Luks Geņušs (1990) mūziku sāka apgūt piecu gadu vecumā. 2013. gadā viņš pabeidza savas leģendārās vecmāmiņas, KPFSR Tautas skatuves mākslinieces Veras Gornostajevas klasi Maskavas konservatorijā un turpināja tur mācības asistentūrā. Kopš bērnības koncertējis un piedalījies starptautiskos konkursos. Viņa daudzo balvu vidū ir Pirmā prēmija Džīnas Bahaueras konkursā ASV (2010), Otrā prēmija Friderika Šopēna konkursā Varšavā (2011), “Deutscher Pianistenpreis” Frankfurtē (2012) un Otrā prēmija Čaikovska konkursā (2015).
Parīze un Londona, Maskava un Sanktpēterburga, Minhene un Varšava, Riodežaneiro un Singapūra, Toronto un Monreāla, Tokija un Osaka – Luks aktīvi koncertē, uzstājoties gan solo, gan kopā ar tādiem izciliem mūziķiem kā Gidons Krēmers, Jurijs Temirkanovs, Valērijs Gergijevs, Šarls Dituā, Dmitrijs Sitkoveckis, Mario Brunello, Miša Maiskis. Viņa ieskaņojumus izdevušas ierakstu firmas “NIFC”, “Art Classic”, “DUX”, “Melodiya”, “Narodowy Instytut Fryderyka Chopina”, “Piano Classics”.
Marina Nasardinova: Jums droši vien ir apnicis, ka katra intervija sākas ar runāšanu par ģimeni.
Luks Geņušs: Esmu jau tam daudzmaz gatavs. Tāds ir manas dzīves konteksts, šis fakts nav apstrīdams.
Taču tas patiešām ir aizraujošs stāsts – četras pianistu paaudzes vienā ģimenē. Līdzīgi gadījumi prātā nenāk. Kā tas ir – būt dinastijas pārstāvim? Vai jūtat sevi kā ķēdes posmu?
Allaž klātesošs ir zināms atbildības un misijas elements, kas pret manu gribu tika manā dzīvē ieplānots. Kaut gan jāteic – mūsu ģimene ir diezgan demokrātiska, man nekad nav bijusi sajūta, ka man trūktu izvēles brīvības. Un vispār jau ar mani saistītās cerības mani neapgrūtināja. Kad noticēju, ka mūzika ir mans ceļš, izrādījās, ka tās ir visu iepriekšējo paaudžu darba dabiskas sekas.
Arī jūsu uzvārds ir brīnumains. “Google” no lietuviešu valodas, kā dzirde saka priekšā, to automātiski tulko – ģēnijs. Kā jūs ar to sadzīvojat?
Tā ir kļūda! Maldi! Lietuviski neko tamlīdzīgu tas nenozīmē, šādas etimoloģijas te nav. Protams, fonētiskā līdzība piedāvā vietu fantāzijām….
Vai jūs esat fantazējis par šo tēmu?
Ko jūs!
Ticēt tam, ka uzvārds ir ģenialitātes zīmogs – tas nozīmētu gaumes un pieticības trūkumu.
Jūs esat audzis divās valstīs, divās kultūrās, divās valodās. Vai tas dod tikai plusus vai mīnusus arī?
Domāju, ka tikai plusus, jo ikkatrs apvāršņa paplašinājums cilvēkam vienmēr nāk par labu. Pret Lietuvu jūtu vismaigāko mīlestību, esmu tur kā mājas – pirmkārt, pateicoties valodai, kuru iemācījos jau bērnībā, un par to priecājos. Lietuva manī atver pilnīgi citu reģistru, tā ir ļoti svarīga manas iekšējās dzīves daļa. Taču, par kultūru runājot, es laikam vairāk sevi saistu ar Krieviju.
Bet vai citādi jums pašidentifikācijas grūtību nav?
Protams, ka ir. Kad atbraucu uz Lietuvu, kā īsts lietuvietis sāku justies tikai pēc zināma laika. Jā, lietuviski runāju brīvi un, nokļuvis lietuviešu vidē, sāku domāt šajā valodā, taču man tomēr pietrūkst zināšanu par vietējām reālijām. Varbūt, ka tas nav nekas briesmīgs, tomēr dažās sarunās mazliet jūtos kā atkritējs. Īpaši tad, ja ir runa par aktuāliem notikumiem politiskajā dzīvē. Arī mūzikas dzīvē, kaut gan pats, bez īpašas kautrības to teikšu, vairāk nekā desmit gadus esmu tās daļa: Viļņā, Kauņā un Klaipēdā spēlēju ne mazāk kā 10–15 reižu sezonā. Man tās allaž bijušas īpašas atgriešanās manā mazajā dzimtenē, tai vienīgajā valstī, kur uzvārdu Geniušas izrunā pareizi. (Smejas.) Kad dzirdu savu uzvārdu, izrunātu Amerikā vai Francijā, vai kad spāņu vīzē man sauc par “Dženuziasu” vai vēl kā tamlīdzīgi, tas, protams, ir jauki, taču pareizi šis uzvārds skan tikai no lietuvieša mutes. Liekas – sīkums, taču šādas fonētiskas nianses man ir ļoti svarīgas, jo esmu uzaudzis, klausoties savas vecmammas un vectēva skaisto lietuviešu literāro valodu. Viņi ir ļoti inteliģenti cilvēki, šī ģimene vispār mani ir spēcīgi ietekmējusi.
Atzīšos, vairāk esmu dzirdējusi par jūsu Maskavas vecmammu: mūziķu aprindās vienmēr runāts par to, ka viņa ir dzelzs sieviete un izcila sieviete. Vai tad, kad Vera Gornostajeva atzinās, ka jūs esat viņas mīļākais audzēknis, viņa domāja par jūsu pianistiskajām īpašībām?
Es laikam nespekulētu ar šo tēmu, taču tas, ka viņa mīlēja mani ne tikai kā mazdēlu, bet ticēja man kā mūziķiem un 10–12 gadu garumā ieguldīja manī visus savus spēkus, visu savu atomenerģiju, bez šaubām, ir taisnība. Man nav iemesla to apšaubīt. Mīļākais audzēknis… Kas tas ir – mīļākais? Vairāk nekā 50 gadu ilgās pedagoģiskās karjeras laikā viņai bija daudz mīļāko audzēkņu. Arī vienlaikus ar mani pie viņas mācījās absolūti izcili mūziķi, tādi kā Vadims Holodenko, Andrejs Gugņins, lieliski puiši, starp citu – mani draugi… Mums nekad nav bijis problēmu, vai viņa kādu no mums izceļ vai ne. Taču bija skaidrs, ka klasē ir līderi. (Smejas.) Manuprāt, tas ir dabiski.
Kopš 11 gadu vecuma esat piedalījies konkursos. Vai attīstījāt cīnītāja raksturu?
Nezinu, ko teikt. Man nepatīk konkursi. Un nevienam tie nepatīk. Taču tāda ir lietu kārtība, tādi ir mūziķa karjeras attīstības ceļi mūsdienu pasaulē. Pateicoties konkursiem, ir iespējams nokļūt uz skatuves. Vecmamma to saprata. Un es to saprotu. Saprotu gan konkursu labumus (arī tādi ir), gan sliktumus, un, ja tu attiecīgi noskaņojies uz uztver konkursu kā iemeslu darbam, kas prasa galēju koncentrēšanos, ir iespēja parādīt maksimālu rezultātu un vispār gūt labumu no šī procesa.
