Ilze Medne: Domāju, tev ir pamats būt lepnam – izdotas visas Imanta Kalniņa simfonijas un koncertžanra darbi!
Egīls Šēfers: Jā, septiņos gados! Patiesībā Ceturto simfoniju kā pirmo izdevām 2014. gadā, bet sākām jau 2013., tiešām ļoti vērienīgs darbs un liels projekts ir noslēdzies. Jāsaka, ka mēs ar Uldi Lipski (Liepājas Simfoniskā orķestra direktors) par šo runājam jau pašā sākumā pie “Skani” kataloga veidošanas – Liepājas orķestrim noteikti vajadzētu ķerties klāt Liepājas komponistam Imantam Kalniņam. Protams, ka mēs sākām ar Ceturto simfoniju, un toreiz viņiem bija aktuāls arī Čellkoncerts. Ieraksts notika Liepājas Latviešu biedrības namā. Atceros, cik toreiz mums gāja grūti, diriģents Atvars Lakstīgala bija slims, orķestrī bija visādi iekšējie konflikti, un es vienkārši apbrīnoju skaņu režisora Normunda Slavas līdzsvarotību, kā viņš spēja novadīt to procesu līdz veiksmīgam iznākumam. Domājām, ka te laikam ies grūti, tomēr nē – vienu pēc otras liepājnieki ņēma Piekto un Septīto simfoniju, Obojas koncertu. Kalniņš viņiem vienmēr bija aktuāls un tika spēlēts koncertos vēl un vēl.
Vai 2014. gadā tu jau zināji, ka tas finišēs ar tādu vērienu?
Nē. Mums bija tāda lielā vēlme, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri varētu ierakstīt visas Jāņa Ivanova simfonijas, tur mums kaut kā neiet tik labi, kā vēlētos. Viņiem arī tagad citas intereses – pieķērušies Tālivaldim Ķeniņam, kas arī ir svarīgi. Bet liepājniekiem pašiem tas interesēja. Un tā tas soli pa solim gāja, un vienā brīdī, tā kā bija jau ierakstīta puse, sapratām – tas gan būtu skaisti, ja uz tiem 80. dzimšanas dienu Kalniņam varētu izdot visas septiņas simfonijas un visus trīs koncertus! Tad vēl domājām, ko varētu pielikt klāt, lai albums tāds skaists no sākuma līdz beigām. Viņam ir ļoti, ļoti skaista simfoniskā miniatūra “Santakrusa”, kas jau bija ierakstīta iepriekš. Tā ir ļoti nomierinoša. Bet gribējās arī ielikt tādu zīmīgu skaņdarbu. Un tad Uldim bija ideja ierakstīt finālu no mūzikas filmai “Pūt, vējiņi”! Tas ir darbs, kas katram latvietim iet sirdij cauri un, to klausoties, skudriņas skrien pa muguru. Jāsaka arī, ka ļoti interesanti, kā Atvars to šovasar ierakstā izvēlējās interpretēt. Viņš katrreiz, kad kaut ko spēlē koncertā vai ierakstā, ar Kalniņu sazvanās.
Un Kalniņš Atvaram saka: “Nespēlē to kā rokmūziku, spēlē to kā mīlestības mūziku!”
Un Atvars tiešām to ņēmis vērā, temps ir daudz lēnāks, daudz mierīgāks, un pat tā skaņdarba zinātāji, pirmo reizi klausoties, no sākuma nevar pateikt, kas tas ir. Ir tā sajūta, ka tas ir kaut kas tik mīļš, tik tuvs, tik pazīstams, bet nevar pateikt, kas tas ir, un tajā brīdī, kad ģitāra iestājās ar “Pūt, vējiņiem”, kad dzird to pirmo kvintu, tad vienkārši kaut kas emocionāli atveras vaļā, un ir tiešām fantastiski.
Ir ļoti liels prieks par to, kāds šis ieraksts ir izdevies – gan aplūkojams, gan arī lasāms, un par to paldies “Skani”, ka vienmēr albumu bukletos ir daudz informācijas, kas arī ir ļoti, ļoti svarīga.
Te tiešām jāsaka paldies komponistam, mūzikas apskatniekam un kritiķim Imantam Zemzarim. Viņš ir ļoti, ļoti kompetents, jo īpaši latviešu mūzikā un sevišķi šī laikmeta mūzikā.
Man īpaši tuva ir šī viņa frāze, ka Imants Kalniņš, iespējams, ir pēdējais mūsu romantiķis, un viņš arī ir dzīvojis īsteni cienīgu romantiķa dzīvi.
Tas, man liekas, ir tiešām trāpīts desmitniekā, jo, ja paskatāmies uz Kalniņa dzīvi, tā ir bijusi bangām un vētrām pilna – no trakas politiskās darbības līdz absolūtam askētismam, no Korāna tulkošanas līdz ādas jakām un rokam. Kas tik tur viss nav bijis iekšā – tā bagātība ir fantastiska! Un tā arī ir jūtama simfoniskajā daiļradē, no viņa agrīnajiem meklējumiem studiju laikā līdz pat Piektajai simfonijai, kad viņš ir atradis savu latvisko skaniskumu. Ar Sesto un Septīto simfoniju viņš aizgājis tālāk šajā melodiskumā, un beigās šīs te simfoniskās miniatūras ir absolūta, skaidra sirds mūzika, ko cilvēki mūsdienās grib klausīties – nevis lai viņus satracina un liek viņiem domāt, bet lai dod viņiem skaidrību.
Ir arī trīs koncertžanra darbi.
Jā, agrīnais Čellkoncerts, kas ir studiju laikā tapis darbs, Obojas koncerts, kas ir, manuprāt, viens no skaistākajiem koncertiem pūšamajiem instrumentiem vispār.
Esmu greizsirdīgs, ka obojai ir tik fantastisks koncerts!
Un ir Koncerts orķestrim – arī agrīnāks darbs, un jāsaka, tas ir šīs vasaras jaunatklājums gan orķestrim, gan arī pašam diriģentam.
Bet tas nav viss, ko no latviešu mūzikas pēdējās nedēļas laikā jūs esat darījuši zināmu pasaulei. Ir aizsācies publiskais ceļš skaistam projektam, kas veltīts Latvijas Radio 3 “Klasika” 25. gadskārtai un kurā skan ieraksti no Latvijas Radio fondiem. Šī ideja arī dzima tavā galvā.
Tās bagātības, kas ir šeit, arhīvos, fondu ierakstos, īstenībā ir bijušas lielā mērā arī rosinātājs “Skani” tapšanas idejai vispār. Jau sākot ar raidījumu “Orfeja auss”, saskaroties ar šiem arhīvu ierakstiem un saprotot, ka tie ne vienmēr klausītājiem ir pieejami. Protams, jūs tos spēlējat ēterā, šis tas ir arī izdots, bet lielākā daļa ir arhīvā. Varu izstāstīt klausītājiem, pat tīri simboliski – liela daļa arhīva lenšu atrodas tepat, Radio mājas pagrabā, kur ir vecās bankas seifs. Tādas milzīgas dzelzs durvis un liela ripas atslēga priekšā. Man tiešām liels prieks, ka pagājušā gada nogalē pēkšņi bija pieejams šis finansējums no dažādām atbalsta programmām caur Valsts kultūrkapitāla fondu un beidzot šai idejai varēja pieķerties. Lielā tempā, no oktobra līdz decembrim, izdarījām šo darbu – pateicoties visai Latvijas Radio komandai. Man liekas, ka 25 komponistu albumi ir tik daudz! Līdz šim bija izdevuši pa vienam albumam no vēsturiskajiem ierakstiem, piemēram, vijolnieka Valda Zariņa ieskaņojumus, bet te pēkšņi mums ir vesela bagātība!
Skatoties caur katra komponista prizmu, ir izdevies arī sniegt tādu kopēju skatu latviešu mūzikā.
Man pašam laikam lielākais atklājums ir 70. gadu orķestra ieraksti ar skaņu režisoru Jāzepu Kulbergu. Es klausos: paga, paga, kaut kas tur nav pareizi, tie nevar būt 70. gadi! Vācieši 70. gados salīdzinoši nav tik labi – ierakstu skanējums ir plakanāks, nav šī skaņas dziļuma, tie ir tādi šņācoši. Bet es klausos Latvijas Radio ierakstus: kā tas var būt? Zinot vēl, ka pieejama bija daudz zemāka līmeņa tehnika. Bet Kulbergam bija tāda meistarība, ka viņš prata šo tehniku izmantot, lai sasniegtu brīnišķīgu rezultātu.
Komponistu spektrs ir ļoti plašs un parāda visu arēnu no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām – pasaulē redzēs, cik dažādi rokraksti, cik dažādas skolas un cik talantīgi mūziķi šeit bijuši un ir. Protams, darbs pie ierakstu atlases nebija viegls, jo klāsts, no kā izvēlēties, ir desmitiem, pat simtiem reižu lielāks.
Tad man jājautā tev – kā tu vispār varēji tikt galā?
Ar kolēģes Māras Šubas palīdzību, ar viņas zināšanām un viņas brīnišķīgo mūzikas izjūtu. Pamatideja bija piedāvāt ierakstus, kas nekad nav tikuši izdoti, te nav koncertierakstu, tikai Latvijas Radio fondu ieraksti. Mēs rūpīgi klausījāmies, konsultējāmies un izvēlējāmies.
Vai Tev arī ir kādi atklājumi?
Daudz un katra komponista daiļradē! Latvijas Radio fonotēkas arhīvs ir neizsmeļama bagātība un vieta, kur vēl tik daudz iespēju atklājumam. Un tā bija arī lieliska iespēja parādīt izcilu Latvijas atskaņotājmākslinieku veikumu.
Būtiski, ka ierakstus ir izdevies restaurēt tādā kvalitātē, lai var to novērtēt.
Bieži vien ir tā, ka īsti nevar novērtēt interpretācijas kvalitāti, jo nav atbilstošas tehniskās kvalitātes.
Problēma ar magnētiskajām lentēm ir tāda – ja tās ilgstoši netiek lietotas, šajās lentēs veidojas tehniski nospiedumi, kad cita skaņa skan pāri, un ieraksts nav vairs lietojams. Mums ir izdevies tos izglābt, jo tiešām ir pēdējais brīdis – kad daudzus noklausījāmies, tur jau šis nospiedums bija izveidojies. Ar digitālajām tehnoloģijām režisoriem izdevās ierakstus attīrīt, uzlabot un pasniegt tādā kvalitātē, kas ir akustiski baudāma šodien – mūsu auss ir pieradusi pie ļoti augstas kvalitātes akustiskiem ierakstiem.
29. janvārī digitālajās platformās pieejama Pētera Barisona mūzikas izlase. Kurš būs nākamais?
Nākamais no 25 komponistiem būs Volfgangs Dārziņš. Komponistu saraksts veidots pēc alfabēta, tāpēc pirmais ir Barisons, tad iesim tālāk uz “D” – uz Dārziņu, būs arī Dzenītis, drīz pēc tam Dubra un Ešenvalds, un tā katru piektdienu. Visās digitālajās platformās – vienalga, ko jūs klausāties, vai tas ir “Spotify”, “Apple Music”, arī “Youtube” – ierakstiet “Latvian Radio Archive” un komponista vārdu, un atradīsiet šos jaunizglābtos ierakstus.
