Apjomīgais Imanta Kalniņa daiļradei veltītais koncerts sestdien bija trīsdaļīgs.
Pirmās Imantdienas skanēja tālajā 1976.gadā Vecpiebalgā, turpinoties piecus gadus. Pēc tam tradīcija atjaunota 1995.gadā. Pa šo laiku izaugusi vismaz viena paaudze.
"Nav jau tā, ka viena paaudze uzreiz visa pabeidzas un nākamā paaudze visa uzreiz iesākas. Tā jau arī nav. Tas viss notiek tā, kā upe plūst. Lēni, " paaudžu maiņu komentē komponists Imants Kalniņš.
Koncerta lielākā intriga - oratorijas turpinājuma pirmatskaņojums. Komponists atklāj, ka oratorijas "Dzejnieks un nāra" turpinājums oriģinālpartitūrā paredzēts simfoniskajam orķestrim, korim un solistiem. Pirmatskaņojums notika kamervariantā, taču komponists cer kādreiz piedzīvot atskaņojumu sastāvā, kādam tas paredzēts.
Domāju, ka tas ir tas pats vecais, labais Imka, ko mēs gribam un gribēsim redzēt arī pēc desmit, pēc piecdesmit gadiem," par skaņdarbu saka soloģitārists Aivars Gudrais.
Savukārt soliste Līga Priede, salīdzinot abas oratorijas daļas, atzīst, ka skaņdarba turpinājums ir intīmāks, jo paredzēts mazākam mūziķu sastāvam un vairāk vērsts uz Dzejnieka tēlu, viņa sajūtām un grūtību pārvarēšanu sevī.
Imants ir sev uzticīgs un ar to viņš ir spēcīgs, ka neskrien nevajadzīgi laikam līdzi un nevajadzīgi neeksperimentā. Viņam tiek dots, un viņš dod tālāk," uzskata solists Uģis Roze.
