ir tikai ekspozīcija. Mēs, protams, esam iemācījušies visu – arī otro un trešo daļu, bet tās praktiski nekad nespēlējam.
Beidzot iedot šim skaņdarbam formu un nozīmi ar īstu orķestri ir privilēģija, tāpēc ļoti gaidu šo notikumu, lai izbaudītu darbu tādu, kāds tas patiesībā ir.
Lai izbaudītu to un gūtu spēles prieku, netiekot tiesātam no žūrijas puses, kas vēlas redzēt primāri tikai tehniku, nevis interpretāciju.
Mocarta mūzika ir ļoti gaiša, viegla un pozitīva, šajā koncertā var sajust Mocarta būtību, tur nav dramatisma, tas neiet tādā dziļumā kā daži klavierkoncerti, tam ir cita veida sajūtas. Manuprāt, flauta kā instruments ļoti atbilst šai mūzikai, tai ir spožs tembrs, kas dod lielu brīvības izjūtu. Otrā daļa ir ļoti liriska, atgādina Mocarta operārijas, tāpēc man ļoti patīk šī mūzika.
Vai Mocarts ir viens no tev tuvajiem komponistiem? Varbūt vairāk pie sirds iet romantisma vai laikmetīgā mūzika?
Es mīlu Mocarta mūziku! Tas ir tāpat kā ar ēdieniem – vienu dienu vari ēst ko vienu, otru dienu ko citu, tāpēc grūti izvēlēties, kas tuvāks. Vienu dienu man jautāja, kas ir mans mīļākais itāļu ēdiens. Es nevaru atbildēt, jo to ir pārāk daudz.
Mocarts, kā daži citi ģeniāli komponisti, nevar nepatikt. Viņš ir viens no mūzikas dieviem.
Dažbrīd jūtos tuvāks franču mūzikai, dažbrīd vācu romantismam, itāļu operām vai vēl kam citam, bet tas ir pārejoši. Bet ģeniālie komponisti stāv kā kolonnas un nekur nepazūd.
Tu pieminēji ēdienu – vai esi pamēģinājis latviešu tradicionālo virtuvi?
Jā, jā, piemēram, pankūkas.
Latviešu virtuve ir visai smagnēja, bet man patīk. Sākumā biju visai skeptisks, bet nav tik traki.
Te ir arī lieliskas saldumu vietas – es dzīvoju pretī “Kūkotavai”, tā ka esmu diezgan izlutināts šajā ziņā.
Varbūt esi atradis kādu labu itāļu restorānu Rīgā?
Nē, noteikti nē! Parasti es arī ārzemēs īpaši nemeklēju itāļu vietas, man ir pārāk augstas prasības, tāpēc ir grūti atrast kaut ko, kas man šķistu piemērots. Tad labāk izvēlos pamēģināt vietējo virtuvi un, piemēram, Āzijas. Mana ģimene ik pa laikam atsūta kādus produktus, tad es pats taisu itāļu ēdienus.
Koncertu “Mocarts, Ķeniņš un Čaikovskis” ceturtdien, 25. februārī, pulksten 19.00 bez maksas būs iespēja skatīties LNSO mājaslapā, "Facebook" profilā, "YouTube" kontā, kā arī tiešraidē Latvijas Radio 3 “Klasika”.
