Piektdien, 25. martā, pulksten 19.00 blakus jau izsenis iecienītiem simfoniskās mūzikas opusiem – Edvarda Grīga mūzikai Henrika Ibsena lugai "Pērs Gints" un Edvarda Elgara "Variācijām par paša tēmu" (skaņdarbs labāk zināms ar nosaukumu "Engima") – izskanēs arī Pētersona jaundarbs Koncerts flautai, kontrabasam un orķestrim. Par gaidāmo pirmatskaņojumu, par mūziķa un komponista līdzāspastāvēšanu un zīmēm mūzikā arī šī saruna.
Baiba Santa Vanaga: Ar kādu iekšējo sajūtu jūs gaidāt jaundarba pirmatskaņojumu?
Kristaps Pētersons: Ar uztraukumu. Allaž ir citādāk, nekā ir iecerēts. Reizēm – labāk. Jā, reizēm labāk.
Bet ne sliktāk?
Nu, ir bijis arī tā, ka kaut kas nesanāk. Tā ir gadījies. Bet tas viss pieder pie lietas.
Man ir tāda indeve, ka sarakstu izpildītājiem neiespējamas lietas un tad mēģinu atrast veidu, kā to tomēr var atskaņot.
Kādēļ to daru – īsti nezinu, bet tā man sanāk.
Ko skaņdarbā gaidīt klausītājiem?
Lasītāju nevajadzētu novērtēt par zemu, domāju, ka varu atļauties runāt mūzikas terminoloģijā. Mēs sapratīsimies. Darbam ir klasiska forma un trīs daļas. Pirmā ir sonātes formā, otrā ir trijdaļu, kur četri dažādi materiāli uzlikti uz viena tonālā centra, savukārt trešā daļa – rondo formā. Refrēns, kas ir rondo formas būtisks stūrakmens, ir allaž transformēts, tomēr atrodams.
Mūzikas valoda ir, kā Orests Silabriedis reiz raksturoja, demokrātiska. Man šķiet, ka šim vārdam ir jauka un laba gaisotne, un es to pieņemu kā savas mūzikas raksturojumu.
Darba centrā ir divi solo instrumenti – flauta un kontrabass. Nosaukums jau pasaka priekšā, kā skaņdarbs klausāms – tas ir izteikts koncertžanra darbs. Līdzīgi kā komponistam Jānim Petraškevičam, kuram pārmeta, ka trūkst cīņas starp solistu un orķestri, man ir tieši tas pats – īsti nekādas cīņas tur nav. Ir solo flauta, kas vēstī savu stāstu, kontrabass, kas pauž savējo, un ir vēl orķestris, kuram arī ir savs stāsts.
Tas, kas ir svarīgi, – lielais kopsaucējs šim darbam ir diriģents, un bez diriģenta tur nekas nevar sanākt. Tā ir atslēga.
Un savā veidā viņš tomēr ir aizkadrā.
Tieši vēlējos vaicāt par solo instrumentiem – flautu un kontrabasu.
Manuprāt, tā ir patiesi brīnišķīga iespēja – rakstīt šiem diviem instrumentiem. Pirmajā acumirklī šķiet, kur nu vēl lielāks pretstats – flauta un kontrabass. Augstu un zemu. Uzreiz ir liels "bet": komponists Igors Stravinskis atklāja, ka flautas tembrs un kontrabasa flažoleti (lociņinstrumentu spēles paņēmiens, kurā viegli pieskaroties stīgai, kur tā dalās uz pusi, trešdaļu u.tml., tiek iegūts īpašs, neparasts tembrs – aut. piez.) skan tik ļoti līdzīgi, ka tos brīžam nevar atšķirt. Savos orķestra darbos viņš daudzkārt ir izmantojis šo saskaņu, un tā ir absolūti brīnišķīga. Savā darbā īpaši centos, nu labi, necentos – mēģināju atrast veidu, kā kontrabasam pēc iespējas vairāk spēlēt šos virstoņus, jo bass ir kluss instruments un dabīgie flažoleti uz kontrabasa skan ļoti skanīgi. Un tie tik labi sasaucas ar flautas tembru. Arī simboliski – ļoti skaisti, ka šo divu tik ļoti atšķirīgo instrumentu satikšanās notiek virstoņos. Un tas šķiet ļoti jauki.
Ir vēl viena lieta – sanācis, ka Igors Stravinskis ir mana kompozīcijas pasniedzēja Romualda Kalsona liels iedvesmotājs. Savukārt es bez Romualda Kalsona skolas... Profesionālajā kompozīcijā tas ir absolūts pamats, uz kā stāvu. Viņš uzdāvināja gan instrumentāciju, gan formas izjūtu. Tas ir neticami, ka sakritis, ka viņa skola der man vislabāk. Perfekti. Citiem ir citādāk. Šeit runa ir par montāžas tehniku, kas Stravinskim ir viens no pamatelementiem. Pa mazākiem vai lielākiem muzikāliem nogriežņiem būvē lielo skaņdarba celtni. Nevis caurviju attīstībā, bet pa posmiem. Un man tas šķiet absolūti organiski. Man tas absolūti der. Tā kā tāda Holande – ja nebūtu to mazo nogrieznīšu, tur būtu plūdi. Paldies profesoram.
Vai ir kaut kas ārpus profesora un Stravinska ietekmes, kas iedvesmo jūsu komponēšanas procesu un konkrēti šo skaņdarbu?
Jā, bez šaubām. Koncerta pamatā ir trīs lietas, cik man pašam ir saprotams. Protams, zem tā visa ir personiski notikumi. Tādēļ šī fragmentārā forma ir tik ļoti tuva. Visi šie fragmentiņi ir kāda daļa no manas identitātes. Tās ir ļoti dažādas.
Tas, kas ir dzirdams no skatuves, – jā, tā ir mana iekšējā pasaule, kas ir uzlikta kā uz delnas. Skaņdarbā nav tiešu citātu. Netieši citāti gan. Bet kopumā tas ir viss, kas man ir sakāms.
Protams, šis ir arī ar prātu būvēts opuss – sonātes forma bez prāta nav uzbūvējama, tajā ir skaidri likumi, tāpat kā pārējā formveidē. Ir prāta konstrukcijas, jau pieminētā emocionālā puse, un trešā ir vienkārši sadzirdēta. Un nezinu, kur trešā rodas. Tā vienkārši sanāk. Droši vien var rakstīt visādi, bet man, pieņemsim, nesanāk no sākta gala līdz beigām rakstīt tehniski. Vai tikai intuitīvi, kā to varbūt varētu darīt kāds džeza mūziķis. Spēlēt intuitīvi. Es tā neprotu, man tā nesanāk.
Droši vien tā ir bagāža, ko iegūstam, akadēmiski izglītojoties. Protams, arī personiskā pieredze. Jūsu pieminētās trīs dimensijas visu loģiski savelk kopā. Pirms dažiem gadiem intervijās pieminējāt tuvināšanos absolūtajai mūzikai. Vai šis opuss sasaucas ar absolūtās mūzikas ideju?
Nu jau vairs ne. Es ļoti daudz ko runāju, daudz ko saku. (domā) Laikam ir tā, ka skaņdarbs bez runāšanas īsti nedzīvo, nezinu. Kāds varētu argumentēt: "Nu labi, bet tautasdziesma?" Visjaudīgākā iespējamā muzikālā kvintesence. Vēl var noņemt tekstu, atstāt tikai melodisko līniju. Kur nu vēl spēcīgāka zīme, simbols. Bet ko šī zīme nozīmē? Kad mēs to sajūtam, uztveram tādu vai citādu noskaņu. Man šķiet – kādreiz šīs melodijas bija kāda rituāla vai procesa sastāvdaļa, tām bija sava funkcija. Kā veidojas rituāls – arī tam var atrast sakni. Ko ar to gribēju teikt –
tautasdziesmas ir zīmes ar aizmirstu nozīmi. Šī nozīme ir ar vārdiem sakāma.
Tādēļ ir tik interesanti skatīties pagātnes autoru dzīvesstāstus, lasīt viņu vēstules, jo tas tomēr daudz ko pasaka.
Skaidro šīs zīmes.
Jā, skaidro zīmes. Piemēram, man ļoti patīk Bēlas Bartoka mūzika. Kopā ar "Kremerata Baltica" orķestri, kurā arī strādāju, maestro Andrāša Kellera vadībā tiek pārlikti Bartoka stīgu kvarteti kamerorķestrim. Tas, no vienas puses, ir interesants process. No otras – komponists vairākkārt ir uzsvēris, ka tā ir absolūtā mūzika. Varbūt var palikt pie tā, ka viņiem tā ir absolūtā mūzika, man laikam ne. Man laikam ir citādi, bet vēl īsti nezinu, kā.
Citi meklē savas zīmes.
Jā. Tas, kas ir iekritis prātā, arī saistīts ar montāžas formu – kādā intervijā Alvis Hermanis minēja, ka kinorežisoram Andrejam Tarkovskim ir tāda kā iekšējās montāžas tehnika. Ir garie kadri – vairākas sekundes, kuru laikā skatītājs pats būvē stāstu. Ilgstoši rādot vienu ainu, viņš nevar nosēdēt mierā, pats neviļus sākot būvēt kontekstu. Varētu domāt: "Kā tad tā vispār var atdot grožus skatītāja rokās?" Ļoti liels risks, jo katrs taču būvēs citādāk, katram būs cits stāsts.
Nedomāju, ka varu sevi salīdzināt ar Tarkovski, bet formveides princips man ir tuvs – likt kopā pa gabaliņiem, un katrs klausītājs būvē stāstu.
Būvē jau šā vai tā. Domāju, ka tas ir labi un to arī vajag ļaut. Gribas pateikt pietiekoši daudz, bet tā, lai paliek telpa katram būvēt šo stāstu.
Komponējot neprogrammatisku mūziku, vai tā arī ir šīs telpas daļa?
Jā, protams. Bet koncerta anotācijā rakstu, ka esmu atradis savu adresātu.
Šim skaņdarbam ir ļoti skaidrs adresāts, un tas ir skaidri ierakstīts šajā skaņdarbā – tajā dzirdams Morzes kods, un tas, kas to prot lasīt, šos vārdus var arī nolasīt.
Šādā kontekstā darbam ir sava veida skaidra programma. No otras puses – ja būtu tik ļoti svarīgi uzrakstīt šos vārdus uz papīra, es taču to izdarītu. Katram pašam ir brīva izvēle – var arī šifrēt. Var vienkārši klausīties.
Cik dziļi tvert mūziku ir katra paša ziņā.
To – katrs pats.
Morzes kods. Vai jūs zināt vēl kādu komponistu, kurš šādi ir rīkojies?
Noteikti, ka ir, šobrīd prātā neviens nenāk. Tā ir ļoti spilgta skaniska kategorija, to ir ļoti grūti izpildīt. Solisti Dita Krenberga un Oskars Bokanovs ir patērējuši diezgan ilgu laiku, lai Morzes kodu apgūtu. Tas tiešām ir ciets rieksts.
Mazliet novēršoties no centrālā notikuma – koncerta. Pēdējie divi gadi, kā zināms, daudziem radošo nozaru pārstāvjiem ir dīkstāvē pavadīti, citiem tas ir bijis radošu meklējumu laiks. Kā ar mūzikas radīšanu un izpildīšanu veicās jums?
No sākuma ļoti, ļoti uztraucos par vīrusu. Likās – tas ir drausmīgi, mēs taču neko par to nezinām. Kad izsludināja pandēmiju, biju ārzemēs. Atgriežoties iebarikādējos mājās uz aptuveni diviem mēnešiem, negāju ārā. Panika bija tāda, ka nevarēja saprast, ko lai dara. Un tagad, kad apmēram ir saprotams, ka tas vīruss ir diezgan baiss, bet pārmainījies, vienkārši jāmācās ar to sadzīvot.
Pēkšņi parādījās ļoti daudz brīva laika, tai skaitā daudz vairāk laika domāt. Par kaut ko citu, ne ikdienišķajiem pienākumiem. Otra lieta – pēkšņi šaurā telpā uz ilgu laiku bija ielikta mūsu ģimene. Domāju, ka tā ir bijusi milzīga svētība. Ikdienas skriešana, un man taču tik ļoti patīk mūzika – var uzspēlēt to, apskatīties to, būt tur un tur, aizbraukt kaut kur. Man ir bijusi milzīga laime ar "Kremerata Baltica" apbraukāt teju visu planētu. Kolosāli. Un pēkšņi tas viss beidzas un tu esi kopā ar ģimeni. Tas bija superīgi.
Runājot par mūziķa lomu – esat uzstājies gan kā solists, gan kameransambļos, gan orķestrī. Esat piedzīvojis daudzās muzicēšanas formas, turklāt esat komponists. Kā jūs sevi izjūtat katrā no šim lomām?
Skaidrs ir tas, ka visas šīs lomas viena otrai ļoti palīdz. Ar spēlēšanu – tā vienkārši ir iegājies. Tas ir maizes darbs, kas man arī ļoti patīk.
Manuprāt, spēlēšana orķestrī ir tāda komunikācijas forma ar cilvēkiem, kāda man ir pieņemama. Sarunāties man… reizēm sanāk. Bet šķiet, ka labāk man padodas orķestrī spēlēt kontrabasu.
Ja ļoti vajag, es varu arī sarunāties. Mūzikas rakstīšana ir vēl kāda komunikācijas forma.
Spēlēt solo kādreiz bija ļoti svarīgi. Katrā ziņā es ļoti labi saprotu cilvēkus, kam tas ir svarīgi. Un tas ir brīnišķīgi, ka ir kolosāli solisti. Tas ir nežēlīgs darbs, kas paņem ārkārtīgi daudz laika. Tagad neesmu nekāds solists. Ja kārtīgi pamācos, varu labi nospēlēt solo orķestrī. Vai savu skaņdarbu nospēlēt. Man ļoti patīk Johana Sebastiāna Baha mūzika, ja es tiešām riktīgi mācos, tad varu kādu Baha čella svītu arī nospēlēt.
Spēlēt solo ir sava veida pašapliecinājums?
Bez šaubām.
Kā ir komponēt darbu saviem kolēģiem? Oskars Bokanovs šobrīd ir jūsu kolēģis, savulaik spēlējāt kopā arī ar Ditu Krenbergu. Kā ir komponēt saviem kolēģiem – orķestra mūziķiem?
Jāsaka – tas ir allaž labāk, ja komponists pazīst mūziķus. Man noteikti ir kādi aizspriedumi par šiem cilvēkiem. Domāju, ka zinu, kāds kurš ir. Protams, tas ir šķitums. Dzirdams, ka tam vai tam mūziķim kaut kas padodas labāk, kaut kas cits – varbūt ne tik labi. Tas nenotiek apzināti. Nav tā, ka pierakstu blociņā – tas var nospēlēt to, nevar nospēlēt šito. Šis process, bez šaubām, ietekmē skaņdarba tapšanu. Un orķestra sastāvs ir pastāvīgi mainīgs. Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ir sava seja, un, lai arī tā ir netverama, tā iespaido gaisotni. Savukārt ar solistiem un diriģentu – ir skaidrāk, kas viņiem padodas. Šajā konkrētajā darbā Atvars Lakstīgala parādījās pēc tam, kad biju sācis komponēt. Zinu, ka visiem trim izpildītājiem var rakstīt ļoti dažādi un tas būs brīnišķīgi izpildīts. Tas laikam ir galvenais – mūziķi ir ļoti daudzpusīgi. Gan Dita, gan Oskars ir ļoti spilgti solisti. Ar Atvaru iepriekš esam sadarbojušies ļoti daudz – viņš ir pirmatskaņojis manu operu ("Mihails un Mihails spēlē šahu" uzvedums 2014. gadā LNOB – aut. piezīme), čellkoncertu un spēlējis citus darbus. Par viņu varu teikt visu to labāko. Bet pēc visām sadarbības reizēm, kas mani pārsteidz visvairāk – diriģenta perfektā metronoma izjūta. Pilnīgi izcila. Protams, ir diriģenti, kas to var izdarīt, bet tā tomēr ir īpaša kvalitāte. Bet ne tikai tas – Atvaram, gribas teikt, ir ļoti silts piegājiens mūzikai. Ka tā var un nav bail.
Orķestris ir daudzgalvains zvērs, ir diriģenti, kam gribas celt aizsargmūrus, ironiju, dzelzs disciplīnu vai citas barjeras. Pasarg’ Dievs, ka tikai kaut ko ne tā. Bet Atvaram ir citādi – viņš ir ļoti drosmīgs cilvēks, ka var nākt pie orķestra vienkārši.
Tas ir ļoti reti. Ne velti Atvara elks ir Mariss Jansons. Tas ir arī mans elks – ne tikai kā mūziķis, bet arī kā cilvēks, kura izteiktajai domai ir milzīgs svars.
Un kur jūs atradīsieties koncertā – orķestra rindās vai klausīsieties pirmatskaņojumu no malas? Kur jums labpatīk atrasties savu darbu atskaņošanas laikā?
Es spēlēšu. Man allaž labāk patīk spēlēt, jo liekas, ka kaut ko varu ietekmēt. Tā, protams, nav, bet vismaz ir tā sajūta, ka varu kaut ko darīt.
Koncerta programmā dzirdēsim arī Elgaru un Grīgu. Pirmkārt, kā ir atrasties vienā programmā ar tādiem komponistiem? Man šķiet, ka abiem skaņražiem ir kāda dimensija, kurā tie mūzikā satiekas.
Elgara darbu esmu spēlējis vienu reizi. Bet man ļoti, ļoti patīk viņa čellkoncerts. Tā ir fantastiska mūzika, bet lai teiktu, ko vairāk… Labāk par Grīgu. Viņam ir interesanta formveide – arī pa gabaliņiem, kaut kādā ziņā līdzīgi kā man. Un "Pērs Gints", kas ir tik apbrīnojama, superīga sakritība. Ideja par sīpolcilvēku, kad lobi mizu pēc mizas, bet kodola nav. Domāju, ka īsti neiet krastā, jo tā nemaz nav.
Katram cilvēkam ir kodols, bez ego mēs neesam cilvēki. Tajā kodolā ir dažādas lietas – gan labas, gan sliktas, bet kodols allaž ir.
Atļaušos barbariski izteikties – manuprāt, Ibsenam ļoti paveicās, ka bija šāda mūzika viņa izrādei. Man ir milzīgs prieks, ka tiek atskaņots Grīgs. Viņa mūzika būvēta pa gabaliņiem, bet tie gabaliņi – vienkārši fantastika!
Vai jaundarbs ir tehniski izaicinošs?
Tā ir diemžēl ir. Bet kā ir, tā ir.
Kontrabasu tomēr, atļaušos teikt, jūs pārvaldāt diezgan priekšzīmīgi…
Drusciņ jā.
Flautu droši vien mazāk.
Biju uzrakstījis flautas solo pilnīgi nenospēlējamas lietas. Bet Dita bija tik pretimnākoša, ka mēs atradām veidu, kā, to pārmainot, materiāls skan. Mazliet citādāk, bet ideja tomēr paliek tā pati.
Tas laikam nav viegli – droši vien ir ambīcija, kas tajā brīdī jālauž, atsaucoties uz jau pieminētajiem sīpolcilvēkiem.
Ir, ir. Protams, ka ir ambīcija. Liekas – es taču zinu labāk. Tās ir pirmās domas, kas nāk prātā. Un solists raksta… Nē, nu atkal – varbūt pamācies?! (smejas) Drausmīgi, atvainojos par precīzu teicienu, bet ko lai dara. Tad nākamā doma ir: "Nu, paga, paga, bet kāds ir solists?" Varbūt tur tomēr ir kāda taisnība? Un tad, kad Dita to nospēlē, kā tas reāli funkcionē, saprotu: "Mī un žē!" Vārdu sakot, trajektorija tāda.
Vai jaundarbā dzirdēsim arī dažādas laikmetīgās mūzikas instrumentu spēles tehnikas?
Ar to laikmetīgumu ir interesanti – Otrais pasaules karš ir sen beidzies. Tā atskaņas, protams, turpina kā biljarda bumbiņas ripot dažnedažādos virzienos, kamēr sakritīs visas savās gropēs.
Bet pasaule jau turpina attīstīties un veidojas cits priekšstats par to, kas ir laikmetīgs, kas ir avangards. Tas, kas ir avangards šobrīd, kādreiz bija dziļa aizmugure.
Arī tas, ka cilvēkiem mēdz būt atšķirīgs priekšstats par to, kas ir kas. Ir dažādi priekšstati. Manuprāt, mūzika sastāv no četriem elementiem – harmonijas, ritma, melodijas un faktūras. Liekas absolūti normāli un organiski izmantot visus četrus, ja tas ir nepieciešams, un es to daru.
Iepazīstoties ar jūsu iepriekšējām intervijām, ir priekšstats, ka pirms jauna darba radīšanas notiek kārtīgs gatavošanās process.
Es par to domāju – kas tas varētu būt. Reizēm veicu izpēti, lasu. Šoreiz svarīgi bija saprast arī to, ko esmu uzrakstījis. Pandēmijas laiks deva iespēju apjaust, kāpēc man ir tik svarīga fragmentārā forma.
Un kā ar komponēšanu sokas šobrīd? Koncerts, šķiet, ir pabeigts.
Izmaiņas ir nepārtraukti. Notīs mēdz būt kļūdas, kas jāizlabo.
Koncerts ir pabeigts pirmatskaņojuma brīdī. Ja skaņdarbam ir ne tikai viens, bet vairāki atskaņojumi, es allaž ko mainu, laboju, man nekad nav miera.
Noteikts darba cēliens pie šī darba ir noslēdzies, tas gan. Sāku domāt par citu skaņdarbu – vēlos rakstīt stīgu kvartetu. Esmu sācis pie tā strādāt, domāt, rakstīt, meklēt materiālus. Bet koncerts jebkurā gadījumā šobrīd ir vissvarīgākais.
