Zvaigžņu ceļi pasaulē

"The Real Group" bass Jānis Strazdiņš: Jūtos ārkārtīgi izredzēts, ka man tā veicas

Zvaigžņu ceļi pasaulē

Diriģents Andris Nelsons: Mums ir dota brīva izvēle, kā savu ceļu šajā dzīvē ejam

Iedegties par ideju. "Koku opera. Vējgāzes" Somijas mežos - simbols pārmaiņām

Iedegties par ideju. «Koku opera. Vējgāzes» Somijas mežos - simbols pārmaiņām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

17. un 18. augustā vēju izpostītā Somijas meža nogabalā pasaules pirmizrādi piedzīvoja Annas Ķirses "Koku opera. Vējgāzes", kas uzsver vērtīgo veco mežu aizsardzības nozīmi. Performances veidošanā iesaistīts plašs Latvijas mākslinieku loks, un aculiecinieki stāsta – pēc operas noskatīšanās kokus nu uzlūkojot citām acīm. Bet Anna Ķirse jau šobrīd risina sarunas ar Islandi par jauno operu "Vulkāna krāterī".

"Koku operas. Vējgāzes" veidošanā piedalījušies arhitekti Austris Mailītis un Roberta Fišere, mākslinieks Andris Eglītis, režisors Matīss Budovskis, libreta autors Andris Kalnozols, tērpu mākslinieki Mare Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops (MAREUNROL’S), diriģents Artūrs Gailis, astoņi dziedātāji - Agate Pooka, Inga Martinsone, Dace Strautmane, Ilze Bērziņa, Kārlis Rūtentāls, Normunds Ķirsis, Pēteris Vaickovskis un Jānis Kokins, kuru brīnišķīgās balsis ikdienā dzirdamas Latvijas Radio korī, septiņi kamermūzikas ansambļa mūziķi no Latvijas - flautistes Nadīna Zapacka un Alisa Klimanska, klarnetiste Anna Gāgane, vijolnieki Aleksejs Bahirs un Arvīds Zvagulis, altists Pēteris Trasuns un čellists Ēriks Kiršfelds, kuriem pievienojās pasaulē viena no pazīstamākajām Petcolda flautas virtuozēm - Anna Petrini (Zviedrija).

Iestudējuma pasaules pirmizrādi Somijā apmeklēja arī LR3 "Klasika" programmu vadītāja Signe Lagzdiņa, piedāvājot ielūkoties grandiozā un avangardiskā projekta tapšanā, aizkulisēs un aculiecinieku komentāros.

Īsa priekšvēsture

"Trīs gadus pirms šīs operas notika pirmatskaņojums festivālā "Sansusī", kas bija "Koku operas" pirmā daļa – pavisam cita partitūra. Uzaicināju sadarboties Andri Eglīti, Andri Kalnozolu, pēc tam uz Somijas projektu mums pievienojās Austris Mailītis un Roberta Fišere, arī mūziķu sastāvs kļuva arvien lielāks un lielāks – laika gaitā, strādājot arī individuāli, katrs no šiem mūziķiem izrādījās ļoti atvērts un ieinteresēts darboties. Tas ir visa pamatā," atklāj Anna Ķirse.

Operas librets ir diezgan abstrakts – tas ir latīņu valodā. "Tā man šķita zinātniska valoda, kas varētu būt saistīts arī ar to, ka

latīņu valodu daudz esmu dzirdējusi bērnībā, jo abi mani vecāki ir ārsti, un ik pa brīdim mājās viņi sarunājās latīniski. Latīņu valoda man asociējas arī ar kaut ko mistisku."

