Vaicāts, vai pie "pirmatskaņojumu" baudīšanas neiederētos arī glāze vīna, komponists attrauc: "Mūzika neprasa vīna glāzi – ja gribas vīnu, jāiet uz krogu. Ja gribas klausīties mūziku, nekas cits nav nepieciešams. Mūzika pati ir vīna glāze un viss pārējais!"
Bet vispār Kalniņš savu mūziku ierakstos tomēr klausās itin labprāt: "Klausos, klausos, protams! Tas ir drusku citādāk, kad ierakstīts. Tu uzliec, un… Tiesa gan, tagad esmu pilns ar ziņkāri…"
Kālab gan dubultalbuma ieraksta procesā autors nav iesaistījies? "Pilnībā paļāvos uz izpildītājiem un skaņu režisoru, jo no savas pieredzes zinu, ka nevajag jaukties pa vidu!
Pirms tam, kad skaņdarbs nonācis līdz ierakstam, paveikts tik liels sagatavošanās darbs, ka lielas konceptuālas kļūdas vienkārši nav iespējamas. Bet ar mazajām jau diriģents un mākslinieki paši tiek galā.
Nav nekādas vajadzības sagādāt uztraukumu izpildītājiem – sēdēt un baidīt viņus ar savu klātbūtni…”
Tas, ka albumu ieskaņojis tieši Liepājas Simfoniskais orķestris, komponistā raisa saviļņojumu: "Tā ir īpaša sajūta... Liepāja lielā mērā saistīta ar manu dzīvi, manā biogrāfijā Liepājai ir ārkārtīgi liela nozīme. Tā pa īstam. Šeit jūtos kā mājās. Man ir īpaša attieksme pret šo pilsētu, līdz ar to – arī pret šo orķestri, kurā spēlē daudzi mūziķi, kuriem savulaik Liepājas mūzikas skolā esmu mācījis harmoniju.”
Imanta Kalniņa mūziku ieskaņojuši daudzi un dažādi mūziķi. Vai ir kāds interprets, kas autoram īpaši tuvs? Komponists atbild: "Mūzika ir valoda, kuru vai nu saprot, vai nesaprot.
Ja cilvēks ir dzimis ar spēju saprast mūziku, tur nekāda liela paskaidrošana no malas nav vajadzīga. Taisnība – katrs tomēr nedaudz citādāk sajūt to, kas viņam apkārt. Bet tas ir tas brīnišķīgākais, ka iespējamas viena skaņdarba vairākas interpretācijas. Ja cilvēkam šūpulī ielikta mūzikas valodas saprašana, neviens solis no ceļa netiks pasperts. Tas, kas vada gan diriģentu, gan izpildītāju – tā ir mūzika.
Mūzika pati ir ceļvedis, kas notur uz šaurās kalnu takas, neļaujot nokrist. Protams, var jau gadīties, ka iesēdies mašīnā, kuras šoferim nav tiesību… Bet ar mani, paldies Dievam, tā nav noticis.
Šeit ir izcili apdāvināti mūziķi.”
Albumu izdevusi nacionālā skaņu ierakstu kompānija "Skani". Tās producents Egīls Šēfers atklāj, ka viņa pirmā saskarsme ar Imanta Kalniņa mūziku bijusi tad, kad vēl nezinājis, kas tas Imants Kalniņš tāds. "Bija "Zaķīšu pirtiņa" un citas filmas. Tikai vēlāk uzzināju, ka ir tāds vīrs, kas tām visām raksta mūziku.
Viens no maniem spēcīgākajiem klasiskās mūzikas uzplaiksnījumiem, kas lika iemīlēt šo žanru, bija Kalniņa Ceturtā simfonija skaņuplatē, ko savulaik klausījos uz savas "Rigondas". Tā tika drillēta daudz.
Varbūt tāpēc viens no pirmajiem "Skani" albumiem bija Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija. Tā kā šī ir jau otrā tikšanās ar Liepājas Simfonisko orķestri un Kalniņu.”
Fakts, ka liepājnieka Imanta Kalniņa mūziku spēlē tieši liepājnieki, nav mazsvarīgs, un tam piekrīt arī Šēfers: "Tā ir viena no lietām, kas arī pasaulē ļaudis interesē – kā šo mūziku spēlē tie, kuri to elpo.
Kur nu vēl labāka kombinācija kā Liepājas Simfoniskais orķestris un Imants Kalniņš!
Diriģentu izvēle lielā mērā bija saistīta ar to, kas bija iestudējis šos darbus. Tāpēc mums ir divi diriģenti.
Diriģēt simfonisko partitūru nav vienkārši, un vēl sarežģītāk ir to ierakstīt. Ir diriģenti, kuri ir brīnišķīgi koncertā, bet viņiem nav ne mazākās sajēgas, ko un kā no orķestra dabūt ārā ierakstu sesijā. Šajā gadījumā esmu ļoti priecīgs – Atvars ir viens no tiem Baltijas diriģentiem, kas ierakstos darbojies visvairāk. Viņa kontā ir vairāk nekā 10 albumu, pieredze studijā ir vienreizēja. Savukārt Māris Sirmais pienes lirisku kvalitāti – spēj mūziķus iedvesmot.”
Atvars Lakstīgala kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri ieskaņojis komponista Piekto simfoniju, savukārt diriģenta Māra Sirmā pārziņā jaunajā albumā ir trīs opusi – gan Septītā simfonija un Obojas koncerts, gan simfoniskā miniatūra "Santakrusa".
Pēteris Endzelis teic – Imanta Kalniņa muzikālais rokraksts tehniski neesot pārāk sarežģīts: "Priecājos, ka Obojas koncertā ir viņa tipiskais rokraksts – lēnā daļa fantastiska! Viņš raksta ērti. Imanta mūzika man patikusi jau kopš bērnības, sākot ar multfilmām. Tā ka viss ieraksta process un notiekošais bija tik ļoti patīkams, mazliet nostalģisks.”
Arī Atvaram Lakstīgalam Imants Klaniņš tuvs jau no bērnības: "Taču, kad pirmo reizi noklausījos Piekto simfoniju, neredzot partitūru, ļoti šaubījos – vai man to vajag, vai sanāks... Bet, kad ieraudzīju partitūru, pamanīju daudzas lietas, ko nebiju sadzirdējis ierakstā – tur ir latviskais patiesums, dziļais dvēseliskums, tāds kā pravietiskums. Mūzika manā interpretācijā ir rakstīta par mūsdienām, to, kas notiek tagad – sociālajā dzīvē, sabiedrībā, pat politikā. Tur ir zemteksti. Tie dziļi ietekmēja.”
Un kas Imants Kalniņš ir Mārim Sirmajam? "Šis jautājums ir diezgan grūti atbildams," teic diriģents. "Latvijā ir paaudze, kura savu dzīvi bez Imanta Kalniņa mūzikas nespēj iedomāties – ne tikai mūziķi, bet latvieši, kuri izauguši ar viņa mūziku un caur viņa sajūtām un valodu veidojuši savu izpratni par vērtībām.
Mana dzīve bijusi mazliet savādāka – pie manis Imants atnāca nedaudz vēlāk. Pārsteigums jau bija diriģēt viņa Sesto simfoniju. Domāju – vai vispār to varu, vai esmu tam gatavs? Tas bija nopietns izaicinājums!
Ne uz ko nepretendējot, sakot, ka es nu zinu, kā Kalniņš jādiriģē. Kaut zinu, ka ir viedoklis – Kalniņa interpretācijā pastāv standarts, kā vajag atskaņot.”
"Imants Kalniņš ir viens no tiem autoriem, kuriem piemīt ģenialitātes iezīmes," nešaubīgi pauž Māris Sirmais.
"Ar tām saprotu faktu, ka autors savā radošajā dzīves laikā spēj radīt tikai sev raksturīgu rokrakstu, un Imantam šis rokraksts ir. Manuprāt, tā ir īpašība, ka šis cilvēks ir ļoti īpašs. Varam pat nezināt konkrēto materiālu, skaņdarbu, bet, dzirdot melodijas, muzikālo domāšanu, varam atpazīt – tāpat kā Mocartu, tāpat kā Vasku.”
