Inovācija muzikālajā darbībā notiek dažādos veidos – darbu prezentējot neierastā formā, saturu interpretējot neierastā kontekstā, izmantojot jaunus muzikālās izteiksmes līdzekļus, savienojot šķietami nesavienojamo, un citos veidos. Ierasti Lielā mūzikas balva ir bijusi klasiska, lielāko uzmanību pievēršot darba interpretācijai, izpildījumam un tradīcijai, bet 2020. gada situācija atnesa savu jauninājumu – kategoriju "Par radošu, drosmīgu un inovatīvu māksliniecisko darbību Covid-19 krīzes apstākļos", jo pērn kvalitatīvu tiešsaistes un atšķirīgu formātu koncertu ir bijis tik daudz, lai tos nevērtētu pēc ierastās klātienes koncertu formas. Arī žūrijas pārstāve, muzikoloģe Ieva Rozentāle uzsvēra: “Tas ir 2020. gada fenomens. Tā tas agrāk nav bijis Lielajā mūzikas balvā, kas tradicionāli ir ļoti klasiska balva.” Rozentāle arī pieņem, ka nākotnē varētu atsevišķi attīstīties tieši digitālo koncertu kategorija un atsevišķi arī inovatīvo koncertu kategorija.
"Par radošu, drosmīgu un inovatīvu māksliniecisko darbību Covid-19 krīzes apstākļos" Lielajai mūzikas balvai nominēti:
- koncerts "Mālera Piektā un RIXC", kas notika 13. martā Lielajā ģildē;
- koncerts-performance "Viens", kas notika 24. jūlijā koncertzālē "Latvija";
- muzikāli performatīvs piedzīvojums "Kamēr… upē" ar norises vietu Gaujas krastā 25. jūlijā.
Īsi ieskicējot nominētos darbus: "Mālera Piektā un RIXC" ir pirmais tiešsaistes koncerts līdz ar pandēmijas un ārkārtas stāvokļa izziņošanu martā. Koncerts notika dienā, kad spēkā stājās ārkārtas situācija, un organizatoru reakcija uz jaunajiem apstākļiem bija zibenīga. Arī nokaitētajā vispārējā atmosfērā, spēlējot tukšai zālei, orķestris radīja emocionāli piesātinātu priekšnesumu. Koncertā-performancē "Viens" klausītājs varēja piedzīvot gan katru kamerorķestra instrumentu atsevišķi, gan visu skanējumu kopā. Skanēja komponista Dariusa Mijo mūzika, un koncepciju bija izveidojuši radošais tandēms Krista un Reinis Dzudzilo. Savukārt "Kamēr… upē" – koris bija izvietots uz plostiem, izpildīja latviešu komponistu darbus, kuros viņi apdzied Latvijas dabu. Neierastā forma ļāva iepazīt koristu tembrālo daudzveidību.
Nominantiem vaicājām:
Šogad inovācija bija piespiedu kārtā – vai tas mainījis akadēmiskās mūzikas pasauli? Vai darbs šādā formātā būtu tapis arī "normālos" apstākļos?
Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina sacīja: "Šī inovācija jeb Covid-19 pavasara ārkārtas situācijas pirmās dienas tiešsaistes koncerts digitālā, nevis klātienes formā, protams, bija piespiedu kārtā. Normāli mēs šo koncertu būtu atskaņojuši publikas pilnā zālē, kā tas arī bija paredzēts. Taču dienu pirms koncerta, kad situācija ļoti strauji mainījās un sapratām, ka ir tikai šī viena koncerta norises iespēja, nešauboties darījām visu iespējamo, lai plašai publikai būtu iespēja sagatavoto programmu dzirdēt un redzēt. Šī Covid-19 pandēmija tiešām ir mainījusi akadēmiskās mūzikas pasauli, un tagad, gadu pēc pandēmijas sākuma, tiešsaistes koncerti jau liekas kā ierasta lieta.
Ieguvums ir tāds, ka klasiskā mūzika ir nonākusi pie daudz lielāka klausītāju skaita nekā tas būtu iespējams koncertzālēs.
Mēs varam izvēlēties, vai šovakar savās mājās baudīsim Berlīnes Filharmoniķu, Parīzes Simfoniskā orķestra, LNSO, Liepājas Simfoniskā orķestra vai vēl kādu citu priekšnesumu. Taču tas tomēr ir ārkārtas situācijas risinājums, un visi – gan mūziķi, gan klausītāji – ļoti gaida to brīdi, kad varēs atgriezties pie dzīvo koncertu pieredzes. Bet digitālā pieredze noteikti noderēs arī “normālajos” apstākļos."
Savukārt koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Miks Magone atbildēja: "Koncertzāles "Latvija" pirmā gada jubileju sākotnēji bija plānots atzīmēt citādi. Ar cita veida notikumu, kurš arī nebūtu bijis vien "svētku koncerts" ierastajā izpratnē. Bet šobrīd, atminoties notikušo jau ar zināmu distanci laikā, varu teikt un runāt, ticu, visu vārdā –
esmu pateicīgs pandēmijas radītajiem apstākļiem, un varu būt lepns par to, kā izdevās šo zināma veida krīzi faktiski apspēlēt.
Teiktu pat – ar šādu notikumu uzvarēt. Kaut uz nedēļu, kaut uz trim dienām nedēļas nogalē jūlijā.
Atbildot uz pirmo jautājumu, jā, manuprāt, jaunie apstākļi – jaunā "normālība"- kā dažs to jau dēvē, ir mainījuši mūzikas, ne tikai tā saucamās "akadēmiskās" mūzikas pasauli. Mainījuši principā, bet ne vienmēr varu piekrist un teikt, ka uz labu. Ar interesi, pēc tam daudzos gadījumos arī ar gandarījumu, vēroju un piedzīvoju to, par ko runā šīs balvas nominācijas nosaukums – radošus, drosmīgus un inovatīvus risinājumus kultūras dzīvē, piedāvājumā. Vienlaikus greizi skatos uz tiem, kurus par tādiem mēģina uzdot. Nevaru vienmēr piekrist, ka koncertu tiešraides no tukšām koncertzālēm ir "radoša, drosmīga un inovatīva mākslinieciskā darbība". Tās pārsvarā ir gluži tehniskas kustības, kuras bija iespējamas arī iepriekš. Nevaru to uzskatīt par kaut ko jaunu zem šīs saules. Tāpat nevaru pieņemt noteikumus, kurus diktē virtuālā vide, sociālie tīkli un kuriem agri vai vēlu viena daļa mākslinieku pakļaujas. Proti, pakļaujas diktātam pašam par sevi bļaut iespējami skaļi, uzmācīgi par sevi atgādināt, celt savu asti. Tas diemžēl ir redzams spoguļojamies arī vulgarizācijā, paškritikas trūkumā, sava veida zemākā iespējamā kopsaucēja meklēšanā mākslinieciskajās izpausmēs. Joprojām piekritīšu uzskatam, ka pieticība, pazemība ir tikums. Un tas, kā redzams gan jubilejas koncerta-performances "Viens", gan vairākos citos gadījumos, nesien rokas rīkoties radoši, drosmīgi un inovatīvi.”
Cēsu Mākslas festivāla direktors Juris Žagars norādīja: “Vēl 2020. gada sākumā, gatavojoties festivālam, iecere bija cita. Bet tad nāca Covid-19 ierobežojumi, un arī mēs sākām apsvērt dažādus variantus, kā šādos apstākļos pasargāt dalībniekus un apmeklētājus. Tomēr jāsaka –
paradoksāli, bet nav izslēgts, ka darbs būtu bijis līdzīgs, jo mums bija doma par peldošo kori upē jau agrāk.
Pandēmijas situācija to visu sakoncentrēja un ielika stingrā rāmī, kas, galu galā, iecerei pat ļoti palīdzēja. Zināma fiziska distance no publikas, publikas atrašanās distancē vienam no otra un satuvināšanās tikai caur mūzikas un dabas kopīgu pieredzējumu. Citos apstākļos tas nebūtu tik spilgti un asi jūtams. Tagad bija!”
Inovācijas Latvijas akadēmiskajā mūzikā ir bijušas aktuālas jau iepriekš. Pandēmijas laiks neierastām formām tikai pievērsa lielāku uzmanību. Kā spilgtus piemērus var minēt festivālu “Sansusī” un viņu Rīgas rezidenci – koncertzāli “Tu jau zini kur”; "Laikmetīgās trešdienas" Tallinas ielas kvartālā, piedāvājot iepazīt mūsdienu avangardu; Annas Ķirses “Koku operu”, kas izskanējusi kā Rīgā, tā arī Somijas mežos. Dažādos avangarda pasākumos apdzīvotas Rīgas industriālās būves – Andrejsalas spēkstacija, rūpnīca “Boļševička” un citas vietas. Tāpat ar formu ir eksperimentējušas koncertzāles reģionos. Arī populārajā mūzikā ir bijuši spilgti inovatīvi priekšnesumi, piemēram, koncertzālē “Ave Sol” 2016. gada “Baltās nakts” ietvaros ar multimediālu uzvedumu “Akmens Dārzs” uzstājās Finķis un “DoStudija”.
Inovācijas vērtīgi paplašina radošās robežas, dod iespēju uzrunāt vēl iepriekš nesasniegtu klausītāju un sadraudzēties atšķirīgu jomu mākslām, izglītoties. Tajā pašā laikā inovatīvu pasākumu veidošana ir laikietilpīgs process, kurā svarīga loma ir tieši idejas kvalitatīvai nobriedināšanai, un šis process var aizņemt mēnešus vai pat gadus un prasīt lielāku finansējumu. Tādēļ inovācija nevar kļūt par ikdienu. Taču arī inovatīvai domai ir vajadzīgs atskaites un novērtējuma punkts, kā, piemēram, tāds krīzes gads kā 2020.
