Henrieta Verhoustinska: Laura, tu kopā ar "Very Cool People" ne tikai spēlē, bet arī dziedi. Kā tu jūties drošāk – ar trombonu vai mikrofonu?
Laura Rozenberga: Gan trombons, gan balss kā instruments katrs ir ļoti specifisks. Es pat nezinu. Dziedāšana man liek justies kā no citas pasaules.
Elvijs Grafcovs: Kad mēs spēlējam vietās, kur mūs nezina un pēkšņi iznāk tromboniste un sāk kruti dziedāt, tad [publikai] ir – vou, kas notiek, kas vēl būs?!
"Very Cool People" jaunā programma, kas 9. aprīlī izskanēs Liepājas teātrī, ir par rokenrola vēsturi, pamatā bāzēta uz Džimu Morisonu, Džimiju Hendriksu un Dženisu Džoplinu. Kāpēc tieši uz šiem trim māksliniekiem?
Elvijs Grafcovs: Mums bija pirmizrāde "Rīgas ritmos" pirms diviem gadiem, vasarā, kur ar Aiju Andrejevu uztaisījām veltījumu Dženisai Džoplinai. Man Džimijs Hendrikss ir tas, kāpēc es vispār sāku ģitāru spēlēt. [..] Izrādās, ka Laura šausmīgi kruta dzied Džimija Hendriksa gabalus.
Laura Rozenberga: Kādi komplimenti!
Elvijs Grafcovs: Mēs jau pirms šīs programmas bijām uztaisījuši vienu dziesmu [..], kur Laura spridzina un Aija arī. Viņas vispār ar Lauru baigās čomenes.
Šajā koncertprogrammā divas vokālistes – Aija Andrejeva un Laura Rozenberga.
Laura Rozenberga: Jā, Aijiņa būs tā, kas pārstāvēs Dženisu Džoplinu un šo to no Džima Morisona. Es savukārt došu savu artavu ar Džimija Hendriksa devu.
Bet kas tev ir vismīļākais no šī repertuāra?
Laura Rozenberga: Man pat nav konkrētas dziesmas mīļākās. Man vairāk patīk rokenrola kopējā sajūta, ko dod gan Dženisa, gan Hendrikss apvienojumā un, protams, Morisons ar savu trako skatījumu uz pasauli.
Šiem mūziķiem raksturīgs arī zināms dzīvesveids, ko mēdz saukt par "sex, drugs and rock'n'roll". Vai jūs esat arī to aizņēmušies no viņiem?
Elvijs Grafcovs: Kaut kādā mērā katram mūziķim ir jābūt šim, bet mūsdienās tu nevari profesionāli funkcionēt, ja tu funkcionē tā kā cilvēki tajos gados. Tu nevari reibis kāpt uz skatuves, tev ir jābūt profesionālam. Protams, pēc koncertiem ir ballītes, viss ir forši.
Laura Rozenberga: Bet ar mēru.
Elvijs Grafcovs: Mēs jau esam daudz, vēl ir Aija. Liepājas koncertā, kas būs īpaši – mums būs divas fantastiskas bekvokālistes. Viena no viņām – Zane – ir vispār rokenrola iemiesojums, viņa tā dod virsū. Tā ka baigais būs!
Man ļoti uzrunāja Jura Kulakova sacītais, ka rokenrolā galvenais ir nevis izklaide, stils, bet vēstījums. Vai jūs esat domājuši, kāds ir "Vudstokas renesanses" vēstījums?
Elvijs Grafcovs: Ar to programmu ir tā, ka
kaut kādiem cilvēkiem tā ir jaunības mūzika, kaut kādiem, kā man, atklājums tam žanram. Jaunie cilvēki, man liekas, vienkārši dzirdēs krutu muzonu.
Mūsu izpildījumā tas ir savādāks, jo mēs esam savādāks sastāvs. Bet iedod to garšiņu! Vudstokā Džims Morisons atteica spēlēt, bet mēs tāpat nolēmām nosaukt to par "Vudstokas renesansi", jo "Klubs 27", viens un tas pats laiks, Vudstokas lielais festivāls. "Klubs 27" būtu skumīgi nosaukt.
"Klubs 27" būtu skumīgi. Domāju, ka liela daļa no jums jau tam ir laimīgi pāri.
Elvijs Grafcovs: 27 un 33 ir divi riskantie vecumi mūziķiem, māksliniekiem. Es vienmēr apsveicu tos, kuriem paliek 28 un 34. Pie 28 – tu beidzot esi tam pāri; pie 34 – tu visu dzīvi dzīvosi, līdz 80 gadiem.
Jūs "Vudstokas renesansi" pieteicāt "Rīgas ritmos", un tur pat pieteiksiet arī jaunu sadarbību ar dziedātāju Paulu Saiju. Elvij, varbūt tu vari vairāk par to pastāstīt?
Elvijs Grafcovs: Paulu pamanījām pirms gadiem četriem, kad viņa Mediņa vidusskolā vēl bija 2. kursā. Mēs viņu uz mazākiem koncertiņiem, pāris dziesmām aicinājām, tad arvien vairāk un vairāk aicinājām. Pirms pandēmijas viņa ar mums jau brauca uz Igauniju, Lietuvu uz lielajiem festiņiem. Šogad arī Klaipēdas džeza festivālā, lielos koncertos visur viņa ir ar mums. Esam ieplānojuši, ka pēc "Vudstokas renesanses" nākamais [notikums] mums ir ar Paulu. Ar viņu domājam arī albumu kaut kad laist. Bet programmu tradicionāli prezentēsim "Rīgas ritmos". Tur mums vienmēr kaut kas jauns. Šobrīd baigi aktīvi rakstām dziesmas.
Īstenībā vasara būs traka, jo mēs turpināsim koncertēt ar mūsu instrumentālo albumu "50 Years Of Influence" [pilns albuma nosaukums – "50 Years Of Influence + 30 Years Of Cool Equals 13 Years Of Music Hooliganism"]. Tad mums paralēli notiks "Vudstokas renesanse", kas augustā būs visur kur, 12. maijā vēl Dailes namā, Rīgā, vienu izšausim. Arī ārpus Latvijas mēs ar to brauksim. Tad ar Paulu Saiju mums paralēli notiks koncerti. Rudenī mums tūre ar Paulu un ar instrumentālo [repertuāru]. Brauksim uz Slovākiju, Vāciju, Čehiju, pa turieni riktīgi dosim uguņus. Vasarā būsim Latvijā, Lietuvā, Igaunijā.
Pēc jūsu pieredzes džezfanks, kas ir jūsu mūzikas pamatvirziens, kur tas visvairāk kotējas? Kurā valstī?
Laura Rozenberga:
Fanks ir tas, kas vienmēr dod dejošanas sajūtu jebkurā valstī, jebkurā klubiņā, festivālā, pasākumā.
Man jau liekas, ka Balkānu valstis varētu būt pats tuvākais.
Elvijs Grafcovs: Balkānu valstis ir trakas.
Laura Rozenberga: Balkāni ir traki, bet tādi sirsnīgi traki.
Elvijs Grafcovs: Tie koncerti… Tur klubos joprojām drīkst smēķēt. Tie visi ir pilni ar dūmiem.
Laura Rozenberga: Tāda sajūta, ka tu atgriezies ar laika mašīnu.
Elvijs Grafcovs: …Uz deviņdesmitajiem gadiem.
Laura Rozenberga: Tu ej un tev priekšā ir melni zili dūmi.
Elvijs Grafcovs: Tie cilvēki sākumā neko, noklausās. Parasti [koncerti] ir divos cēlienos. Pēc pirmā cēliena tu nokāp no skatuves un tevi jau visi apkampj, runājas, tu esi bračka, tāpēc, ka tu forši močī. Katrā valstī ir kaut kādi bonusi. Lietuvieši arī ir bišķin atvērtāki šim žanram. Igaunijā… Ai, visur ir forši.
Igaunijā viņi viegli kustina kāju ritmā.
Elvijs Grafcovs: Es vienmēr taisu joku, ka mēs Latvijā zinām, ka igauņi ir vistrakākie dejotāji no trīs Baltijas valstīm.
Laura Rozenberga: Viņiem nekas cits vairs neatliek, kā pierādīt to.
