Benefice

Pianistam Reinim Zariņam - 35

Benefice

LMB 2019. Gada jaundarbs. Andris Dzenītis, Santa Ratniece, Gundega Šmite

Iedvesma kā Zilais putns. "Lielās mūzikas balvas 2019" laureāts Pauls Dambis

Iedvesma kā Zilais putns. «Lielās mūzikas balvas 2019» laureāts Pauls Dambis

"Nevar salīdzināt manu mūžu ar mūžību – tas ir tikai mazs nogrieznītis no tā lieluma, kas mums dots. Bet arī tajā bijis ļoti daudz vietas mūzikai, un par to esmu ļoti pateicīgs," pauž komponists Pauls Dambis, kurš 25. februārī līdz ar kolēģi Maiju Einfeldi saņems "Lielo mūzikas balvu 2019" par mūža ieguldījumu.

Dambja vecāki nav bijuši profesionāli izglītoti mūziķi, taču tēvs dziedājis korī un mamma tāpat, bet māsa mācījusies klavieres. "Kad visi trīs mājās "uz balsīm" sāka dziedāt, arī es, zem galda tupēdams, sāku dūkt līdzi," atceras komponists. "Tēvs bija augsts tenors, mamma – gaišs soprāns, bet māsa – alts. Man bija ‘dundura balss’, taču pamazām to mūziku kaut kā piesavinājos, īpaši jau māsas spēli. Viņai ļoti mīļš bija Bahs, Šūberts un Šūmanis, un man tāpat. Arī es pamazām sāku kaut ko grabināt un domāju, ka nu jau esmu liels mākslinieks. Kad mani aizveda uz 1. mūzikas skolu Bruņinieku ielā,

skolotāja, mani paklausoties, saķēra galvu un teica – nu, ārprāts, tur taču nekā nav, pirksti krustām šķērsām, nevienu gammu normāli nevar nospēlēt. Nē, nē, nē, mēs nevaram tādu ņemt!

Tā es to domu atmetu, bet ar laiku bieži gāju uz Pāvila baznīcu. Tur bija koris un ērģelniece Estere Didrihsone, kura brīnumainā kārtā bija mācījusies pie Nikolaja Vanadziņa, studējusi muzikoloģiju, diriģēšanu un solo dziedāšanu. Viņa redzēja, ka es tur visu laiku ņemos, un vienā brīdī jautāja – varbut gribu kaut ko paspēlēt? Tā nu man izveidojās draudzība ar Didrihsones kundzi. Bija 50. gadu sākums, man jau bija četrpadsmit vai piecpadsmit, un viņa man sāka mācīt ērģeles.

Sākām ar pedāļu tehniku, kas bija ārkārtīgi grūta un sarežģīta. Purniņš-papēdis, purniņš-papēdis, papēdis-papēdis, papēdis-purniņš... Tas bija ļoti veselīgi, jo sapratu, cik liela nozīme ir sinhronizēt savas kustības ne tikai ērģeļspēlē.

Kad jau viņu bija aizvietojis šad un tad Pāvila baznīcā un arī šur tur citur, 1953. gadā viņa jautāja, vai es nevēlētos uzņemties kalpošanu Svētās Annas baznīcā Jelgavā. Kāpēc nē? Tas bija patstāvīgs darbs, kas cēla pašapziņu. (..)

Bez tam man bija arī koris, kuru es no visas sirds vadīju, nezinādams, kādā veidā un kas man jātaktē...

Korītis izauga par kori, un bijām pat tik vareni, ka mūs, piemēram, ielūdza uz nelielu koncertu Siguldas baznīcā. Pat arhibīskaps reiz mūs kā vienīgo no baznīcu koriem uzaicināja uz dievkalpojumu Rīgas Domā – pie altāra maliņā stāvējām un dziedājām. Koris līdz ar to man kļuva par otru mīļu lietu, sirdslietu."

Pauls Dambis un Orests Silabriedis koncertā "Mūzika Lāčplēša" dienā 2019. gada 11. novembrī LR 1. studijā

BACH kā Svētā Trīsvienība

Vai komponistam arī realitātē izdevies sasniegt skaņu, kuru prātā iztēlojies kā ideālu? "Tas ir ļoti interesants jautājums – nezinu, vai esmu atradis. Manas skaņas ir Baha iniciālis – BACH. Nevaru no tām tikt vaļā. Gribu vai ne, tās mani visu laiku vajā. Īpaši pēdējos darbos lien ārā pa visām vīlēm.

Tādēļ, ka šīs iniciāļu skaņas – sibemol, la, do, sibekar – satur sevī noteiktu struktūras segmentu: maza sekunda – maza terca – maza sekunda. Kā Svētā Trīsvienība.

Tas varbūt ir tas fascinējošais, kaut kā tam esmu uzdūries un netieku no tā vaļā. Jo parasti cenšos no citātiem savā mūzikā izbēgt."