Pats konkurss galu galā tik un tā ir īsta bezjēdzība – lielākoties. Netaisnības dzīres. Tā es tiešām uzskatu – pilnīgi godīgi. Konkursu rezultātus, kā likums, vienkārši ir bailes uzzināt. Tie bieži ir absurdi un atsedz draugu būšanu, protekcionismu un visu citu. Līderi izrādās pilnīgi nejauši cilvēki, kuri pēc tam mūzikas vēsturē pēdas neatstāj. Bet tā jau ir atsevišķa tēma. Taču kas cits ir konkurss un tā loma mākslinieka dzīvē, viņa radošajā stimulācijā. Te tas var izrādīties ļoti labvēlīgs faktors.
Kādā vecumā jūs apzinājāties sevi kā koncertdarbībai pilnīgi gatavu pianistu?
Ļoti agri. Pateicoties savam titāniskajam darbam (protams, vecmammas ietekmē un viņas smalkjūtīgā vadībā), 20 gadu vecumā man bija ļoti plašs repertuārs un es biju pilnībā ekipēts, lai sāktu aktīvu koncertdarbību. Tā sanāca. Manu nopelnu tur nav īpaši daudz.
Neraugoties uz titānisko darbu?
Titāniskais darbs nebūtu bijis iespējams bez mudināšanas – maigas, bet bieži vien ne īpaši maigas. (Smejas.) Man tas vienmēr jāatceras. Taču jāteic, ka šodien man ir daudz grūtāk piespiest sevi darīt kaut ko jaunu.
Tādēļ, ka atrodos jau uzkrātās pieredzes – agrīnās pieredzes – gūstā.
Tas var izklausīties augstprātīgi vai snobiski, taču tā ir taisnība. Tas daudz ko bloķē. Bloķē atvērtību. Īsta māksla man šobrīd šķiet motivācijas atrašana – ņemt sevi aiz čupra un vilkt ārā no pusmiega.
Kad kāpju uz skatuves, protams, ikreiz atdodu sevi visu, taču es runāju par ko citu – par attīstību kopumā, par jauna repertuāra apgūšanu, ko vienatnē man grūtāk izdarīt nekā senāk partnerībā. Vera Gornostajeva savas dzīves pēdējos gados bija mans draugs – lielākais un tuvākais draugs, mēs meklējām jaunas programmas, stundām ilgi runājāmies, kā labāk rīkoties, kā izvēlēties prioritātes, mūsu attiecībās bija rīvēšanās šī vārda vislabākajā nozīmē – tāda kā spriedze, no kuras izšķīlās radošas dzirksteles. Un šis komandas darbs mani aizveda tik tālu, ka tagad ir grūti atrast iemeslu iet vēl tālāk. Man, protams, palīdz skatuves partneri, un kamermūzika ir mans glābiņš, jo tas ir lauks, kuru studiju gados netiku vēl labi izpētījis – mani jau tomēr gatavoja pirmkārt kā solistu.
Vai ir starpība – spēlēt kopā ar kādu no ģimenes vai vienkārši ar domubiedru?
Ir. Un ne vienmēr ir skaidrs, kā būtu labāk. (Smejas.) Esmu guvis lielu gandarījumu no savstarpējās sapratnes viegluma ar savu tēvu, pianistu Petru Geņušu, ar kuru mēs daudz kopā spēlējām vēl manā bērnībā un jaunībā, un, protams, pēc tam, kad sāku spēlēt kopā ar savu dzīvesbiedri, kura arī ir lieliska pianiste (Anna Geņušiene – M.N.): nav nekādas māksliniecisko ego cīņas, ir iespēja atteikties no taktiskām un piesardzīgām manierēm, kuras nepieciešamas kamermuzicēšanā ar cilvēkiem, kas nav tuvinieki… Šai ziņā vienas ģimenes cilvēkiem ir priekšrocības. Protams, viss nav tik bezrūpīgi un viegli, taču kopumā uzticēšanās pilnas attiecības vienmēr nāk par labu kamermuzicēšanai. Jebkurai muzicēšanai.
Vai reizēs, kad jums piedāvā spēlēt Čaikovska Pirmo koncertu, kā tagad festivālā Rēzeknē, nerodas doma – ak, dievs, atkal…, būtu piedāvāts vismaz Otrais koncerts!
Čaikovska Pirmais koncerts ir paradoksāls.
Tas tiešām ir viens no visvairāk atskaņotajiem un tiražētajiem klavierkoncertiem, taču, tiklīdz sāc to spēlēt, notiek kas dīvains.
Es, protams, mājās vingrinos pirms uzstāšanās. Nevaru gan teikt, ka ar īpašu atdevi, jo pieredze dara savu: pēc daudzajiem atskaņojumiem ausīm, šķiet, jau plēve priekšā. Bet 40 minūtes uz skatuves paiet vienā elpas vilcienā – kā ūdenī esi ieniris. Pēdējo reizi tas notika pirms divām dienām, kad Čaikovska Pirmo koncertu atskaņoju Karēlijā ar Petrozavodskas orķestri – sarīkoju sev tādu kā mazu mēģinājumu pirms Rēzeknes. Tur bija diezgan briesmīgi apstākļi, jo koncerts notika brīvā dabā – vējš, ģeneratoru troksnis, brīvdabai tipiskās problēmas ar gaismu un instrumentu, taču es vēlreiz pārliecinājos, ka Čaikovska Pirmais koncerts, neraugoties uz biežo spēlēšanu, spēj pārveidot tevi no iekšpuses. To nav iespējams izskaidrot. No vienas puses, jādomā – cik var, kādēļ publika ir tik inerta, kādēļ nevēlas iepazīt kaut ko jaunu. Bet, no otras puses, šis koncerts man kā māksliniekam aizvien ir interesants!
Cik brīvs jūs vispār esat programmu izvēlē un koncertu plānošanā? Vai jums ir aģenti, ar kuriem nākas to saskaņot?
Protams, mēs vienmēr apspriežamies, un īpašu spiedienu es nejūtu. Taču arī bez apspriešanās jau zinu, ka Japānā nedrīkstu spēlēt visu, kas ienāk prātā, – piemērām, dažu tur nepazīstamu, bet man mīļu XX gadsimta otrās puses krievu komponistu mūziku japāņi neņems pretī un nesapratīs.
Pagaidām man nav vēl tādas reputācijas, kas spētu kompensēt nezināmu autoru mūzikas programmu.
Jāteic gan, ka Japānā tas jāņem vērā visiem atskaņotājmāksliniekiem, arī visslavenākajiem un izcilākajiem. Kas attiecas uz citām valstīm – jā, te no vienas, te no citas vietas nāk konkrēti lūgumi, pret kuriem cenšos būt atvērts.
Pagājušogad jūs atklājāt Liepājas orķestra 140. sezonu, esat ticies arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu. Ja jautāšu par iespaidiem, jūs jebkurā gadījumā atbildēsit pieklājīgi. Tādēļ jautāšu tā: vai mūsu orķestrus jūs pieskaitāt, nosacīti runājot, savējiem vai ārzemju?
Labs jautājums, tiešām. Tas liek atgriezties pie sākumā runātā – par to, kā jūtos divu identitāšu – lietuviešu un krievu – krustcelēs. Man liekas, ka savas ļoti dramatiskās un sakropļotās vēstures dēļ gan Lietuva, gan Latvija, gan Igaunija dažās savās izpausmēs aizvien ir krievu atskaņotājmākslas skolas spoguļi. Tādēļ šo valstu orķestrus es uztveru drīzāk kā krievu mūzikas pasaules interesantu transformāciju. Manā uztverē tie pagaidām pieder nevis Viduseiropas kultūrai (nespēju tos salīdzināt ne ar Francijas, ne Vācijas orķestriem), bet Austrumeiropas un Ziemeļeiropas kultūrai, kas piekļaujas mums – proti, Krievijai. Es brīnišķīgi saprotu, ka daudzi tam nepiekritīs un ka tas var nepatikt maniem tautiešiem Lietuvā un latviešiem – kā gan tā, okupanti un tamlīdzīgi.
Taču šeit mēs ieejam slidenā teritorijā, kur politika un kultūra nonāk sadursmē, kur nostrādā personīgās traumas efekts.
Man tādas problēmas nav, mani tā nav skārusi tik tieši kā citus. Es to apzinos. Un tomēr uzskatu, ka muzikālajā ziņā šajā grūtajā laikā – XX gadsimtā – Krievijas ietekme ir bagātinājusi Baltijas valstis.
Vai tajās reizēs, kad dzīve jūs savedusi kopā ar cilvēkiem, kuri ir tāli no mākslas, jums nerodas sajūta, ka esat nokļuvis uz citas planētas?
Tā gadās, jā. Pēdējā laikā pret to izturos vieglāk, esmu pieradis, kļuvis līdzīgāks “normāliem” (teiksim tā – pēdiņās) cilvēkiem. Senāk man tas bija vesels notikums – iedziļināties, kā strādā viņu prāts, taču tagad, šķiet, es tam tuvojos. Piemēram, esmu priecīgs nodarboties ar sadzīviskām lietām – varu aizbraukt uz būvmateriālu veikalu, nopirkt visu remontam nepieciešamo, sienas pārkrāsot… Smieklīgi, vai ne? Bet kaut kas tajā visā ir. Kaut kāda attīrīšanās. Tādēļ, ka esam kļuvuši pārāk rutinēti ar saviem mākslas jautājumiem.
Toties šī rutīna ļauj uzbūvēt ziloņkaula torni un sēdēt tur, kamēr ārpusē sazin kas darās.
Jā, bet man šķiet, tas nav pareizais ceļš. Tādēļ, ka kādā brīdī skaudrā realitāte sāk klauvēt pie durvīm, un izrādās, ka tu neesi tai gatavs. Man jau ir gadījušās tādas situācijas – biju pilnīgi neiesvaidīts finanšu lietās, nesapratu, piemēram, kā darbojas nodokļu sistēma. Mani no tā visa sargāja. Un tad pēkšņi es sapratu, ka tas ir nepareizi, ka man ir jāpastrādā, lai attīstītos. Ar milzu interesi visu to apguvu un nesen kļuvu, varu palielīties, par nodokļu rezidentu Lietuvā. Ne jau pats kārtoju grāmatvedību – par laimi, atradās cilvēks, kurš uzņēmās to darīt, taču pats fakts, ka ar to saskāros un aktīvi piedalījos, senāk mani būtu biedējis – neko šais lietās nesapratu, bet tagad mēģinu sevi disciplinēt ar eiropieša pieeju šīm lietām. Un man tas patīk.
Pagājušogad kļuvāt par tēti un paņēmāt spanielu no patversmes. Ko jūt cilvēks, kad viņa sapņi piepildās?
Ak, pieminot spanielu, trāpījāt vārīgā vietā … (Smejas.) Tomass, mūsu dēls, ir ļoti ilgi gaidīts bērns, pandēmija mums ar sievu bija brīnums un likteņa dāvana: mums beidzot parādījās laiks, kuru varējām veltīt bērna dzimšanai, un viss izdevās. Īstenībā tas līdzinās pasakai, tiešām… Pusgadu vēlāk sāka rasties apjēga, ka pasaule mainās pārāk ātri un mēs nespējam tikt līdzi šīm pārmaiņām – mūsu mākslinieciskā dzīve ir apdraudēta un tā tālāk… Taču tagad viss atkal ir nostājies vietās, mēs aktīvi koncertējam un spaniels sasaistē ar bērnu ir pārvērties par nebeidzamu pārbaudījumu pašiem sev. (Smejas.) Mēs visu vasaru ar šo saimniecību mašīnā braukājam pa Eiropu un Krieviju… Lieliski, protams. Bet dažkārt nav viegli.
