Kālab tieši 1922. gads minēts kā starta punkts šī žanra esamībai mūsu valstī? "Tas ir pirmais fiksētais pieminējums, ko var atrast – 1922. gada 28. janvāris, kinoteātra "Marina" sludinājums, ka "tikai pie mums var dzirdēt džezbendu"," stāsta grāmatas autors Indriķis Veitners, kurš ir viens no mūsdienu džeza kultūras veidotājiem Latvijā, saksofonists un klarnetists, docents, muzikoloģijas doktors un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Džeza katedras vadītājs. "Man ļoti paveicās – sākumā, meklējot jebkāda veida informāciju par šo laiku, izrādījās, ka tā ir ļoti fragmentāra: lielākoties tās ir neatšifrētas fotogrāfijas, gramofona ieraksti. Un tad uzdūros sludinājumiem, un tas izrādījās pamata stumbrs, lai saliktu visu kopā kā lielu puzli."
Kur tolaik īsti skanējis džezs? Restorānos, deju zālēs, koncertzālēs? "Pētot materiālus, daudzos mirkļos mani pārņēma deja vu sajūta – nekā jauna, nekā īpaši atšķirīga no mūsdienu mūziķu ikdienas. Decembrī bijis koncertu lielākais sablīvējums, vēl gan arī februāris, kad tolaik bija karnevālu laiks. Lielā ģilde, Mazā ģilde, "Uļeja" jeb tagadējais Rīgas Krievu drāmas teātris, kas bijusi viena no centrālajām džeza vietām tolaik Rīgā. Vēl klubs "Alhambra", kas atradies tur, kur vēlāk tika uzbūvētas "Rīgas modes". Vēl "Lido", Jūrmala, Ķemeri."
Nolīdzināts līdz ar zemi
Repertuārs mūziķu kontā bijis milzīgs. Vairāk nekā tūkstotis skaņdarbu! “Mūziķi bija ļoti augstas klases profesionāļi, kuri spēlējuši vairākus atšķirīgus instrumentus, piemēram, saksofonu, klarneti un vijoli vai arī čellu un akordeonu. Apbrīnojama profesionalitāte!
Un tad tā šausmīgā sajūta, ka viss var tik ārprātīgi tikt pārcirsts, nolīdzināts līdz ar zemi. Pēc pāris gadiem vairs nekas nav palicis pāri.
Tā vēstures gaita man ļoti lika pārdomāt lietas," neslēpj Veitners.
Rakstot grāmatu, viņš pārliecinājies, ka džeza mūzika tolaik bijusi reāla popmūzika, īpaši pēc 1935. gada.
"Tad bija svinga periods, avīzes burtiski čum un mudž no sajūsmas. Cilvēki tajā laikā priecājušies uz nebēdu."
Tiesa, ne mazums stāstu ir par akadēmiskās mūzikas pārstāvju nepatiku pret faktu, ja mūziķis praktizē abus mūzikas žanrus - gan nopietno mūziku, gan džezu. "Pirmkārt, attieksme toreiz bija citāda.
Tas ir interesants diskurss – manuprāt, akadēmisko mūziķu snobisms ir stipri vēlāku laiku ievazājums, turklāt atsevišķu cilvēku viedoklis. Piemēram, Paulas Līcītes iznīcinošās publikācijas, ka tas ir degradējoši, pazemojoši – bet tas ir tikai viņas viedoklis!
"Bellaccord" ieraksti liecina par ko citu – tolaik bija izcili labi mūziķi. Turklāt džeza spēle nozīmēja arī lielisku un saprotamu piepelnīšanos. Pa 300 latiem ik vakaru – tā bija laba nauda!"
Interesanti, ka džezs skanējis ne jau tikai Rīgā. Un vēl interesantāk, ka par džezu tolaik dēvēta visa izklaidējošā un populārā mūzika.
Pat dziesma "Dažu skaistu ziedu" tika saukta par džezu.
Nekas vairs nav tā, kā bijis
JVLMA rektors Guntars Prānis grāmatas atvēršanas svētkos izteicās apmēram tā: kopš Indriķis Veitners ir akadēmijā, un kopš tā laika pagājuši jau apaļi desmit gadi, nekas vairs nav tā, kā bija senāk. Tam piekrīt arī pats Veitners. "Jā, esam ieviesuši patīkamu improvizācijas niansi akadēmijas dzīvē.
Sadarbība ar citām katedrām sākās tāpēc, ka sapratām – esam ļoti tradicionālā vidē, un, lai nejustos kā baltie zvirbuli, mums ir jādraudzējas ar citiem.
Sadarbība ir ar etnomuzikologiem, ar horeogrāfiem, akadēmiskajiem pūtējiem. Īpaši tagad, kad mums ir bigbends, kurā satiekas daudzu katedru studenti. Priekšā arī vesela strīpa pasākumu – festivāls "DeciBels", kas kļuvis par akadēmijas vizītkarti, šogad sācies arī kas pilnīgi jauns – Mākslas akadēmijas iniciētais projekts "Malka", kas pirmo reizi notika pērn sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režisoriem. Tagad tajā piedalīsies visas trīs mākslu augstskolas. No mūsu puses tajā piedalīsies pirmais kurss. Lielisks un kreatīvs sākums!"
Bet nākamnedēļ aktuālas Brazīlijas mūzikas dienas ar koncertiem un meistarklasēm - tās top ciešā kopdarbībā ar JVLMA.