Komponiste ir gandarīta arī ar ‘Mareunrols’ veikumu. "Mēs visi esam ļoti apmierināti ar milzīgo darbu, kuru ieguldīja Mare un Rolands – līdz ar to, ka dziedātāji un daži no mūziķiem ar alpīnistu palīdzību kāpa kokos, tērpiem bija jābūt arī funkcionāliem. Veidojot lielās cepures, mākslinieki iedvesmojās no biteniekiem, moskītu tīkliem bija arī praktiska nozīme. Cepures atgādināja arī sēņu formu, tērpiem bija ļoti skaistas krāsas un ļoti interesanta faktūra – šajā gadījumā mākslinieki bija iedvesmojušies no koka mizas."

Anna Ķirse
Anna Ķirse

Daudziem radies jautājums, kāpēc tieši Somijas meži un Mustarindas rezidences apkaime? "Tā bija veiksmīgu sakritību virkne, jo piedāvājums radīt šo jaundarbu nāca no Somijas. Rezidences dibinātājs Anti apmeklēja festivālu "Sansusī" un pēc "Koku operas" noskatīšanās pauda vēlmi, ka gribētu, lai opera tiek izrādīta Somijas konkrētajā reģionā – un tad, pateicoties viņam, tika izvēlēti producenti un notika praktiskais darbs. Viņš iedegās par ideju," atklāj Ķirse.

Koku raksturi un vēja maģija

Austris Mailītis stāsta, ka īpašo vietu operas iestudējumam ziemeļu Somijas mežos radošā komanda atradusi netālu no Mustarindas rezidences, ejot pa meža takām. “Šeit ir interesanta vieta, jo tā ir tāda kā robeža starp veco, neskarto mežu un cilvēku kultivēto mežu – cirsmu. Koku pudurīši atstāti jaunajai sēklai. Katram kokam, kas te ir brīvi stāvošs, ir īpašs raksturs – tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo vietu, kas ir arī dabisks amfiteātris – jau pirmo reizi atnākot uz šejieni, koku raksturi uzreiz iedeva impulsu par to, ka šeit ir "Koku operas" vieta. (..) Mežs, kas ar šeit aug, ar laiku varēs spraukties cauri no koka veidotajām tribīnēm, un tad, kad cilvēks vairs neizmantos šo vietu, ceram, ka šī dabas koncertzāle atkal ieaugs mežā un kļūs par mežu. Tas būtu skaisti."

Mailītis zina stāstīt, ka Somijas ziemeļos klimata pārmaiņu rezultātā ziemās bieži vien zeme pietiekoši nesasalst un līst slapjš sniegs, koku galotnēs veidojot ļoti lielus ledus un sniega blāķus: “Lūst koku galotnes, tāpēc veidojas koku īpašie raksturi; ledus blāķi arī gāž ārā kokus ar visām saknēm. Ir situācijas, ka Somijas ziemeļos ziemā izgāzto koku dēļ elektrības vadi tiek pārcirsti, un cilvēki vairākas nedēļas dzīvo bez elektrības. Tā ka šis stāsts - “Koku opera” - ir par cilvēku attiecībām ar dabu un arī par vēju. Vējgāzēm. Tieši vējgāzes ņēmām par pamatu šai "Koku operai" un sākām domāt, kā izmantosim vēja izgāztos kokus, būvējot koncertzāli, kā veidosim scenogrāfiju, kas saistīta ar vēju un gaismu.”

"Vējš patiesībā mums ļoti palīdzēja. Tas arī ierakstīts libretā, lai gan nekur neparādās, bet vienkārši minēts, ka vējš ir tas, kas lauž un arī snauž mežā. Arī mums, strādājot tad, kad vajadzēja, viņš lauza, un, kad vajadzēja, tad arī snauda – tas bija diezgan maģiski," - tā režisors Matīss Budovskis.

Mailītis slavē savu komandu jeb vizuālo departamentu – Robertu Fišeri un Andri Eglīti. "Visu nedēļu, pinoties pa koku zariem, man nāca smiekli, cik smieklīgs, jauks un brīnišķīgs ir mūsu darbs... (..) Daudzos projektos lielā mērā ietekmējamies no vietas konteksta. (..) Annas mūzika ir maģiska, tā atdzīvina saknes, vielas un matērijas, ar kurām esam darbojušies. Tāda sajūta, ka mūzika izaugusi no šīs vietas – Anna ļoti precīzi un niansēti uzķērusi šejieni, izlaidusi caur sevi un pārradījusi jaunā formā."

"Koku opera" - simbols pārmaiņām

Mustarindas rezidenču centra projekta līdzdibinātājs un “Koku operas. Vējgāzes” projekta līdzveidotājs Anti Majavs stāsta, ka sākumā šeit bijusi sena sākumskola, ko rezidenču centra veidotāji nopirkuši pirms desmit gadiem, lai taptu mākslinieku un zinātnieku rezidence.

"Mūsu lielākais mērķis – atrast jaunus veidus, kā izprast cilvēka un dabas attiecības un kā mēs katrs esam atbildīgs par dabu, ka mēs paši nevaram izdzīvot bez dabas. Veidojam dažāda veida mākslas notikumus par šīm tēmām – es pats arī esmu mākslinieks. Kad nodibinājām šo vietu, studējām Helsinku Vizuālās mākslas akadēmijā, un tobrīd šķita nepieciešams informēt māksliniekus par globālajām vides problēmām. Vēlējāmies arī atrast vietu, kur daba joprojām ir stipra – gribējām ne tikai klausīties sliktās ziņas par klimata izmaiņām, bet arī atrast vietu, kur izbaudīt dabu, gūt spēku no tās. Mums palaimējās, ka atradām šo vietu – tā ir apbrīnojama, mums Somijā nemaz nav tik daudz saglabājušies šāda veida senie, cilvēku neskartie meži, pārsvarā tie komerciālie meži ar jaunaudzēm. Šobrīd esam vidū neskartam ziemeļu taigas mežam. To var redzēt pa mājas logiem.

Un tagad pie mums ir šī "Koku opera", un tas ir kā sapņa piepildījums."

Kāpēc ir svarīgi runāt par vidi ar mākslas palīdzību? “Manuprāt, vides problēmas ir viena no lielākajām mūsu laiku krīzēm, mēs to nedrīkstam ignorēt un par to jārunā un tas jārisina. Manuprāt, labu mākslas darbu radīt mūsdienās ir iespējams, ja atrodam iespēju sarunāties par šī laika cilvēka problēmām. Nevaram dzīvot kā mākslinieki, ja kaut kādā veidā savu dzīves veidu vai mākslu nesasaistām ar šiem tematiem,” uzskata Majavs, kurš pats šobrīd strādā pie starpdisciplināra doktora grāda pētījuma – savienot savu mākslu ar vides zinātnēm. “Tā ir mana personiskā izvēle. Domāju, ka vēl daudz pētījumu nepieciešams šiem tematiem, un visi mākslinieki laipni aicināti šajā starpdisciplinārajā žanrā, jo viņu viedoklis un domāšanas veids ļoti palīdz saskatīt to, kas patiešām pasaulē iet greizi... Un kas patiešām ir greizi, tās ir paša cilvēka darbības – mums jāatrod veidi, kā to mainīt.”

Majavs neslēpj: "Manuprāt, "Koku opera" ir kā simbols pārmaiņām, īpaši jau starp mūsu attiecībām ar mežu un kokiem. Pēc "Koku operas" pieredzes redzam kokus pavisam citā gaismā.

Es daudz sarunājos ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija atbraukuši uz šo performanci, un viņi patiesi teica, ka tas ir kaut ko pamainījis viņu izpratnē par mežu, neskatoties uz to, ka viņi dzīvo šeit, mežā, bet nekad nebija uz to paskatījušies šādi.

Māksla tiešām var mainīt pasauli.

Operas komandai bija svarīgi parādīt, ka koki ir dzīvi ķermeņi – tie ir kas tāds, ko varam uzskatīt par saviem draugiem vai sabiedrotajiem – tie ir kaut kas, kas ir ne tikai industrijas materiāls, vai kaut kas, ko varam saskaitīt savos bankas kontos.

Koki tiešām var būt mūsu draugi vai ienaidnieki… Šī opera deva balsi dabai.

(..) Domāju, kopumā tas bija daudz kas vairāk tam, ko es kā mākslinieks no šī visa projekta varētu sagaidīt. Un nemaz vairs neesmu pārsteigts, kad no pirmā brīža, kad iepazinos ar radošo komandu, Annu un pārējiem, intuitīvi sajutu – šim ir jānotiek! Esmu laimīgs, ka tagad tas ir noticis! Un esmu pārliecināts, ka kaut kādā veidā tas turpināsies.

Šis notikums ir pienesis arī interesantu saikni starp Somiju un Baltijas valstīm. Līdz šim esam vairāk sadarbojušies ar igauņiem, bet šis notikums dod man pārliecību, ka mēs ar latviešiem domājam līdzīgi,

vēlamies atklāt savas tradīcijas un līdzīgi domājam par nākotni; esmu pārliecināts ka dažādas sadarbības jāturpina.

Nāve ir dzīvība

"Kad tiku pie libreta, kuru rakstīja Andris Kalnozols, sēdēju pie tā un paralēli klausījos Annas sarakstīto operu, kuru nu jau zinu no galvas ar visu metrāžu,” atceras režisors Matīss Budovskis. “Mans galvenais uzdevums bija skatuviski izstāstīt stāstu, kas bija uzrakstīts un kas tiek dziedāts. Tas vēsta par laiku pirms vētras un ir par mūžību, bezgalību, cikliskumu dzīvē, par mūžīgu dzīvību. Piemēram, šeit, kur atrodamies, ir sakrituši koki.

Koks pats par sevi līdz galam izaudzis ir tikai tad, kad viņš krīt. Var uztvert to tā, ka koks ir nokritis un beidzies, bet patiesībā ap viņu sāk rasties jauna dzīvība.

Tas ir nākamais līmenis, kurā atkal rodas dzīvība! Kaut kā tā nāves robeža šeit, mežā, patiesībā nemaz neeksistē. Un varbūt tā robeža vispār neeksistē?”

Režisors smaida, ka Anna pirms tam viņu brīdinājusi: klausoties laikmetīgo mūziku, jādomā intensīvāk. “Jo tur ir ļoti daudz skaņu, kas sākumā nepieradinātai ausij liekas haotiskas, un tikai pēc ilgas klausīšanās tu sāc pamanīt to dziļumu, kas tur rodas. Veidojas kaut kas pilnīgi cits, nekā pirmajā reizē klausoties. (..) Pirmo reizi noklausoties finālu, likās, ka esmu mežā. Tas pierāda, ka

viss, ko Anna uzrakstījusi, ir ļoti precīzi. Viņa ir radījusi tādu noskaņu, kas ļoti saaug kopā ar visu, kas ir šeit - kokiem, saknēm, horizontu.

Viņa dabūjusi plašumu, kas ļoti dabiski saaudzis ar mežu," stāsta Matīss Budovskis.

Runā dziedātāji

Operas dažādās lomas izdzied astoņi dziedātāji - Agate Pooka, Inga Martinsone, Dace Strautmane, Ilze Bērziņa, Kārlis Rūtentāls, Normunds Ķirsis, Pēteris Vaickovskis un Jānis Kokins, kuru brīnišķīgās balsis ikdienā dzirdamas Latvijas Radio korī.

"Operas sākumā abas ar Ingu esam sēnes, bet beigās transformējamies par lapiņām. Domāju, savas lomas iznesām godam," uzskata Agate Pooka.

"Esmu sakne, un man bija ļoti labs vizuālais tēls – līdz ar sakni biju izaudzis no zemes. Ļoti novērtēju, cik dziļi un patiesi Anna meklējusi un mēģinājusi to visu atrast," autori slavē Jānis Kokins.