Vai teksts vokālajiem darbiem tiek meklēts tikai tad, kad ir ideja un doma, vai arī notiek arī otrādi? "Gan – gan," saka Dambis. "Pie Osipa Mandelštama dziesmu cikla strādāju gadus trīs vai četrus. Tur bija bezgala daudz variantu. (..) Mandelštama dzeja jau pati par sevi ir tik ļoti muzikāla, ka pārvērst to kādā citā mēlē ir neiedomājami grūti – tik daudz metaforu ir tajā, katrs vārds ir skanošs, īpaši, ja palasa viņa 20. un 30. gadu dzeju. Staļina represiju laikā tā kļuva raupjāka un pesimistiskāka, bet pirms tam viņam pasaule bija atvērta. Viņa vecvecāki, starp citu, nāk no Daugavpils. (..) Kā viņš saka – mūzika sākas ar klusumu. Un klusums nāk no bezdibeņa."

Interesanti, ka Pauls Dambis ir perfekcionists, un arī viņa skaņdarbu partitūras atstāj tādu iespaidu – viņam ir svarīgs to vizuālais izskats. "To man savā laikā iemācīja Romualds Grīnblats. Viņš teica – nevarot pabeigt darbu, ja nebeidzas nošu lapa, un man ir tieši tāpat. Man ļoti patīk, ja esmu pierakstījis nošu lapu līdz pat galam, līdz pēdējai strīpai – tad viss ir kārtībā," - tā intervijā Gitai Lancerei un Orestam Silabriedim 2004. gadā atzinis komponists.

Toreiz, jautāts, kā pats sevi redz latviešu mūzikas kopainā – varbūt kā vientuļu priedi, komponists smaidīja: "Domāju, ka varētu būt kā smilga citu smilgu barā. (..)

Noteikti negribētu sevi uzskatīt par kāda savrupa ceļa gājēju – tas jau nu būtu pārāk liels risks: ko tādu uzņemties es vienkārši baidos. Latviešu mūzika jau no laika gala bijusi neparasti diferencēta – cik ārkārtīgi dažādas personības bija divdesmitajos, trīsdesmitajos gados! Arī šodien esam tikpat dažādi, un ar to varam būt lepni citu Eiropas tautu vidū."

Pasaules harmonija, ne īslaicīgs prieciņš

1990. gadā klajā nāca mūzikas zinātņu doktores Ingrīdas Zemzares grāmata "Paula Dambja spēles". Vēl aizvien – aizraujoši lasāma un dzīvi apliecinoša. "Paula Dambja mūzika nav īslaicīgs prieciņš – tā risina lielās mākslinieciskās un cilvēciskās tēmas, tā ir pasaules harmonija," uzskata Zemzare. "Biju neizsakāmi noskumusi, ka viņa mūzika tajā romantiskajā nacionālajā jūsmā, kas mums bija pēc neatkarības atkalatgūšanas, aizvirzījās otrajā plānā. Jo mākslas dziļās, nopietnās spēles un rotaļas ir ļoti svarīgas cilvēka attīstībā."

Ingrīda Zemzare

Ingrīda Zemzare atceras: "Toreiz mēs pat nesēdējām tā godīgi pie rakstāmgalda.

Mēs runājām par dzīvi, mums bija interesanti vienam ar otru, es vismaz tā ceru. Paulam Dambim ir paradoksāls domu gājiens, kā viņš skatās uz lietām.

Viņa intereses ir ļoti plašas - renesanse, Eiropas kultūra. (..) Visiem atmiņā ir viņa brīnišķīgās kordziesmas, kas ir kā folklora, un viņa tautasdziesmu apdares, kas nav mīlināšanās ap senatni. Tas, ko viņš var izdarīt ar vienu motīvu, ar vienu sekvenci, ir kas līdzīgs viņa iemīļotajam māksliniekam Ešeram. (..) Viņš patiešām bija un ir 20. gadsimta komponists, viņš nekad nav bijis tāds, kurš skatās atpakaļ – viņš domā par savu laiku plašā kontekstā, nevis apcer savas jūtas. Mēs vienmēr runājām ar viņu par to, cik brīnišķīgs ir lakonisms, ka nevajag neko lieku. Viņš briesmīgi necieta vienkāršas pļāpas.

Viņš teica: "Šķiet, pirmo reizi tik spēcīgi un dziļi spiežu sevi priecāties par katru skaidru un sajūtamu brīdi, jūtu brīža dziļumu un tilpumu. Acīmredzot pārstāju kļūt komponists. Esmu tikai priekšlaicīgi vecojošs vīrietis, nekas vairāk. Čūskas met ādu, un kaili dzimst eži. Ir laiks, Dambi, ir laiks..."

