Darja Leleko šobrīd dzīvo Siguldā un ikdienā veic ar mūziku nesaistītu darbu, bet brīvos brīžus atvēl muzicēšanai, lai iepazīstinātu Latvijas klausītājus ar bandūras spēli un ukraiņu dziesmām. Viņas priekšnesumi apbūruši ļoti daudzus, un viņa jau uzsākusi sadarbību ar vairākiem Latvijas mūziķiem. 27. jūlijā un 29. jūlijā Darja uzstāsies bezmaksas koncertos "Kopā mēs varam" pie Brīvības pieminekļa, kur muzicēs kopā ar grupu "Melo-M". Darjai Leleko bandūra ir līdzi arī uz interviju radio studijā. Viņa ar ļoti lielu mīlestību par to stāsta un nospēlē arī vairākas dziesmas – ukraiņu un latviešu valodā.
Bandūru viņa dēvē par savu skaistuli un arī liktenīgo instrumentu, jo spēlē to jau no 10 gadu vecuma.
Šis ukraiņu nacionālais instruments savu atdzimšanu sāka piedzīvot 20. gadsimta 90. gados, tūlīt pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas. Tagad tas Ukrainā ir ļoti populārs, un, kad Darja Leleko to spēlē un dzied, ir sajūta, ka viņa un instruments ir gandrīz vai nedalāma vienība, viens liels veselums.
Leleko ir aktrise Mikolajivas drāmas un muzikālajā teātrī, kur nostrādājusi 16 gadu. Latvijā viņa ar diviem bērniem – deviņus un trīs gadus vecajām meitām – ieradās martā, kad Mikolajivā sākās pirmie Krievijas raķešu uzbrukumi. Viņas vīrs savukārt palika Ukrainā aizstāvēt dzimteni.
"Mūsu tētis aizgāja uz fronti, bet mēs palikām mājās. Jau kopš 25. februāra mēs ārā tikpat kā negājām, naktis pavadījām pagrabā. Bet kad 5. martā tika izšauta pirmā raķete, tas bija tik biedējoši un šausminoši, ka es sapratu, ka kaut kas ir jādara.
Apziņa, ka man ir jāpasargā savi bērni, ļāva man mobilizēties ļoti ātri, un es pieņēmu lēmumu aizbraukt," atklāj Leleko.
Darjai Leleko bija paziņas Latvijā no agrākiem laikiem, un viņi parūpējās, lai Leleko ar abiem bērniem varētu nokļūt Latvijā, un tālākie ceļi viņu jau aizveda uz Siguldu.
Mikolajivu Darja atstāja tikai ar sadzīvei pašām nepieciešamākajām lietām, viņas instruments palika mājās. Kad viņa jau Latvijā bija mazliet atguvusies, ģimene, kurā viņa dzīvoja, palīdzēja viņai bandūru atrast tepat Latvijā, mūziķe tai nomainīja pusi stīgu, un aprīļa beigās Rīgā tika noorganizēts pirmais viņas koncerts. Viņu uzņēma ļoti silti un sirsnīgi, un drīz sekoja citi uzaicinājumi.
Darja Leleko atceras:
"Kad sākās karš, man pat pazuda balss. Visas tās sirēnas, sprādzieni… Lai slāpētu nervu saspīlējumu, es berzu grīdas vai visbiežāk vispār neko nespēju padarīt. Dzīvoju ar domu – nu, bet rīt taču tam ir jābeidzas…
Kad Latvijā notika mans pirmais koncerts, es biju satraukusies, kā man skanēs pēc ilgāka pārtraukuma. Bet viss bija brīnišķīgi, un pēc tam mani sāka aicināt arī citur."
Pa šo laiku uz Latviju no Ukrainas atceļojis arī viņas pašas instruments, Leleko piedalījusies Valmiermuižas etnomūzikas festivālā, "Melo-M" lielkoncertā, kā arī citos lielākos un mazākos koncertos dažādās Latvijas vietās. Viņas repertuārā ienāk arī latviešu tautasdziesmas, un viņa saņēmusi Kultūrkapitāla mērķprogrammas atbalstu arī ierakstam, kurā skanēs gan ukraiņu, gan arī vairākas latviešu tautasdziesmas.
Darja Leleko skaidro: "Tas vēl ir procesā. Bet man tā šķiet izcila ideja – uz ukraiņu nacionālā instrumenta atskaņot latviešu tautasdziesmas. Latvija šobrīd sniedz tik lielu atbalstu Ukrainai, cilvēki ir tik saprotoši, un šis ieraksts būs kā mana dāvana viņiem. Jā, es šobrīd atrodos Latvijā, bet es ļoti mīlu savu zemi un vēlos tur atgriezties. Šobrīd mana cīņa ir mans instruments."
Mūziķei ir sapnis, ka viņas bandūra varētu skanēt kopā ar ērģelēm, pagaidām šādu piedāvājumu neviens vēl neesot izteicis. Bet 27. jūlijā divos bezmaksas koncertos pulksten puspiecos un sešos, kā arī piektdien sešos vakarā Darja Leleko un vēl citi ukraiņu mūziķi muzicēs kopā ar "Melo-M" pie Brīvības pieminekļa.