"Tādu mežu, kas saglabājušies no pirmsākumiem, paliek aizvien mazāk, un mums ir tā laime, ka mēs tādu vietu esam redzējuši un bijuši," atzīmē Kārlis Rūtentāls.

Pēteris Vaickovskis atveidojis stumbru – stipru, stabilu, pamatīgu. "Biju četru metru augstumā... Bija arī brīži, kad bija instalācijas, un šīs instalācijas vējā sitās pret koku – ļoti labi, ka biju iesiets alpīnista vinčā, jo vienā brīdī gandrīz nokritu.

Pilnīgi neticami – nezinu, vai Anna bija iepriekš izpētījusi, bet viņa man uzticēja tādu muzikālu partiju, kuru bija lūgums dziedāt kā gregorisko dziedājumu – man tas bija ļoti patīkami!

Cik interesanti, ka Anna raksta mūsdienīgā valodā, kas vokāli un instrumentāli ir ļoti laikmetīga, bet iekļauj arī šādu pavisam vienkāršu, izteiksmīgu un tīru gregorisko dziedājumu."

"Tas pierāda to, cik ļoti Anna visā iedziļinās," uzsver Pooka.

"Domāju, visi kolēģi man piekritīs – vismaz es pirmo reizi saskāros ar komponistu, kurš nevis uzraksta un tad tev dod izpildīt, bet atnāk pie tevis," uzsver Kārlis Rūtentāls. "Anna vispirms uzrunā izpildītājus, arī instrumentālistus, viņi parāda, ko un kā var, tad Anna to visu izlaiž caur sevi, apdomā, un pēc tam atnes atpakaļ ļoti pārdomātu, izstrādātu un attiecīgi pilnīgi izdarāmu materiālu. Process ir pilnīgi citāds! Pirmo reizi saskāros ar komponistu, kurš tādā veidā raksta mūziku. Jo labākajā gadījumā tev paprasa, ko tu vari..."

"Anna pati brīnišķīgi dzied. Man gribas viņai novēlēt tālu un augstu kāpt," sirsnīgi nosaka Agate Pooka.

Kārlis Rūtentāls: "Es biju aizlauztais zars – doma tāda, ka visi procesi dabā ir nepārtraukti: kaut kas kaut kur aiziet, lai kaut kas jauns nāktu vietā. Tehniski tas nozīmēja arī lielu izaicinājumu, uz kuru pats gan uzprasījos, jo man patīk ekstrēmas lietas.

Runājoties ar Annu pašā sākumā, pa jokam viņai teicu – ja neiedosi man solo, kur karājos virvēs un kaut kur lidoju un šūpojos, es nedziedāšu. Rezultātā tiku uzvilkts 12 metrus augstā eglē un no turienes skaņdarba laikā laidos lejā...

(..) Man patika, kaut sākumā bija bail."

"Mani tik ļoti aizkustināja krītošie koki – kā viņi nomirst un tai pašā laikā atdzimst... Cik šis process ir skaists un, paldies Dievam, nebeidzams – tas ir pats svarīgākais," uzskata Inga Martinsone.

"Es ļoti vēlos, lai mums, cilvēkiem, paliek šādas vietas. Žēl, ja cilvēks ar savu kājas nospiedumu to bojā. Mēs bez tā nevaram, tā es to redzu. Lai aļņiem un briežiem, ko mēs satikām, ir, kur dzīvot – paldies Annai par šo! Tiešām prieks un gods piedalīties un vēl tik brīnišķīgā kompānijā, kāda mums bija," rezumē Agate Pooka.

Runā skatītāji

Latvijas vēstniece Somijā Kristīne Našeniece: "Ļoti uzrunāja šī darba filozofiskais vēstījums. Man uzreiz šī opera iepatikās, un liels prieks, ka no vēstniecības puses tās tapšanā mazliet varējām pielikt arī savu plecu – pagodinājums un liels prieks, ka bija iespēja atbraukt, redzēt un dzirdēt šo darbu! Esmu patīkami pārsteigta par vokālo izpildījumu, skaņa bija laba, visaptveroša un saspēlējās ar dabu, vēju. Interesants arī bija gājiens līdz operai – tas bija neatņemama sastāvdaļa, jo cilvēki noskaņojās kaut kam, ko viņi nezināja. Tērpi ļoti interesanti. Trešais aspekts, kamdēļ man opera šķita svarīga līdzās filozofijai un lieliskajam mākslinieku sastāvam, ir Latvijas un Somijas saikne – mežs mūs vieno.

Īpaši svarīgi, ka šajā operā latvieši kopā ar somiem aicina domāt par mežu ne tikai kā ekonomiski industriālu kategoriju, bet ļauj aizdomāties daudz dziļāk.

(..) Ir svarīgi runāt par dabu kā kaut ko lielu, transcendentālu, bez kā mēs vienkārši nevaram pastāvēt un dzīvot pilnvērtīgi."

Režisore Zane Kreicberga: "Esmu redzējusi abus iepriekšējos Annas darbus "Koku operas" kontekstā, un šis, protams, ir pilnīgi cits darbs – esmu ļoti, ļoti priecīga, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams! Šis ir pilnīgs mākslas projekts. Redzēju gan pirmizrādi, gan versiju, kura tika nospēlēta filmēšanas vajadzībām mazliet gaišākā dienas laikā. Tieši gaismas pieredze iedeva īsto sajūtu! Muzikālais materiāls ir fantastisks – tā tiešām ir opera ar sižetu un lomām. Visi iesaistītie izdarījuši maksimālo. (..) Noteikti gribu pieminēt arī skaņu komandas darbu ar Tāli Timrotu kā galveno skaņu meistaru."

Ekstremāli, bet jautri

"Bija patiešām brīnišķīgi strādāt ar šiem mūziķiem – šī ir reize, kad roku uz sirds liekot un bez jebkādas liekulības var teikt, ka ikviens no šiem mūziķiem ir tiešām izcils mūziķis,” atzīmē diriģents Artūrs Gailis. “Vēl bez tā viņi visi ir brīnišķīgi cilvēki, jo šī nedēļa, kas tika pavadīta salīdzinoši šaurā vidē, ekstremālos apstākļos, bija patīkama un jautra – tas bija brīnišķīgs laiks!

Darbs, kas izdarīts, ir prātam neaptverams.

Brīdis, kad pirms izrādes nostājos uz improvizētā podesta, ieraudzīju mūziķus šajā dabas amfiteātrī ar visām gaismām un meža klātbūtni un vēju, gaidot atnākam publiku, bija maģisks no A līdz Z. Un tā opera tur pilnīgi noteikti turpina skanēt, kamēr mēs jau esam no turienes devušies prom..."

Diriģenta Artūra Gaiļa ideju, ka opera turpina skanēt joprojām, var papildināt ar jauku ziņu: Somijā tapis arī operas videoieraksts, un režisors Mārtiņš Grauds veido dokumentālo filmu par operas tapšanu. Iecerēts, ka kopā ar filmu par operas tapšanu cilvēki varēs noskatīties arī izrādi.

Grauda rīcībā ir 60 stundu safilmēts materiāls no Somijas mežiem. "Man bija dots uzdevums šajā gadījumā fiksēt operu, rēķinoties ar to, ka mūzika ir ļoti piesātināta, un patiesībā es, šķiet, esmu noklausījies skaņdarbu vairākus desmitus reižu," stāsta režisors. "Bet katru reizi skaņdarbs atklāj kādu interesantu šķautni, nedzirdētas skaņas. Fiksēta gan opera, gan process, kā tas viss tapa –

filma būs par to, kā talantīgi jaunieši aizbrauc uz Somijas mežiem un gandrīz no nulles uztaisa brīnumu.

Tā būs vēl papildu pieredze tiem, kas bija Somijā, un savdabīga, svaiga pieredze tiem, kas materiālu redzēs pirmo reizi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti