Ar lielu aizrautību un degsmi Inga neslēpj savu lielisko iespēju kā režisorei iesaistīties metāloparas "Kurbads. Ķēves dēls" tapšanā.
- Kā šobrīd norit darbi, kas tur būs īpašs, kādi sarežģījumi ir radošusies darbā ar pirmo metāloperu?
- Pirmā metālopera, protams, liels izaicinājums, un tieši tāpēc, ka nav īsti tādas lielas iespējas paskatīties, kas tad nu iepriekš ir radies, un saprast, kas ir strādājis un kas nav. Tā ka mēs savā ziņām esam tādi kā celmlauži tajā visā, bet tajā pašā laikā tas atver mums lielu, plašu brīvību darīt tieši tā, kā mēs to gribam, kā mēs to saprotam, kas atkal ir ļoti labi.
Šobrīd izrāde jau ir pašā finiša taisnē. Kā jau parasti, tajās finiša taisnēs vienlaicīgi daudzas lietas gan vairāk savienojas, noapaļojas, gan arī tas viss uzņem lielākus apjomus un tā kā virpulī visas enerģijas sagriežas. Tas prasa aizvien vairāk izturības un spēka, un koncentrēšanās spēju. Es domāju, ka mēs veiksmīgi ar to tiekam galā un jāiztur līdz tai finiša līnijai, un ar prieku jāmēģina viņā ieskriet.
- Jums līdz šim ir bijis darbs pie mazākām izrādēm, tagad būs liels darbs. Vai ir bijusi līdzīga pieredze režijas darbā?
- Tādos uzvedumos, lielformāta šovos - īsti nē. Nu, kaut kādā ziņā esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka šis pavasaris ir ar tādiem diviem lieliem darbiem pēc kārtas. Pavisam nesen esošais "Iļģu" koncerts "Arēnā Rīga", kas bija kā tāds labs treniņš, bet, protams, tajā pašā laikā es to neuztveru kā treniņu, bet tas jau lika sarosīties un ievingrināt muskuļus un darboties tālāk. Pirms tam arī dažus gadus atpakaļ Dziesmu un deju svētku ietvaros tapis darbs.
Bet skaidrs, ka šis [darbs] ir būtībā pirmais. Arī man - tāds iniciācijas process, kuram es eju šobrīd cauri.
- Metāloperas pirmizrāde notiks Limbažu Lielezera amfiteātrī. Ar ko šī vieta ir specifiska?
- Limbaži ir brīnišķīgi skaista vieta, kur tiešām viesiem vasaras sākumā pulcēties. Un šī apkārtne, kura pavisam drīz - 3.jūnijā - pārvērtīsies vēl savādāka, nekā tā ir bijusi līdz šim. Tur taps milzīga skatuve ar diezgan sarežģītu konstrukciju un dažādiem specefektiem, es domāju, ka tas ir tiešām tāds labs vasaras sākums, kā iesākt brīvā dabā esošus pasākumus, uzvedumus.
- Kas ir galvenais, ar ko režisore strādā šāda veida izrādē?
- Tas galvenais ir izdomāt galveno koncepciju, izdomāt ietvaru visam šim pasākumam.
“Būtībā esmu smadzenes, kuras ir izdomājušas, kam kā vajadzētu būt, un tālāk, to pacietīgi stāstot pārējiem saviem kolēģiem, mēģinu viņus virzīt vēlamajā virzienā.
Protams, ir arī lietas, kas laika gaitā notiek. Tas, ka mēs esam ļoti dažādi un katram ir savas specifiskās zināšanas par kādu no konkrētās jomas nozarēm. Tad arī notiek tāda kā abpusējā mijiedarbība, kurā tu ieklausies, uzzinot kaut kādas jaunas lietas un komentārus, un skaties, kā to izmantot sev vajadzīgajam šajā koncepcijā par labu. Un esmu tā, kura visu laiku nemitīgi ar visiem runā un domā, kas būs, un vienlaicīgi galvā mēģina saturēt visu šo lieluzvedumu, iztēloties kāds tas būtu, lai gan viss vēl nav viss gatavs. Manāmi iztēlē es to kā klucīti klucītī būvēju un mēģinu paredzēt visādas varbūtības, kas tur varētu nostrādāt, kas varētu nostrādāt mazāk.
- Kāpēc piekritāt šādam izaicinājumam strādāt kā režisore šim darbam?
- Tieši tāpēc, ka tas ir izaicinājums. Ka tā tik tiešām ir Kurbada tēlam atbilstoša iniciācija.
Man kā Ingai tas ir svarīgi - būt attīstībā, un man ir svarīga sava izaugsme, nemitīga mainība un katrs tāds jauns izaicinājums.
Pirms tam, kad man vispār kaut ko tādu piedāvāja, es nekad mūžā pati varbūt neko tādu nevarētu iedomāties, ka man kaut ko tādu vajadzētu izdarīt. Bet ir šis piedāvājums, un acīmredzot kādi augstāki spēki grib un ir novērtējuši, ka esmu pietiekami gatava kaut kam tādam, un viņi grib, lai es to daru.
Un tad es to tā arī uztveru, ka man vienkārši atliek to darīt. Uzrotīt piedurknes, protams, vajag ļoti augstu, un brīžiem ir diezgan pagrūti to izdarīt, bet vienkārši vajag iet un darīt. Līdzīgi kā Kurbads - viņš neuzdeva liekus jautājumus, viņš vienkārši gāja un darīja!
- Ko mums dod šāda veida iestudējums par Kurbadu?
- Es domāju, ka viennozīmīgi visas lietas, kas ir saistītas ar mūsu sakņu apzināšanos, un šajā gadījumā Kurbads kā tiešām varonis, kas ir spēka enerģijas pilns, mērķtiecīgs varonis, kurš iet cīņā līdz galam.
Mūsu tautai tāds varonis, manuprāt, ir tik tiešām ļoti labs piemērs, paraugs. Un viņš ir vajadzīgs, lai mēs neieejam tajā kūtrumā un apātijā, un, nedod Dievs, lai neņemam vēl kaut kādas uzspiestās domas par to, cik mēs esam nabadziņi un cik mums grūti klājas, - vajag iet un rīkoties. Un katrs sāk pats ar sevi, jo, ejot un veicot šīs pārmaiņas katram pašam ar sevi, arī kopējais fons uzreiz manāmi mainīsies.
Tas, par ko Kurbads tur īstenībā cīnās, ir par gaismas atnākšanu, kas ir tāds zelta laikmets šajā sabiedrībā, kur katrs ir tāds Kurbads. Viņš katrs uzņemas atbildību, un viņš nebaidās iet cīņā līdz galam.
- Kas ir pats galvenais metāloperā "Kurbads. Ķēves dēls"?
- Man pats galvenais tiešām ir šis nemitīgais mainības process, tas iniciācijas rituāls, tāpēc arī visur ir klāt šī iniciācijas pasaka. Un kas sevī tieši ietver to mainību, nemitīgu nomiršanu atkal dzimšanu, pārdzimšanu. Kad mums nav jādzīvo visu laiku kaut kādās spilventiņu sistēmās, aizsargkomforta zonās, bet ir tikai dabīgi un ļoti liela nepieciešamība, ka mēs izejam ārpus komforta zonām, atmodinām sevī šo dabīgo spēku un ļaujam sev iet arī varbūt neērtākās zonās. Lai mēs nepaliekam tādā noburtās tautas līmenī, kurā kāds cits var manipulēt ar tevi, kāds cits var tevi vadīt ar mazo pirkstiņu, kā vien viņam iepatīkas, jo tev nav īsti savu domu, nav savas enerģijas, tev nav sava spēka. Un līdz ar to, ja tev nekā nav, tad tu esi tāds pelēks un mazs, ar kura var viegli manipulēt. Man liekas, ka mums to nevajag. Mēs to esam vēsturiski pabaudījuši un varam taču savādāk.
Patiesībā, par tām saknēm runājot, ir bijuši laiki, kad mēs esam bijuši vareni jaudīgi. Un ir vērts aizrakties līdz tām saknēm un paņemt to dzīvības sulu un spēku, kas tur ir bijis. Tas ir tiešām vairāk par sava spēka apzināšanos.
- Kā ir kopa sastrādāties ar grupu “Skyforger”? Vai viņiem pašiem patīk?
- Ja grupa nemelo, tad viņiem patīk šī sadarbība, man liekas, ka tas nav īsti viņu dabā, ka viņi saka, ka viņiem patīk. 29.maijā norisinājās pirmais kopmēģinājums ar dejotājiem un grupu dzīvajā izpildījumā. Tas bija tiešām labs pirmais kopmēģinājums un mazliet apjausma, un var novērot, kas tad tur būs tajā 3. jūnijā. Bet tā īstā sadarbība, es domāju, ir pavisam karsta, un tiešām no rīta līdz vakaram tieši tajā pašā finiša taisnē tagad, kad nu jau mēs viens no otra neatejam ne soli.
Metālopera “Kurbads. Ķēves dēls.” vienīgo reizi tiks rādīta 2017.gada 3.jūnijā, bet režisore Inga saka, ka “noteikti ir jāskatās, kāda ir rezonanse un kā tas viss būs aizgājis. Vispirms ļausim tam bērnam piedzimt, ieelpot pilnu krūti ar gaisu un tad paskatīsimies, kas tur tālāk sanāk”.