Protams, šo sajūtu var nosaukt arī par pesimismu, bet tai pašā laikā tā ir tik ļoti komponista rakstīta sajūta. Nekādas žēlošanās, bet prieks par brīdi, un pilnīgi tāda sajūta, ka tas ir dabiski," sajūsminās Zemzare. "Pēc grāmata iznākšanas viņš daudz pievērsās garīgās mūzikas žanriem, uzrakstījis bezgala skaistas un izjustas solo dziesmas."

"Laiks ir kā sniegs, saspiests uz manu kurpju zolēm," grāmatā saka Pauls Dambis. Un vēl arī par to, ka mūzika, kas balstās tikai uz emocijām, mazākā mērā atradīs sev sapratējus nekā tā, kas balstās uz universālām vērtībām.

"Tā ir grāmata, kas nekad nebūs pabeigta, jo pēc skaņdarba radīšanas dzīvo tā interpretācijas, un es ticu, ka būs daudz un dažādas Paula Dambja darbu interpretācijas un ka renesansi piedzīvos viņa renesansei veltītie brīnišķīgie darbi, kādu ir tik daudz," saka Ingrīda Zemzare, atgādinot vēl vienu Paula Dambja skaisto domu par pārsteidzošo dzīves skaistumu: "Paralizējoša ir mana bezspēcība un vēlēšanās to mainīt. Un tomēr vēl arvien pamostos rītos, jūtu un ar cerībām metos dzīves ritmā, un atkal gribas to mainīt."

Iedvesma kā Zilais putns

2006. gadā koncertciklā "Portretu galerija" Pauls Dambis, atbildot uz jautājumu par iedvesmas smelšanu mākslas radīšanai, atbildēja tā: "Iedvesma – tas ir tāds Zilais putns... Tā var rasties no mūzikas, dzejas, arhitektūras, literatūras, no dažādiem citiem iespaidiem. Kā teica Stravinskis, iedvesma ir tikai līdzeklis, jo svarīgākais jau ir nevis iedvesma, bet apcere un izziņas prieks jeb ziņkāre. Stravinskis to sauc arī par apetīti."

Bet vai viņam ir arī nepabeigti darbi? "Plaukti pilni ar šādiem nepabeigtiem darbiem, aizsākumiem un pasmestiem, ir diezgan daudz darbu, kas nav atskaņoti. Īpaši jau 90. gados, kad atbraucu no Vācijas, sākās tāds kluss periods – lai gan strādāju, bija mainījušās diriģentu paaudzes, nāca jaunie, kas tādu Dambi īsti nezināja," atklāj komponists.

"Cenšos saglabāt optimismu gan dzīvē, gan darbībā – jo bez laba joka, bez smaida nonāksi drūmajā atvilktnē, pašā apakšā," saka Pauls Dambis,

kurš savulaik bijis gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas katedras vadītājs, gan Komponistu savienības priekšsēdis.

Pauls Dambis un Jānis Ozoliņš ar studenti Selgu Menci

Tagad kompozīcijas katedru JVLMA vada viņa bijusī audzēkne Selga Mence, kura neslēpj prieku, ka šogad Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu iegūst divi komponisti – Maija Einfelde un viņas skolotājs Dambis. "Ja nebūtu tikšanās ar viņu, nezinu, vai būtu komponiste.

Viņš manos naivajos darbiņos ar savu profesionālo aci kaut ko prata saskatīt un teica - Selga, tev taču jāmēģina kompozīcija mācīties! Tas bija laiks, kad sievietes-komponistes bija retums. Vienīgā bija Maija Einfelde.

Pauls Dambis mani iedrošināja, palīdzēja, ļoti priecīga nonācu viņa klasē un tā arī viņš mani izaudzināja – pie viņa beidzu gan bakalauru, gan asistentūru, un viņš bija tas, kurš mani uzaicināja strādāt Mūzikas akadēmijā, kur tobrīd bija kompozīcijas katedras vadītājs. Tagad man pašai bijuši un ir daudzi jauki un mīļi studenti."

Intervijā Edgaram Raginskim 2016. gadā Dambis, atbildot uz jautājumu, kā jaunajiem komponistiem neapjukt piedāvāto iespēju miriādēs, sacīja tā: "Ieceres dzimst negaidot un no visurienes tās nāk. Tas ir tāds kosmisks sūtījums mums un dot padomus ir ļoti grūti. Ir apstākļi, kas spēcīgāki par jaunradi, kas vai nu izspiež tevi ārā vai ievelk iekšā citos nosacījumos – tirgus nosacījumos. Tas ir ļoti kārdinoši!

Bet biznesa pasaule pret mūziku ir īpaši nežēlīga.

Tāpēc tas ir kā naža asmens – paša izvēle ir tā, kas nosaka robežu, cik tālu iet. Kādreiz tu vari būt arī zaudētājs – uzraksti to darbu un tas stāv. Bet varbūt paies kādi gadi un pēc kāda laika kāds par to ieinteresēsies."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti