Festivālā līdz pat svētdienas, 28. jūlija, vakaram uz dažādām skatuvēm pilsētā varēs noklausīties 130 koncertus vairāk nekā sešsimt mūziķu sniegumā. Latviju festivālā pārstāv grupa “Tautumeitas” un Baltijas valstu kopprojekts “Mākera, Sauļus un Jansones trio”.
Viljandi vēsturiskajā centrā ir tapusi jauna, autonoma pasaule, kurā pati galvenā ir tautas mūzika. Spēlē ne tikai uz skatuvēm un programmas ietvaros – muzicē gan bērni, gan seniori, gan jaunieši. Protams, nepiemirstot sev pie kājām novietot naģeni vai salmu cepuri simboliskam novērtējumam sīknaudā. Aizkustinošu ainu pieredzu vienā no divām ēdināšanas zonām: te muzicē tēvs un dēls - Tanels un Aits Lāvagivi. Viņiem pievienojas gan klātesošie festivāla apmeklētāji, gan kāds pankūku cepējs, kurš ritmu piesit ar divām cepamlāpstiņām.
“Mēs festivāla teritorijā spēlējam jau otro gadu un darām to tīrā prieka pēc,” stāsta Tanels Lāvagivi. “Šeit ir ļoti daudz cilvēku un valda patīkama atmosfēra. Paši atbraucām no Tartu, kas ir aptuveni sešdesmit kilometru attālumā.”
Tanels stāsta, ka no plašā festivāla piedāvājuma viņu interesē mazformāta mūzikas instrumentu sacīkstes, kas notiks 26. jūlija pusnaktī. Vēl viņš gribētu dzirdēt arī kādu viesu orķestra uzstāšanos, un tādu šogad ir visai daudz.
“Pats spēlēju vairākās grupās: piemēram, “Estrādes radio”, kā arī “Agel Press”; savukārt festivāla beigās svētdienas vakarā spēlēsim noslēguma ballītē kopā ar jaunu igauņu grupu, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē “Varoņi”,” atklāj Tanels.
Ceturtdienas vakara "hedlaineri" – igauņu grupa “Nikns suns” pulcēja apjomīgu klausītāju pūli ļoti plašā vecuma diapazonā. Kā vēlāk atklāj paši mūziķi – kad smagais roks satiekas ar folkmūziku, valodas barjerām vairs nav nozīmes.
Taču pirmais pēckoncerta jautājums man bija tieši par grupas nosaukuma rašanos.
“Viens no mūsu draugiem ar savu māsu bija aizbraucis ceļojumā pa Latviju, un abi bija pamanījuši brīdinājuma zīmi ar šādu uzrakstu. Tā nu viņi uzņēma foto,” stāsta ģitārists Ragnars.
“Ļoti stulbu foto,” piebilst vokālists Prīts.
“Nezinu gan, es teiktu, ka tas bija ļoti labs foto. Nu lūk, bet mēs tāpat nezinājām, ko šie vārdi nozīmē,” turpina Ragnars.
“Bet mēs bijām ļoti gudri zēni un sapratām, ka, ja reiz uzrakstam blakus ir nikna suņa attēls, tad tam jābūt saistītam ar niknu suni.
Grupai nākamgad paliks 15 gadu. Sākām spēlēt mazos mūzikas klubos, kad vēl studējām,” iepazīstina Prīts.
Ragnars norāda, ka visus gadus, kopš grupa darbojas, tās dalībniekiem ir jāmāca cilvēkiem, kā izrunāt grupas vārdu, jo, piemēram, medijos angļu valodā tas tiek izrunāts kā “niks sans”, nevis “nikns suns”.
Šogad grupa bija festivāla pirmās dienas galvenie viesi, bet sākuši, savulaik uzstājoties uz tā dēvētās “brīvās skatuves”, kur koncertus var klausīties par brīvu.
“Ļoti spilgti atceros, ka tad, kad sākām spēlēt, cilvēki skriešus metās uz skatuvi, katrs no savas puses. Nākamajā dienā bija vēl viens koncerts, un tad jau cilvēki zināja, kas ir “Nikns suns” un ko no mums var sagaidīt: roku un folkmūziku, ko varētu dēvēt par "powerfolk". Tā bija fantastiska sajūta, kad uzsākām pirmo akordu un absolūti visa publika bija ar mums uz viena viļņa,” atminas Ragnars.
Merike grupā spēlē flautu un dūdas, radot lirisku pieskārienu šai citādi diezgan vīrišķīgajai mūzikas izteiksmei.
“Manuprāt, mana loma grupā ir šo kontrastu vēl vairāk paspilgtināt. Ja ieskanas kaut kas maigs un sievišķīgs, vīrišķais spēks ir daudz izteiktāk klātesošs. Es domāju, ka visi pārējie mani patur grupā tikai tā iemesla dēļ, ka es daudz vairāk spēlēju folkmūziku nekā viņi paši, lai noturētu tautas mūzikas pieskārienu rokmūzikas skanējumā,” vērtē Merike.
“Niknu suni” būs iespējams dzirdēt arī Viru folkfestivāla noslēgumā 10. augustā, kur grupa uzstāsies kopā ar desmit vīru koriem – esot gaidāms grandiozs efekts.
Savukārt, jautāti par plāniem attiecībā uz koncertiem Latvijā, mūziķi atbild, ka labprāt sadarbotos ar kādu no mūsu grupām, kura izrādītu interesi par kopīgu uzstāšanos.
