Pa ceļam ar Klasiku

Par tautas lietišķās mākslas izstādi "Suitu novada zeķes" stāsta Linda Rubena

Pa ceļam ar Klasiku

Māris Kupčs: Festivālu "Vivat Curlandia!" organizējam tā, lai mums tas pašiem patīk

Dziedātāja Laura Polence: Iekšējais kritiķis vienmēr ir ļoti aktīvs un runā dažādās balsīs

Iekšējais kritiķis runā dažādās balsīs. Intervija ar dziedātāju un komponisti Lauru Polenci

"Pagājušais gads, kurā nevarējām neko darīt un uzstāties, man bijis svētīgs. Tagad man ir maza meitiņa, kurai ir pieci mēneši. Tas visam piešķīris gaismu," saka Amsterdamā mītošā latviešu dziedātāja Laura Polence, kuru daudzi atpazīs kā raidījumu "Tutas lietas", "Ukulele" un "Emī un Rū" mūzikas autori, bet citi – kā lielisku džeza dziedātāju un komponisti, kura vēl pagājušajā rudenī ar koncertprogrammu "Blakus" uzstājās Latvijas Radio studijā. 14. jūlijā Berga bazāra Vasaras festivālā viņa pēc ilgāka pārtraukuma uz skatuves kāps kopā ar saksofonistu Tomu Rudzinski, pianistu Rūdolfu Macatu un basistu Tomu Poišu, ar kuriem kopā savulaik gan studēts, gan daudz koncertēts.

Inga Žilinska: Pagājušā gada rudenī tu viesojies Latvijas Radio 1. studijā ar koncertprogrammu "Blakus". Kas pa šo laiku tavā dzīvē noticis, kāda bijusi tava radošā dzīve? Tu dzīvo Nīderlandē, bet šobrīd tevi satiekam Rīgā.

Laura Polence: Jā, man ļoti liels prieks būt Latvijā, šoreiz uz visu vasaru – gan Rīgā, gan arī laukos, dzīvoties pa ezeru un pļavu. Liels prieks arī par koncertu Berga bazārā. Man ļoti nepieciešams satikt savu ģimeni vismaz uz mēnešiem diviem vasarā – nepietiek atbraukt tikai tādās īsajās brīvdienās. Jāuzlādē arī mana “Latvijas baterija”, jo dzīve mani aizvedusi uz Amsterdamu. Tagad man ir maza meitiņa, kurai ir pieci mēneši. Pagājušais gads, kurā nevarējām neko darīt un uzstāties, man bijis svētīgs. Protams, visam apakšā bija drūma nots – kas notiks? Tā visa neprognozējamība, tas, ka nevienu nevari satikt ne muzikāli, ne arī cilvēciski – tas bija ļoti smagi. Tāpēc tas, ka tagad bērniņš ir ienācis manā dzīvē, visam piešķīris gaismu. Par to esmu priecīga un pateicīga, kaut arī naktīs joprojām jāceļas. (smejas)

Dārgais laiks

Kā tas ir ietekmējis tavu radošo ikdienu? Cik daudz laika tev atliek, un vai vispār ir vēlme un vajadzība patlaban darīt kaut ko radošajās lietās?

Vēlme un vajadzība darboties radoši ir. Bet šobrīd,

kad laiks ir ierobežots, tas kļuvis ļoti dārgs, un pie sevis domāju – kur gan es biju, kāpēc neizdevu jau desmit albumu pirms bērna piedzimšanas... (smejas)

Lai gan pēdējo divu gadu laikā sarakstītas visas dziesmas jaunajam albumam, kas tiks ieskaņots šī gada beigās Nīderlandē. Kompozīcijas radušās tā, ka iesaistījos tādā kā dziesmu spēlē, kur vairāki komponisti viens otram apsola katru nedēļu uzrakstīt jaunu skaņdarbu – vai nu gatavu dziesmu, vai arī parādīt jaunu ideju. Tā nu 20 nedēļu garumā piedalījos šādā spēlē arī es. Dažu nedēļu uzraksti kaut ko ļoti interesantu, kas tev pašam patīk, bet dažu nedēļu tu tikai kaut ko pamēģini... Bet tas bija ļoti jauki – katru nedēļu ierakstīju jaunu dziesmu, kurai sacerēju vārdus.

Melodijas man viegli nāk, vairāk sēžu pie lirikas.

Un tad, izvēloties no šīm sakomponētajām dziesmām, saredzēju, ka radies jauns albums un man ir jau padomā mūziķi, ar kuriem to ierakstīt.

Tur būs vietējie spēki?

Sastāvs būs ļoti starptautisks. Būs divas dziedātājas – Fuensanta Mendeza (Fuensanta Méndez) no Meksikas un Marta Arpīni no Itālijas, manas jaukās un brīnumainās kolēģes. Viņām nupat apritējuši divdesmit gadi, abas ir labā nozīmē trakas – viņām liekas, ka visi vārti ir vaļā, un mani ļoti iedvesmo šāda enerģija. Un tad vēl vecie cīņu biedri – beļģu basists Lenarts Heindels (Lennart Heyndels), ar kuru daudz kopā esam strādājuši, un vēl arī nīderlandiešu bundzinieks Onno Govārts (Onno Govaert).

Laura Polence

Domāšana latviski  aizvien aktuālāka

Kādā valodā tu raksti liriku? Vai tā ir brazīļu valoda, varētu teikt – bossa nova stila dziesmas, kurās tu darbojies kādu laiciņu iepriekš? Vai turpini šo virzienu, kas tev ļoti piestāv?

Tas ir vienkārši tāds zars, kurš aug, īpaši par to nerūpējoties... (smejas) Jo šķiet, ka savas kompozīcijas radīt – tā ir sēdēšana un vērošana gan iekšēji, gan ārēji. Bet Brazīlijas mūzika man ir ļoti tuva un mīļa – pat nezinu, kāpēc. Ir dažādas sadarbības, ļoti daudz materiālu, kas šajā jomā tiek radīts gan video, gan audio. Zinu, ka daudzi kolēģi, draugi un arī klausītāji domā, ka tā ir mana specialitāte, par ko ļoti priecājos, taču

pārsvarā dziesmas rakstu angliski un šad tad arī latviski, lai gan tur ar vārdiem man iet vēl grūtāk nekā angliski. (smejas)

Un jūtu arī to – kad esmu palasījusi labas grāmatas angļu valodā, vārdi sāk plūst un kārtoties daudz organiskāk.

Vai tu arī domā un ar sevi sarunājies angļu valodā?

Nē, ar sevi sarunājos un domāju latviski. Lai gan – varētu teikt tā: kad sarunājos, domāju tajā valodā, kurā sarunājos. Dzīvojot Nīderlandē, ir pat izveidojies kaut kāds nīderlandiešu un angļu valodas apvienojums, jo ir daži vārdi, kuri vienā valodā vienkārši strādā labāk nekā citā. Un vēl man liekas, ka visa starptautiskā mūziķu sabiedrība, kas dzīvo Nīderlandē, izvēlējusies dažus vārdus, kuri ir pastāvīgi ieviesušies angļu valodā. Piemēram, neviens šeit nesaka – bicycle, visi saka – fiets, kas ir tas pats velosipēds nīderlandiešu valodā.

Bet domāšana latviešu valodā man šobrīd atkal kļūst aizvien aktuālāka, jo aizvien vairāk jūtu vēlmi muzikāli darboties Latvijā, veidojot dažādus projektus.

Tagad, piemēram, ir bērnu mūzikas projekts ar "Tutas lietām" un sadarbība ar apvienību "Ausma Media", kas veido bērnu raidījumus, – šī sadarbība man ļoti, ļoti patīk un ir iedvesmojoša.

2020. gada 19. februāris. Dziedātāja Laura Polence (no kreisās) un Marta Selecka dodas saņemt balvu kategorijā "Mūzikas albums bērniem" mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons" svinīgajā balvu pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī.

Iespēja izteikties vienkāršāk

Bērnu albums "Tutas lietas", ko esi ieskaņojusi kopā ar savu brazīļu kolēģi, ieguva "Zelta mikrofona" balvu pagājušā gada rudenī kategorijā "Labākais albums bērniem".

Jā, nu jau divus gadus pēc kārtas esam dabūjuši šo balvu! Pirmo ieguvām par albumu "Tutas dziesmas", bet otro – par "Nu-ku-smalki-šiki-drū". Tas bija liels prieks un pārsteigums... Ja pirmo reizi biju šīs balvas pasniegšanā un paturēju šo "Zelta mikrofonu" rokās, otro reizi biju Amsterdamā savā dzīvoklītī, ar meitiņu rokās ar interesi skatījos šo ceremoniju televīzijā un ļoti priecājos, ka atkal dabūju šo balvu! Tas arī bija ļoti jauki.

Jo tad, kad ir maziņš bērniņš, sēdi mājās, un pirmie trīs mēneši tā arī paiet, kad vispār nesaproti, uz kuras planētas esi pamodies. (smejas)

Tā ka tas bija ļoti jauki. Darbojāmies vesela komanda – bundzinieks Rūdolfs Dankfelds, lieliskais brazīļu saksofonists un flautists Lukass Santana un arī Breno Verisimo, kurš ir man ilgu laiku jau ļoti labs kolēģis un sadarbības partneris gan Brazīlijas mūzikā, gan nu jau latviešu mūzikā – viņa latviešu valodas vārdu krājums pēdējo trīs gadu laikā, ierakstot visas "Tutas lietu" dziesmas, ir ļoti, ļoti paplašinājies.

Cik ļoti atšķirīgi ir rakstīt mūziku bērniem? Vai tas maina uztveri arī muzikālajā līmenī, domājot par melodiju un citiem izteiksmes līdzekļiem? Tā ir lielāka brīvība vai – tieši otrādi – lielāki ierobežojumi?

Tā ir iespēja izteikties vienkāršāk. Un kaut kādā ziņā tas noņem arī to iekšējo kritiķi, kurš vienmēr no pakauša skatās uz to, ko tu radi, un saka tev – bet vai tas būs labs, vai tas būs gana interesants? Vai tas ir gana pārsteidzošs, vai tas ir jauns, svaigs un skaists? Radot bērniem, visa domāšana ir tāda, ka gribu, lai tas ir skaidri, sirsnīgi. Un varbūt ir arī viens maziņš pārsteigumiņš man pašai. Bet ne jau pieci un seši. Lai ir tā, ka tiešām ir skaidri pateikts vārds un skaidri nodziedāta nots. Marta Selecka, kura ir "Tutas lietu" galvenā producente, man saka – nu jā, es klausos tavas bērnu dziesmas, un man liekas, ka tu tur neko neesi sarežģījusi, visu esi vienkārši pateikusi. Tas ir ļoti patīkami un interesanti, ka Marta tā uzskata. Jo tiešām –

tas iekšējais kritiķis vienmēr ir ļoti aktīvs un runā dažādās balsīs, brīžiem bremzējot arī komponēšanu

un sakot – atliec to brīdi, padomāsi par to vēlāk, tagad ej un sper soļus vienkārši intuitīvi – tādā virzienā, kā jūti.

Sarunāties ar bērnu kā ar līdzīgu

Savā ziņā tā ir arī prasme sarunāties ar bērnu kā ar līdzīgu.

Tas man liekas ļoti pašsaprotami – sarunāties ar bērnu kā ar līdzīgu. Nav citu variantu! Kad es dzirdu – tu jau esi maziņš, tu jau nesaproti... Varbūt, ka tu pats esi vecs un nesaproti?

Vai arī – tu esi liels, tāpēc nesaproti? Ar māsas bērniem tagad, kad esam laukos, apklājam galdu ar vaskadrānu un zīmējam ar ūdens krāsām. Skatos, ko viņi tur krāso, – ai, kāda iztēle! Man bērni liekas ļoti vienlīdzīgi – viņiem neko mazāk un neko pa roku galam nevajag.

Par to jau arī tiec godalgota, un, ja divus gadus pēc kārtas tieši tu saņem šo balvu, varbūt tas ir rādītājs, ka varbūt šī niša ir tā, uz kuru tev vērts palūkoties nākotnē?

Jā, jā, es jau lūkojos. (smejas) Tagad ir arī jauns bērnu raidījums vēl mazākiem bērniņiem nekā "Tutas lietu" auditorija – tā ir "Ukulele", ko veido tas pats producents – "Ausma Media", turklāt Marta Selecka vēl izveidojusi detektīvseriālu "Emī un Rū", kurā darbojas "Čimpiņ Rimpiņ aģentūra". Tam es arī komponēju. Te jau ir nopietnāki aranžējumi ar stīgām un pūtējiem, bet "Ukulelei" savukārt viss ir ļoti vienkārši. Man neapnīk.

Kādus instrumentus tu pati esi apguvusi līdzās klavierēm, kas visiem mūziķiem ir pirkstos jau no skolas laika?

Divus gadus esmu mācījusies flautas spēli – diezgan neveiksmīgi gan, ko šobrīd mazliet nožēloju, jo vispār man ļoti patīk šis instruments. Bet kaut kā ar to praktizēšanos un mācīšanos man negāja. Bija arī kaut kāda hiperventilācija... Flautas stunda bija pēdējā pirms iešanas mājās. Un atceros, ka ziemā dažreiz vienkārši kritu sniegā, jo nevarēju vairs nostāvēt. Sapratu, ka nespēlēšu flautu. Toties esmu iemācījusies blokflautas spēli pie brīnišķīgās skolotājas Dagnijas Tučas.

Septiņpadsmit gadu vecumā izdomāju, ka gribu iemācīties blokflautu, un Dagnija man teica, ka esot ļoti priecīga redzēt, ka beidzot viņai esot viena skolniece, kurai ir vairāk nekā astoņi gadi un kura pati labprātīgi šo instrumentu vēlas spēlēt.

Vēl esmu samācījusies diezgan daudz visādu perkusiju instrumentu un tad arī sintezatoru, kura spēle ir drusku citāda nekā klavierespēle. Un vēl – dziedāt un vienlaikus spēlēt perkusijas: tas arī diezgan interesanti un vērts ieguldīt laiku. Šobrīd mācos spēlēt ukuleli, lai varētu uzkomponēt dziesmu ar tādiem akordiem, ko varu nospēlēt uz ukuleles – tie ir kādi desmit akordi. (smejas)

Beidzot atkal kopā

Un ko klausītāji dzirdēs Berga bazāra Vasaras festivālā? Tavs koncerts būs 14. jūlijā – kas būs programmā, un kas būs tavi skatuves partneri?

Mani skatuves partneri būs pianists Rūdolfs Macats, kontrabasists Toms Poišs un saksofonists Toms Rudzinskis. Viņi man ir ļoti mīļi grupas biedri, ar kuriem vienā laikā sākām interesēties par džeza mūziku – tolaik bijām sešpadsmitgadīgi jaunieši, kuri ļoti interesējās un gribēja apgūt džeza mūzikas teorētiskās lietas un arī spēlēt, klausīties un mācīties. Tā nu mēs tagad esam satikušies pēc kāda brītiņa. Toms Rudzinskis izrādīja jauku iniciatīvu, sakot, lai sanākam kopā un uztaisām koncertu. Spēlēsim vairākas kompozīcijas, ko esmu uzrakstījusi pati, – arī pavisam jaunas, kuras gatavojos iekļaut albumā. Man šī ir ļoti jauka reize, kad tās pamēģināt, diviem skaņdarbiem būs pat pirmatskaņojums. Būs vairākas kompozīcijas, kuras jau esam kopā atskaņojuši. Ar smaidu tās saucam par Lauras standartiem. Spēlēsim arī vairākus džeza standartus un drusciņ, protams, arī no Brazīlijas mūzikas. (..) Un tad man būs arī saspēle ar Rūdolfu Macatu – vienmēr, kad atbraucu uz Latviju, atrodu iespēju uzstāties ar viņu – tas ir ļoti interesanti! Rūdolfam ir ļoti atvērts prāts un domāšana.

Tāpat Toms Rudzinskis ir ļoti iedvesmojošs mākslinieks, kurš gan muzikāli, gan tehniski iet uz visām pusēm – arī cilvēciski viņam visas durvis atveras, un, ja kaut kur nebūs durvju, viņš tās tur uztaisīs pats. (smejas)

Vai jūs visi četri esat vienas džeza skolas pārstāvji?

Sākumā – jā, bet tad tie ceļi šķīrās. Viss sākās Rīgas Doma kora skolā. Ar abiem Tomiem bijām pirmais sasaukums Rīgas Doma kora skolas džeza vakara nodaļā, kas bija divu gadu programma, kurā jaunieši vidusskolas vecumā varēja apgūt gan kopā spēlēšanas lietas, gan džeza solfedžo. Ļoti daudzi no šiem mūziķiem, arī Mārcis Auziņš, bija tajā gadā, arī režisore Adriāna Roze. Bijām ļoti interesanta kompānija!

Bet tad tie ceļi šķīrās, taču arī šobrīd, uzkāpjot uz vienas skatuves, jūs tomēr spējat runāt vienā valodā. Zināšanas ir vairāk vai mazāk līdzīgas un pārklājas – tās tomēr nav atšķirīgas, vai ne?

Tās noteikti pārklājas, neatkarīgi no tā, kur esi mācījies džeza mūziku. (..) Jo apvieno jau improvizatoriskais gars un spēlēšanās ar uzrakstīto materiālu. Tas, ka dažādi ceļi ieti, visu padara vēl interesantāku, jo kopējā zeme, uz kuras mums satikties, ir Latvija – gan simboliski, gan pavisam praktiski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt