Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Kas top Jaunajā Rīgas teātrī un vai aktieriem jālasa dzeja

Kultūrdeva

Kronis vai vainags? Saruna ar Brigitu Strodu

Kāpēc «Tautumeitām» ir kroņi un ar kādu dziesmu jāsagaida pavasaris

Ilgi mierā nosēdēt nevar. Saruna ar grupas «Tautumeitas» mūziķēm

Arī šajā sarežģītajā laikā ilgi mierā nosēdēt nevar, tāpēc grupai “Tautumeitas” notiek aktīva darbība un top arī jaunas sadarbības ar citiem mūziķiem, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atklāja grupas dalībnieces, māsas Asnate Rancāne un Aurēlija Rancāne.

Henrieta Verhoustinska: “Tautumeitas” labprāt sadarbojas arī ar citiem mūziķiem. Esat sadarbojušās ar “Dagamba”, “Mesu”, “Auļiem”, Aminatu. Kā jums labāk patīk darboties – kad esat sešas, vienas pašas, vai kad esat kopā ar vēl kādu mākslinieku?

Asnate Rancāne: Katra pieredze, sadarbojoties ar kādu mākslinieku, ir bijusi dažāda. Katru reizi, kad mums ir jauna sadarbība, notiek nedaudz taustīšanās. Skaitliski esam sešas. Skaidrs, ka mums ir grūtāk iekļauties cita mākslinieka stilā, vīzijā. Esam daudz, uzreiz nākam ar masu, savu konkrētu tēlu. Tad notiek robežu meklēšana – cik daudz ļaujam viņam ienākt mūsu tēlā, cik mēs ieejam viņa tēlā. Tas vienmēr ir interesants process. Protams, kad mēs pašas radām savu mūziku, tad ir skaidrs, ko darīt. Mums ir sava vīzija, un tas notiek dabiski. Bet sadarbības caur taustīšanos vienmēr paver robežas un daudz jauna, un ir patīkami ienākt tajā radošajā laukā.

Vai šobrīd “Tautumeitām” notiek aktīva darbība?

Asnate Rancāne: Notiek, jā. Ilgi jau nevar mierā nosēdēt.

Aurēlija Rancāne: Rakstām dziesmas. Es domāju, ka nav ko slēpt – top arī jauna sadarbība. Mēs ar nepacietību gaidām, kad varēsim to visu īstenot un dziedāt.

Kāpēc jums ir kroņi, nevis vainagi? Lai cēlāk izklausās, vai tam ir papildu nozīme?

Asnate Rancāne: Mums patīk izcelt to, kas ir mazāk pieminēts. Ierastāk ir dzirdēts, ka tautumeitām ir vainagi, bet tautasdziesmās ir stāsts arī par kroņiem. Protams, arī kopumā sajūta, ko ievieš šis vārds – kronis.

Tas dod varenības sajūtu. Mēs gribējām šo nosaukumu galvas rotai nest tautās.

Aurēlija, tu arī veido maskas “Tautumeitām”. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas diplomdarbs tev bija par maskām. Vai tas ir tādēļ, ka seko mammas pēdās? Aīdas Rancānes pēdās, kas ir uzrakstījusi grāmatu par maskošanos Latvijā, vai maskas ir piesaistījušas cita iemesla dēļ?

Aurēlija Rancāne: Noteikti nav viens iemesls. Tas ir veidojies pa maziem posmiem un savēlies jaunā projektā. Ir arī mammas pētniecības ietekme. Domāju, ka mudinājums bija paskatīties pašai uz sevi – kas ir tas unikālais, kas man pieder, ar kādu pieredzi es atšķiros no saviem kursabiedriem?

No kursabiedriem Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā.

Aurēlija Rancāne: Jā. Protams, šī folkloras pieredze ir tā, ar kuru es jūtos īpaša kaut kādā ziņā un kuru redzu kā brīnišķīgu instrumentu, ar ko spēlēties vizuālajā mākslā. Muzikāli tas ir ierastāk – viss postfolkloras žanrs, tautasdziesmas pārvēršana jaunās, mūsdienīgās skaņās. Vizuāli ir virziens, ko varbūt visi esam pamanījuši, ar latvju rakstu zīmēm, kaut kādām ierastākām dekoratīvām iezīmēm, bet man šķita interesanti spēlēties ar mazliet nepieradinātākām formām.

Aurēlija Rancāne, Asnate Rancāne, Henrieta Verhoustinska

Noskaidrojām par jūsu mammas ietekmi, bet arī jūsu tētis ir ļoti zināms folklorists Andris Kapusts. Ko savā daiļradē esat paņēmušas no tēta?

Asnate Rancāne: Organizatora spējas. Eju viņa pēdās. Vienu brīdi, kad sazvanījāmies, mūsu sarunas bija 90% par darbu, par folkloras kopu, pasākumiem, par dalību... Katrā ziņā tētis ir tas, kurš uzņemas organizatorisko pusi, rīko svētkus, festivālus, un mēs tajos piedalāmies un atbalstām.

Esat nominētas latgaliešu kultūras gada balvai “Boņuks” par plati “Dziesmas no Aulejas”. Tā ir visfolkloristiskākā no jūsu programmām un ir vistuvāk folkloras tradīcijām. Gatavojoties šim raidījumam, producents man teica, ka jūs sākāties tieši ar šīm dziesmām. Šis albums bija “Tautumeitu” aizsākums. Vai tā ir?

Asnate Rancāne: Jā. Rašanās un aizsākuma process bija vijīgs. Aulejas programma bija tā, kuras dēļ nācām kopā, rūpīgi studējām dziesmas, klausījāmies un analizējām teicēju ierakstus. Diezgan skrupulozi mācījāmies, atdarinot šo manieri. Tad bija koncerts, kurā dziedājām šo Aulejas programmu. Bija fantastiska pēcgarša. Tad sākās mūsu ceļš uz debijas albumu.

Aurēlija Rancāne: Gribētu piebilst, ka starp Aulejas albumu, mūsu pirmsākumu un debijas albumu bija svarīgs starpposms – mūsu sadarbība ar “Auļiem”. Tās bija mūsu pirmās pieredzes uz lielākām skatuvēm, koncertzālēm. Kā arī muzikāli tas bija tuvāks etno skanējumam.

Asnate Rancāne: Tā bija fantastiska, īpaša sadarbība brīdī, kad īsti nebijām nostabilizējušās savā stilā.

Tas bija posms, kad bijām uztraukušās – kas esam, kādas esam, kādas gribam būt, lai mūs redz no malas.

Mums jau bija spēcīgs stils, kā mēs izskatīsimies uz viņu fona. Bija miljoniem jautājumu.

Es noklausījos šo albumu pirms raidījuma, un tur ir dziesma “Ar gūdeni dzīdit, meitys!” – “Ar godu dziediet, meitas!”, kas uzsver, ka sievietēm jābūt tikumīgām un tiklām. Savukārt jūsu modernais repertuārs ir tāds, kurā esat trakas, valšķīgas, atraisītas, sievišķīgas. Kā šīs divas pasaules jūsos sadzīvo?

Asnate Rancāne: Tas ir stāsts par sirdsapziņu. Tu pieminēji dziesmu, kas mums ir ārkārtīgi mīļa. Tur ir pantiņš, kas mums ļoti patīk. Šajā pantā nav nekas netikls, bet tas stāsta, ka labāk es dzīvoju ar godu un savos sirmajos matos nēsāju ziedu vainagu. Pantā parādās raksturs! Mēs dzīvojam un nesam savu sirdsapziņu, bet katra patur savu raksturu.

Asnate ir radījusi arī programmu "Op. 2" ar Staņislavu Judinu. Vai kaut ko turpināsi arī šajā virzienā?

Asnate Rancāne: Noteikti, jā. Mēs ik pa laikam “Whatsapp” apmaināmies ar skicītēm. Staņislavs atsūta man kādu jaunu skicīti, es kādu dziesmu viņam. Protams, šis ir laiks, kad māksliniekiem ir radošais laiks un telpa radīt jaunu materiālu, bet tajā pašā laikā tas nav tik vienkārši.

Daudz, kas mums šobrīd ir atņemts – enerģētikas apmaiņa, iedvesma.

Aurēlija, es zinu, ka tu gatavo maskas arī deju izrādēm…

Aurēlija Rancāne: Daudz negribu par to runāt, jo tas vēl ir priekšā, vēl daudz darba būs jāiegulda, bet tāda doma ir. Tas ir saistīts ar manu bakalaura darbu akadēmijā. Es ļoti ceru, ka projekts īstenosies.

Asnatei ārpus “Tautumeitām” ir netipiska nodarbošanās. Tu strādā Saulkrastu novada domē kā sabiedrisko attiecību speciāliste. Vai šīs jomas pārklājas?

Asnate Rancāne: Kaut kādā ziņā pārklājas, jo sociālie tīkli ir mūsu ikdiena šobrīd. Darbs ar medijiem. Vide ir absolūti cita. Man patīk daudzpusība. Darot vienu, atpūšos no otra. Bija posms, kad nodarbojos tikai ar mūziku, bija tikai muzikālie projekti. Jā, tas ir patīkami, taču vienu brīdi tas kļuva nomācoši. Katram tas ir individuāli, bet es jutu, ka man nepieciešama otras smadzeņu puslodes noslodze. Šobrīd, kad ir iespēja strādāt attālināti, tas ir patīkami.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt