Atspere

Jānis Peters lasa savu jaunāko dzejoli "Ardievas Mārtiņam"

Atspere

Matīss var braukt arī 1. tramvajā. Saruna ar dramaturģi Daci Micāni-Zālīti

Imants Kalniņš: Tagad es zinu, kas ir dzīve un kā tā notiek

Imants Kalniņš: Tagad es zinu, kas ir dzīve un kā tā notiek

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Jā, ir bijuši brīži, kad esmu juties tā, it kā būtu atstumts vai aizmirsts. Bet tie bijuši brīži, kad pats vēl neesmu bijis gatavs kā cilvēks. Šodien, piemēram, es pavisam skaidri zinu, ka šādas sajūtas mani nevar traumēt. Jo es tagad zinu, kas ir cilvēki, kas ir dzīve un kā dzīve notiek," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīst komponists Imants Kalniņš. 5. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un LR3 tiešraidē beidzot pirmatskaņojumu piedzīvos viņa opera "Matīss, kausu bajārs". Opera tika uzrakstīta par godu Čaka simtgadei 2001. gadā, taču līdz pirmiestudējumam nācās gaidīt divdesmit gadus. 

Koncertizrādi veido režisore Rēzija Kalniņa, diriģents un muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis sadarbībā ar dramaturģi Daci Micāni-Zālīti, scenogrāfi Sandru Strēli, gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un horeogrāfi Ingu Krasovsku. Operas iestudējumā piedalās gan orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi un Rīgas kamerkoris "Ave Sol", gan operas solisti – Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viktorija Pakalniece, Artjoms Safronovs, Juris Jope, Edgars Ošleja un Rihards Millers.

Orests Silabriedis: Varbūt varam sākt sarunu no attāluma. Vai ir bijis kāds dzīves periods, kad jums kā klausītājam opera likusies sevišķi būtiska un interesanta? Bērnība, jaunība, briedums?

Imants Kalniņš: Pirmkārt jau pievilcīgs ir pats operas nams, kas vizuāli ir tāds, kas katru bērnu kaut kādā veidā var vilināt pie sevis.

Arī mani šis nams vilināja, līdz izdīcu, lai mani aizved uz operu. Nebiju vēl sevišķi pieaudzis – man bija kādi seši, septiņi vai astoņi gadi, un pirmā opera, ko skatījos, bija "Otello". Bērnam diezgan komplicēts darbs.

Pēc tam, kad jau mācījos Mediņa Mūzikas vidusskolā, skolas direktors Filips Šveiņiks izkārtoja tā, ka mūzikas skolas audzēkņus Operā laida par brīvu. Šo laiku atceros ar ļoti pozitīvām atmiņām, jo mēs katru vakaru gājām uz Operu – vai tā bija opera vai balets. "Žizeli" noteikti redzēju kādas piecpadsmit reizes, tāpat "Tanheizeru", "Loengrīnu" un visu pārējo repertuāru, kas tolaik gāja, zināju no galvas. Tas bija otrs faktors, kas mani piesaistīja šim žanram vēl vairāk. Jā, tāda ir mana tuvošanās operai.

Vai no tiem laikiem atceraties arī kādu dziedātāju, kas jums likās sevišķas uzmanības vērts? Lūk, ja dzied viņa vai viņš, tad es noteikti eju uz operu.

Mēs, mūzikas skolas audzēkņi, šajā ziņā bijām ļoti kritiska auditorija – katram no mums bija savi favorīti un arī tādi, kuri mums aktīvi nepatika, un šādas sarunas arī mūsu starpā notika. Ar šīsdienas acīm raugoties, no tā laika dziedātājiem īpaši gribu izcelt Žermēnu Heini-Vāgneri. Manuprāt, viena no spilgtākajām operas personībām mūsu vēsturē.

Dzejolis pats piesakās uzrakstāms

Pievēršoties operai "Matīss, kausu bajārs" – protams, klausītājus interesē, kāds bija impulss šīs operas tapšanai pirms gadiem divdesmit.

Runājot par Aleksandru Čaku, šī nav mana pirmā kontaktēšanās ar šo fantastisko dzejnieku un cilvēku. Pirmā nopietnā kontaktēšanās bija laikā, kad Pēteris Pētersons Jaunatnes teātrī uzveda savu dzejas teātri ar Čaka lugu, un tad es tā īsti saskāros ar šo dzejnieku. Bet, runājot par "Matīsu, kausu bajāru", šis darbs tika jau ar nodomu rakstīts sakarā ar Čaka simto jubileju 2001. gadā. Režisors Andrejs Migla ar savu kolēģi Valdi Rūmnieku bija veikuši Čaka nepabeigtās jeb uzmetumos esošās lugas "Matīss, kausu bajārs" restaurāciju, un tad,

kad Andrejs atnāca pie manis un piedāvāja šo lugu apskatīties, mani šis materiāls ļoti aizrāva – teicu, ka te varētu būt opera.

Vai būtu liela pārdrošība vilkt paralēles starp Totu un Matīsu?

Kaut kādu paralēli var ieraudzīt, jā, bet Matīss ir piezemētāks.

Ja Tots ir planetāra mēroga personība, tad Matīss ir Rīgas mēroga personība. Neskatoties uz to, ka gan Totā, gan Matīsā ir absolūti visu cilvēcisko izjūtu spektrs, mērogs tomēr šeit atšķiras.

Aleksandrs Čaks jau arī pats ir Rīgas puika, un lielā mērā Matīsa, kausu bajāra, personā redzu un sajūtu tieši Aleksandru.

Mūsu iepriekšējās intervijās esat stāstījis par savām attiecībām ar literatūru, bet gandrīz vienmēr tikusi piesaukta proza. Vai no dabas un pēc instinkta esat arī dzejas lasītājs? Sak’, te man ir dzejoļu krājums, un šodien es gribu palasīt dzeju.

Es esmu dzejas lasītājs, jā, un to manī iedibināja mana māmiņa. Jo tajās mājās, kurās piedzimu un uzaugu, galvenās grāmatas, pateicoties māmiņai, bija dzejas grāmatas. Tā bija Jāņa Poruka dzejas izlase un Friča Bārdas "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam". Tā ka tas man nāk līdzi no bērnības – vēlēšanās un vajadzība lasīt dzeju. Tas, kā saka, ar mātes pienu ir uzsūkts.

Un ne vienmēr domājot par to, ka, lūk, šo dzejoli varētu ielikt mūzikā?

Šeit ir tā, ka dzejolis pats pasaka priekšā.

Dzejolis pats piesakās uzrakstāms. Jo ir dzejoļi, kuros mūzika jau ir, man tikai jāpaņem nošpapīrs un jāuzraksta. Šeit nav tādas racionālas izvēles, tas notiek automātiski, pats no sevis.

Vai "Matīss, kausu bajārs" arī nāca pretī?

Principā nāca pats pretī, jo Čaka dzeja jau visa ir viena liela mūzika, teiksim tā. Mana līdzdalība šeit ir pietiekoši maza. Šeit arī ir tas, ka jāpieraksta tikai notis klāt.

Cik vienkārši!

Jā, patiesībā tieši tā arī ir.

Tas ir ļoti privāts jautājums, ko varam arī apiet, bet, klausoties jūsu operu un pēc tam  vēlreiz pārlasot "Matīsu, kausu bajāru", man likās, ka jūsu dzīvē nozīme varētu būt gluži vienkārši cilvēciskajai draudzībai – es šeit domāju Mežinieka tēlu, kas man liekas cilvēciski ļoti simpātisks. Vai drīkstu jautāt, kāda nozīme jūsu dzīvē ir draudzībai?

Vispār es nevarētu sacīt, ka draudzība ir tas fenomens, ar kuru man dzīvē bijis jārēķinās un ar kuru es gribētu rēķināties – man nav tādas draudzības pieredzes.

Mani draugi ir bijuši un joprojām ir cilvēki, kuri man kaut ko nozīmē, kuri ir autoritātes. Pret kuriem es izjūtu dziļu cieņu un pietāti, kurus iekšēji varu dēvēt par dižiem cilvēkiem. Tie ir mani draugi.

Tāda ir dzīve

Vai var teikt, ka operā "Matīss, kausu bajārs" kādam varonim pieder īpašas jūsu simpātijas?

Matīsam. Jo Matīss ir tas cilvēks, kurš savā dzīvē iet cauri visiem jautājumiem – arī tiem, par kuriem mēs ar jums pašlaik runājāmies. Viņš iet cauri visām šīm problēmām. Viņš ir cilvēks, kurš īpaši labi nejūtas tajā pasaulē, kurā viņš dzīvo – blakus konkrētajiem cilvēkiem. Viņš visu laiku ir diskomfortā, un mēs redzam, kā viņš to visu pārdzīvo. Redzam viņa ceļu – kā viņš iet cauri visām savām sajūtām, visām savām pārdomām. Jā, es viņam jūtu līdzi.

Bet nevarētu taču teikt, ka jūs identificējaties ar viņu?

Nē, es neidentificējos, kaut gan es domāju tā: ja esmu šīs operas mūzikas autors, brīdī, kad rakstu mūziku vai nu Knutam, vai Krodziniekam, vai poļu panam, tajā brīdī identificējos ar katru no viņiem.

Šurp braucot, mēs ar Rēziju runājām, ka Matīsam ir zināma līdzība gan ar Totu, ko mēs jau piesaucām, gan tikpat labi kaut vai ar Žannu D'Arku. Tie ir cilvēki, kuri veic savu misiju, bet pēc tam sabiedrība ir gandrīz vai gatava atteikties no viņiem. Ne jau visi tiek sisti krustā, bet vienkārši vienā brīdī viņi kļūst nevajadzīgi.

Jā, bet tāda ir dzīve. Tāda ir dzīve, tāda ir sabiedrība, un tādi ir cilvēki. Es šeit neredzu neko speciāli uzsveramu vai akcentējamu. Jā, tā tas notiek.

Vai jūs pats arī kādreiz esat tā juties?

Jā, ir bijuši brīži, kad esmu juties tā, it kā būtu atstumts vai aizmirsts. Bet tie bijuši brīži, kad pats vēl neesmu bijis gatavs kā cilvēks. Šodien, piemēram, es pavisam skaidri zinu, ka šādas sajūtas mani nevar traumēt. Jo es tagad zinu, kas ir cilvēki, kas ir dzīve un kā dzīve notiek.

Šīs lietas man vairāk netraucē. Bet jaunībā vai nedaudz vēlāk šādas lietas var traumēt. Mani vairs ne.

Vai jūs varat arī pateikt, kurā vecuma posmā jūs sapratāt, ka jūs vairs cilvēki nevar ievainot?

Precīzi nevaru pateikt, kurā vecumā, bet nu – tie jau ir brieduma gadi. Tā ir tā pieredze. Tā pilnīgi apzināti es to sajutu un sapratu pēc tam, kad Latvijā bija beidzies tas, ko saucam par neatkarības atgūšanu.

Jānoskan, un tad redzēsim

Čaka luga ir nepabeigta. Opera, protams, ir pabeigta, interpretētāji varēs atrast katrs savu risinājumu, kā to pabeigt, bet, runājot par Čaku, – vai jums ir versija, kā Čaks būtu pabeidzis savu lugu?

Vismaz tādā formātā, kādā tā šobrīd skaitās pabeigta – un runa ir par operas libretu – man šķiet, ka viss saskan. Ka ar Čaku arī tas tā varētu saskanēt. Tas, kāds bijis šī cilvēka, šī dzejnieka dzīves ceļš, kādiem vārtiem viņam nācies iziet cauri – tas ir ciešanu ceļš, kuram viņš ir emocionāli izgājis cauri. Tā ka es domāju, ka tā tas varētu arī būt.

Jāatzīstas, ka no vienas caurskatīšanas reizes neradās skaidra sajūta, kurš paliek dzīvs – Matīss vai pans?

Par palikšanu dzīviem – nekas jau nekur neaiziet un nekas jau nekur nenomirst. Aleksandrs Čaks arī ir tepat kopā ar mums. Un arī viņa Matīss tepat vien ir kopā ar mums. Un gan pans, gan visi pārējie ir kopā – neviens jau nekur nav nomiris. Nomirt – tas ir tā, ka tevis vairāk nav, tā ir tumsa, bet tumsas jau nav. Viņi visi ir šeit kopā ar mums šodien.

Ir pagājuši 20 gadi kopš "Matīsa, kausu bajāra" radīšanas. Vai jums vispār vēl ir vēlme dzirdēt, kā tad tas galu galā skan?

Nu, protams, ka man ir vēlme! Man ir ļoti liela vēlme, jo šī mūzika jau vēl nav pasaulē iznākusi.

Tai ir jāienāk šajā pasaulē, tai ir jānoskan, jo mūzika ir no tām mākslām, kas sākas tajā brīdī, kad sāk skanēt, un beidzas tajā brīdī, kad beidz skanēt. Tai jānoskan, un tad mēs redzēsim.

Bet kas tad notiek ar mūziku pārējā laikā?

Pārējā laikā varbūt kādā cilvēkā tā turpina skanēt – kaut vai, teiksim, dungošanas formātā. Bet pārējā brīdī tā guļ uz plaukta. Notīs.

Lietu kārtība

Imant, ne jau tikai jūsu operas – arī citi darbi rāda, ka jums ir gan interese, gan zināšanas par mitoloģiju, par tādiem vispārējiem principiem, kā cilvēki skatījuši zemes un kosmosa uzbūvi. Un jums ir arī ļoti skaidra domāšana simbolu līmenī – ka jūs labi redzat shēmas un varat abstrahēties no liekā un ļoti precīzi salikt mitoloģisku rāmi lietām. Tāds ir mans priekšstats. Ja jūs tam piekrītat, no kā tas varētu nākt?

Es piekrītu tam, jā, bet – ja man nebūtu tādas uztveres, kā tad es justos šajā pasaulē?

Ir ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo un iztiek bez tā.

Kas ir pasaule?

Pasaule notiek, ievērojot zināmu lietu kārtību. Ja šī lietu kārtība kaut kādā veidā tiek izjaukta, tur notiek katastrofas. Notiek un viss pāriet, jo katastrofa nevar turpināties mūžīgi.

Ir tāda lietu kārtība, katrā cilvēkā ir tādi orientieri, kas liek mums noturēt šo lietu kārtību. Ja mēs to nenoturam, tad viss – ciešanas pa durvīm iekšā. Tā ka es domāju – tas ir tāds mehānisms, kas katrā cilvēkā ielikts no dzimšanas. Lietu kārtība.

Vai tajos pašos bērnības vai agras jaunības grāmatu plauktos bija arī, piemēram, latviešu pasakas, kaut kas par sengrieķu mitoloģiju? Kaut kas tāds arhetipisks, kas dod mums zināmas shēmas par to, kā pasaule būvēta?

Jā, domāju, ka bērniem noteikti vajag pasakas lasīt priekšā, tas ir ļoti būtiski. 

Pasakas ir pirmā informācija, kas bērnos iedibina lietu kārtības sajūtu. Tas ir absolūti noteicoši!

Pasakas un arī citu tautu mīti – kaut gan tas jau ir nākamais līmenis – ir tās lietas, kas bērnos iedibina izpratni par lietu kārtību pasaulē.

Un jūs pats arī to piedzīvojāt?

Jā, protams. Man bija brīnišķīga vecmāmiņa, par mārtužu mēs viņu saucām. Viņa faktiski bija tā, kas mūs ar brāli uzaudzināja, jo tēvs, māmiņa pa dienu bija darbā, un mēs visu laiku dzīvojāmies ar viņu. Viņa mums stāstīja pasakas no rīta līdz vakaram, jo nelikām viņai mieru ar pasaku stāstīšanu. Pēc tam, protams, kad iemācījāmies lasīt, turpat jau tās pasaku grāmatas arī bija.

Kāds noārdījis pasauli, ar kuru saistās visskaistākais 

Par attiecībām ar Rīgu. Ko Imants Kalniņš domā, jūt Rīgā?

Rīga kā fenomens man ir ārkārtīgi nozīmīga vieta. Bet ne visos laikos. Piemēram, šobrīd Rīgas fenomens uz mani neatstāj nekādu iespaidu. Tas iespaids, ko Rīga uz mani ir atstājusi, attiecas uz manu bērnību, skolas un jaunības gadiem.

Vai jums ir vēlēšanās pa laikam aiziet uz Grīziņkalnu? Atrasties tur, paklejot, paskatīties, kā mainījusies Zvaigžņu iela, Laboratorijas iela, arī citas, kas tur apkārt?

Jā, tā ir tā zeme, pēc kuras joprojām ilgojos. Bet es ilgojos pēc tā Grīziņkalna un pēc tās Vārnu ielas republikas, kura bija toreiz. Es pat šodien, būdams Rīgā, izvairos aiziet uz Grīziņkalnu vai savu Zvaigžņu ielu – tā iemesla dēļ, ka šīs vietas ir tik ļoti izmainījušās, kļuvušas tik ārkārtīgi atšķirīgas no tiem saviem tēliem, kādas tās bija toreiz, kad biju maziņš un tur dzīvojos. Kad eju pa savu Zvaigžņu ielu… Kad aizgāju un redzēju šīs pārvērtības… Tas ir kaut kas cits – ar citu saturu nekā toreiz. Tāpēc es izvairos, jo tas ir diezgan traumējoši.

Piemēram, mājas, kurā dzīvoju, vairs nav, bet skaistā dārza vietā, kas bija pie mājas, ir asfaltēts laukums, mašīnu stāvvieta. Kāds ir nācis un noārdījis to pasauli, ar kuru man saistās visskaistākais, kas manas dzīves sākumā bijis.

Kā jums šķiet – kas vispār ar Rīgu notiek? Tā vienkārši zaudē dvēseli, vai arī tas ir normāli, ka pilsēta mainās un tas ir nenovēršami?

Tas acīmredzot ir nenovēršami, ja jau tas notiek. Bet es arī pārāk sevi nesabēdinu sakarā ar to visu, jo tik tiešām ir tā, kā jūs sakāt – ka laiks iet un laiks prasa savu. Un tā maiņa notiek.

Varbūt, ka šī mājiņa aizved kādu citu mazu zēnu vai meiteni pie līdzīgām sajūtām, kādas man bija bērnībā.

Katra paaudze, īpaši jaunā paaudze, bērni uz dzīvi skatās ne tā, kā pieauguši cilvēki – viņi skatās ar plati atplestām, sajūsmas pilnām acīm. Tā ka neesmu ļoti nobēdājies.

Ar Aleksandru Čaku jūs uz šīs zemes bijāt kopā deviņus gadus – vienlaicīgi bijāt kopā Rīgā. Vai varat iztēloties, ka esat kaut kur satikušies?

Nē, mēs neesam satikušies, diemžēl. Bet, runājot par Rīgu – tas, ko Čaks raksta par Rīgu, un raksta viņš to, ko acīmredzot ir jutis, tā fantastiskā mīlestība, kas viņa dzejā ir pret šo pilsētu, viņa mīlestība pret šo pilsētu – tā ir tik fantastiska un tik skaista, ka es pilnīgi domāju un jūtu tieši tāpat kā viņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti